ehhh ja es tev spētu parādīt visas tās bildes, ko šodien esmu pāršķirojusi. es kad paskatos, cik man bērns smaidīgs un laimīgs visur staro, lai gan es zinu, ka tie laiki bija visai smagi, naudas nebija, dzīvoklis īrētais ļoti auksts un bērns bieži smaka ar visādiem laringītiem un angīnām utt. bet viņš smaidīja, mēs visu redzējām ar laimes pilnām acīm. es bildēju smaidošu dēlēnu, taisījām ķirbja monstru, kaķi mocījām, staigājām laukā un fočējāmies, bildējām it kā sīkumus, bet tie sīkumi ir parādījuši tieši to, kā un cik ļoti mīlīga un laimīga ģimene esam bijuši un cik ļoti bērnam spīd acis. viss ap bērnu. viņš satur to visu kopā. pats nenojaušot. man skatoties spēks rodās turpināt bezgalīgo cīņu ar pilnīgo naudas trūkumu. ko tādu var tikai savs bērns izstarot. sveši nea. savs. ehh. nu jābūt labi kaut kad. vai ne?