Mīļā nrk, paldies, paldies, paldies! :)

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.

Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.

Ja septiņos no rīta, lietum gāžot, prātā mēģina atrisināt trīs lietas vienlaikus un aizmirst telefonu uz mašīnas jumta, tad to pēc tam var atrast kādus divsimt metrus no mājām, kad tam pārbraukusi pāri vismaz viena, drīzāk vēl kāda mašīna, varbūt arī es pats. Paspēju izbraukt ārpus Siguldas, kad sapratu, ka kaut kas, kaut kas, kaut kas bija jāizdara. Telefons man bija jāatrod, jo tam komplektā bija arī tiesības un ID karte.

Klišejas par meidinčaina un tā, bet tas joprojām ir ieslēgts un darbojas, pagaidām gan tikai kā uzstājīgs modinātājs, jo atslēgt to nevar, ekrāns nemaz nedarbojas, bet viss pārējais izskatās kā jauns. Toties ir miers, ka nav zvanu, īsziņu, e-pastu čekošanas, un pie tā pat varētu pierast. Kam vajadzēs, tas atradīs. Vien ibankā netieku, lol.

Kad pirms dažiem mēnešiem meklēju, kādu telefonu pirkt, tad kolēģi man ieteica aifonu, uanplus, eldžī, uauei, gūglpiksel un citus brendus. Tagad bija līdzīgi, taču, kad norādīju uz savu mozaīku un pateicu, ka ar tādu sešsimtplus eiru vērto būtu izdarījis tieši to pašu, viņi kaut kā piekrita. Ekrānu pasūtīju, tās vēl nav pašas beigas.

Pirmdienvakar ar pīplcilvēkiem aizgājām uz kino, tā notiek regulāri – reizi gadā. Pēc nelielas deķīša paraustīšanas katram uz savu pusi, jo murxxe gribēja pifpaf un negribēja morālās ciešanas, es, savukārt, negribēju šausmeni, bet pārējiem laikam viss derēja, vienojāmies par "Septiņu māsu noslēpumu" ("What Happened to Monday").

Tā ir par nākotni (2073. g.), kur pasaulē trūkst resursu, līdz ar to ģimenē drīkst būt tikai viens bērns, bet viņas ir septiņas, tāpēc filmas gaitā daudziem būs jāmirst.

Pēc tam pārējiem pajautāju, vai vispār ir kāda filma par nākotni, kas ir laba. Tāda, kur viss nebūtu nolaists līdz kliņķim, nebūtu katru dienu jācieš, jābaidās, jācīnās, jāģērbjas skrandās, jādzīvo graustos un tā. Kur nākotne būtu labāka.

Kopijs varēja nosaukt tikai "Piekto elementu" (23. gs.), kam apmēram varu piekrist, cik nu atceros. Vēl iedomājos "Atpakaļ nākotnē II" (2015. g.), kas gan šobrīd vairs nav nākotne, taču tur nebija bēdīgu dzīves apstākļu, bija šis tas uzlabots. Bet vēl?

Šonedēļ līdz pat piektdienai Rīgā notiek astronomisks kongress par daudz un dažādām planetārām tēmām – "vērienīgākais planetārās zinātnes notikums Baltijas un Centrāleiropas reģionā". Biļešu cenas uz to arī ir diezgan elitāras, turklāt tad būtu jāņem vēl viens atvaļinājums, taču dažas prezentācijas ir skatāmas tiešraidē LMT Straumē. Žēl, ka nav visas 1000, viņiem laikam ir kas slēpjams. Noteikti, ka pierādījumi par Nibiru, Vulkānu un Antizemi.

September 18

09.00 Opening ceremony & “Paolo Farinella” Prize lecture 2017

11.00 Formation and Dynamical Evolution of Planetary Systems

14.00 Ceres and Vesta – 10th anniversary of Dawn Special Session

September 19

09.00 In-Space Resource Utilization: Opportunities and Scientific Constraints

11.00 Interplanetary nanosatellites, CubeSats/SmallSats

14.00 Juno at Jupiter and Supporting Earth-Based Observations

16.00 Mercury Science and Observation

September 20

09.00 Mars Interior and Surface

11.00 What do we know and what don’t we know following the cessation of the operational phase of the Rosetta mission

14.00 KBOs and Centaurs

September 21

09.00 Outer planets systems and Pluto

19.15 Public event

September 22

09.00 Planetary Rings

11.00 Lunar Science and Exploration

14.00 Astrobiology

16.00 Site selections for lunar outposts and permanent bases

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.

