vot vot un kā man brālis toreiz izteicās- zemes ceļiem tai pusē sevišķi izteikts bija niķis, ka nekas neliecina kurā brīdī pēkšņi būs līkums un tāds straujš un vēl mazāk nojausma braucot kalnā, kas aiz tā uzreiz darīsies lejup. kad uzbraucām beidzot vecpiebalgā kaut kādā veidā uz šosejas, es tiešām no sirds atkal sāku elpot. pirms tam aizturējusi, saspringusi. ja ceļi ir zināmi, ir savādāk. tad vairāk sanāk baudīt. man dzimtā pusē pa saviem zemes ceļiem ir tomēr cita sajūta, bet nu tos es ar zinu no mazām dienām un arī tad pārsteigumi mēdz gadīties.
bet kopsummā es pamatīgi saspringstu, ja gadās nonākt uz tādiem zemes ceļiem :D vislabākais bija augustā, kad vīrs izveda mani pa ērgļu ceļu. viņš sajūsmā, es panikā. tur vēl zemes ceļiem pievienojās kraujas. ( ne pirmā reizi, kad tur braucu, bet es vienmēr esmu panikā).