Agri no rīta ap septiņiem pametām Lasvegasu un Sienna Suits apartamentus. Pirms tam vēl nopeldējos, protams. Te bija tīri jauki, taču karsti gan.

Pirmais apskates objekts ir Hūvera dambis, līdz tam nav tālu jābrauc. Hmm, izskatās kaut kur redzēts. :) Tā vienā malā ir Nevada, bet otrā – Arizona. Dambis nav tik liels (plats), kā biju iztēlojies, taču ir milzīgs tik un tā. Tas ir ļoti augsts (dziļš). Varena būve. Ūdens, kas iespiests starp klintīm, kādā pavasarī ir bijis daudz augstāk, tādēļ klintis ir divās krāsās – apakšējā daļa gaiša, augšējā tumša. Pār dambi var braukt ar mašīnu, taču to nedara daudzi, droši vien tādēļ, ka tas ir jādara lēni, turklāt vēl jāapstājas pie apsargiem, turklāt tepat blakus pirms dažiem gadiem tika pabeigts tilts tieši šādam mērķim.

Te ir divi pulksteņi, katrs rāda sava štata laiku, kas šobrīd gan ir vienāds. Varbūt tam ir nozīme, kad pāriet uz ziemas un vasaras laiku, nezinu. Atceros, ko pirms laba laika ieteica izdarīt amerikāņu pāris, kad bijām Mt. Wilson observatorijā pie Losandželosas. Te ir kāds triks ar ūdeni – stāvot pie dambja malas, jālej ūdens lejup. Un viss. Pastāvīgā vēja dēļ ūdens nekrīt zemē, kā tas ir ierasts visas dzīves laikā, bet gan ceļas augšup. Tas tiešām darbojas! Hahā, antigravitācija! Izskatās fantastiski. Uz paša dambja kā jau daudz kur ASV, ir pieejams dzeramais ūdens, tā ka testēšana notiek diezgan ilgi. :)

Un tad mēs atnācām atpakaļ uz Nevadu un atgriezāmies Arizonā pār jauno tiltu ar auto. No tā gan neko daudz no dambja nevar redzēt, tiltam ir augstas malas un, protams, arī ātrums kā jau uz šosejas. Uz tilta var tikt arī, ejot kājām, tam ir celiņš. To ir vērts izdarīt, no turienes gan visa ainava ir labi apskatāma.

Jo dziļāk Arizonā, jo zaļāks un vairāk dabas. Pēc Kalifornijas un Nevadas sausajām un brūnajām ainavām tas ir tik patīkami! Te ir zaļas pļavas, priežu sili, ceļmalās pat dažas peļķes. Cik sen nebiju redzējis peļķes! Pajokojam, ka, ja tālumā nebūtu kalnu (tie vienmēr kaut kur ir redzami), tad sajūtas būtu nu gluži kā mājās, ceļš caur mežu un pļavām. Vien ceļam pa vidu sadalošā josla ir dzeltena, ne balta, taču var pieņemt, ka te notiek remontdarbi un ticamības moments ir klāt. Šeit vienkārši ir augstāks, tāpēc mazliet vēsāks un zemei tiek krietni vairāk mitruma, līdz ar to arī daba var uzplaukt.

Šodien arī turpinām braukt pa vēsturisko Route 66 ceļu, kur tas vēl saglabājies. Tas ved caur mazām pilsētiņām, kas reiz, kad šī šoseja vēl pastāvēja, piedzīvojušas krietni labākus laikus. Vienā no tām piestājām. Tā šķiet dekoratīva, ir jau smuki, taču labi var redzēt, ka tas viss ir tūristiem un diezgan mākslīgs – gan vecie auto, gan visi "Route 66" uzraksti, karodziņi un vecs benzīntanka sūknis. Mazliet pagājos pa ciematu, mājas šķiet tādas pamestas, sētas ir veselas, mājas it kā arī, taču vairāki pagalmi ir diezgan aizauguši un neizskatās apdzīvoti. Tajos ir pat dažādas mantas, taču cilvēku nav, logi ciet un izskatās neapdzīvoti.

Tālāk būs bedre – mēs dodamies uz meteora krāteri! Starp citu, tas atrodas privātīpašumā. Varētu domāt, ka kas tik ievērojams varētu būt nacionalizēts, taču nekā. Pats krāteris ir smuks, tas ir apaļš, ļoti labi saglabājies un tīri labi apskatāms. Tas gan šķiet samērā neliels, lai arī ir vairāk kā kilometru diametrā un 170 metrus dziļš, taču to nejūt, tuvumā nav nekā, ar ko salīdzināt. Uz tā malas ir mājas izmēra klints bluķis, tas šķiet mazs. Tā dibenā ir novietota astronauta figūra, tā šķiet niecīga. Tomēr kilometru un 170 metrus sajust neizdodas. Mums laikam bija paredzēta pastaiga pa tā malu, taču tuvojošā negaisa dēļ tas nenotiek. Lejā gan neviens nevar tikt. No turienes tik labi varētu apjaust krātera patiesos izmērus. Lejā, kur ir astronauta figūra, NASA rīkoja astronautu mācības pirms došanās uz Mēnesi, tur bija Mēnesim vislīdzīgākie apstākļi.

Pie krātera ir apmeklētāju centrs ar informāciju par šo un citiem krāteriem, meteorītiem un līdzīgiem notikumiem. Tajā pašā centrā ir milzīgs metāla klucis, kas ir lielākais gabals, kas atlicis no 50 metru lielā meteorīta. Kārlis mums parādīja un iedeva pataustīt arī gabaliņu no šī paša meteorīta, kas ir viņa īpašumā. Tas ir neliels, taču smags, jo dzelzs. Prombraucot vēl tālumā redzam pasaules pirmā meteorītu muzeja drupas, taču tur klāt nevar tikt, arī privātīpašums un mēģināt pat nevajag, jo te par to varot konfiscēt mašīnu. Kārlis jau visu izpētījis un noskaidrojis, jo šis ir viņa lauciņš – viņam pieder Mazais meteorītu muzejs Rīgā un pats ir liels šīs tēmas entuziasts.

Uz brīdi apmeklējam mazu spoku pilsētiņu, un ar to arī dienu varam pamazām beigt – jādodas uz Flagstafu, kur motelis. Jau iepriekš mazliet uzlija un debesis bija draudīgi tumšas (kā jau minēju – jutāmies kā mājās). Daumants kā jau ekstrēmo laikapstākļu fanāts aizsteidzās visiem pa priekšu uz Flagstafas pusi, kur pa radio brīdina uzmanīties, ka tur kaut kur var būt flash floods.

Un tad uz šosejas vēl pirms Flagstafas sākas tāds gāziens, ka vispār neko nevar redzēt. Mašīnas turpina lēni braukt pa šoseju ar ieslēgtām avārijas gaismām, taču es izmantoju pirmo iespējamo izeju, lai to pamestu un tiktu drošākā vietā, tas nebija forši. Šī izeja tāpat ieved pilsētā, taču vēl labu gabalu jāpabrauc pa ielu, kur nav satiksmes, tāpēc drīkst arī lēni čunčināt. Vismaz var kaut ko no pilsētas redzēt, izskatās jauka vieta.

Vakars ir auksts, pēc lietus atlikuši vairs tikai kādi +15°C, nupat pie krātera vēl bija karstums un slapjš krekliņš. Ap deviņiem ar Gļebu un Daumantu aizstaigājām ekskursijā līdz veikalam. Flagstafa liekas ļoti jauka, lai arī ir pavisam tumšs un daudz no tās neredzam, tā rada tādas lielas mazpilsētas iespaidu. Šāds vakars, lai arī auksts, man patika - pastaiga, pilsēta, parunāšanās par neko un joki ar šitiem diviem, rāmi un mierīgi.

Šodien 190 jūdzes.

Nekas tā neaizdzen liekās domas kā smagumu cilāšana rāmā vakarā. Grava ir pilna ar miglu, kas mācas virsū, vēja nav nemaz un mazliet līst lietus – tieši tik, lai slapjš nekļūtu, tomēr sajustu un sadzirdētu, ka krīt virsū un garām. Turpināju sakopt dārzu, ravējot ārā kaimiņu sastādītos šīferus.

Pagājušajās brīvdienās jau šo to parakņāju, taču dienasgaismā likās tik traki daudz darāmā, ka atmetu ar roku līdz lielākai iedvesmai. Turpretī šovakar jau mazliet krēsloja, tāpēc pieķēros vienam stūrim un ar to arī tiku galā. Vienīgi ir problēma, ka tur laikam ir apglabāti arī kaut kādi betona bloki vai kas tāds. Vēl nemēģināju tos atrakt, taču tie iet vismaz 15-20 cm dziļumā. Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Brīvdienās, savukārt, izravēju uz jumta klājamās papes gabalus, kas pirms daudziem gadiem tika ieklāti dobju ejās, lai neaizaug. Ilgi mocījos un rupji domāju par to, kurš to darīja – atjautīgi, taču stulbi, jo pape jau daļēji sadalījusies, nezāles tāpat izaugušas cauri, apakšā pilns ar kailgliemežiem un simtkājiem, un es to tomēr izdarīju, tāpēc lai nu paliek.

Pie dārza juridiski tiku tikai dažas dienas pirms aizbraukšanas, tāpēc tad paspēju tikai nopļaut, lai nepievērstu pašvaldības uzmanību. Dienu pēc atgriešanās izdarīju to vēlreiz. Tagad jāsāk kaut ko ar to darīt. Zinu, ka negribu to kā sakņu dārzu, drīzāk kā plašu mauriņu ar dažiem augļu kokiem un vairākiem ogu krūmiem. Bet kā tieši, vēl man nav skaidrs. Gribu savu pļaviņu un saviesīgu laukumiņu.

Tur ir jālīdzina zeme, pašlaik ir četri pauguriņi un dažas zemienes, un tas laikam nebūs roku darbs pa brīvdienām. Un daļu gribu pirms tam arī safrēzēt, jo pirms gada bija atnākušas cūkas un to uzraka pēc savas gaumes, tāpat arī senie kurmju rakumi. Ko darīt ar avenēm, nevaru izlemt – tās pašlaik ir divās vietās – viena ir uz pauguriņa, ko jānolīdzina, taču saulainākā vietā, otra ir nostāk, toties nevienu netraucētu. Pārstādīt, nolīdzināt, pārstādīt atpakaļ? Kaut kā nešķiet pareizi. Pavasarī, kad vēl nekas nebija zināms un no dārza viss savējais bija jāaizvāc, avenes jau tika pamatīgi paretinātas – gan māsīcai aizvedu daļu, gan kaimiņi pārstādīja pie sevis, lai neiet zudībā. Tāpat arī daļu cidoniju aizvedu māsīcai, taču to man netrūks, joprojām ir daudz un jau dzeltenojas. Zemenes arī ir, tās nāksies aprakt – izrakt pa ziemu un iestādīt pavasarī citur diemžēl nevar. Turklāt tās īsti neietilpst manos iedomātajos plānos, kaut kā muļķīgi, tās taču ir zemenes, kurš gan negrib zemenes, zemenes visiem patīk.

Man ir vismaz trīs, varbūt četras ābeles – neliela antonovka, sīpoliņš, veca dzidrā ābele un vēl kāda. Ir arī no tīņa gadiem izaudzis lepns bērzs, kas varbūt ir mans, varbūt ne, taču tas jebkurā gadījumā paliks, un man patīk. Neskaidrs tādēļ, ka robeža ar otru kaimiņu vēl nav precīzi zināma.
Ir daži upeņu krūmi, tos gan gribu vēl, vairāki jāņogu krūmi un daži ērkšķogu krūmi. Ir plūmes, ko noteikti būs jāapzāģē vai jānozāģē, jo vecas. Un ir bumbiere. Turklāt tai šogad IR bumbieri. Daudz, tik saldi un lieli! Divas, trīs reizes lielāki kā visus citus gadus! Visus iepriekšējos gadus augļi bija vai nu maziņi, vai tāpat sapuva kokā, bumbierei bija kaut kāda slimība, taču vairs ne šogad, kad tā ir mana, heh. :)

Puķu gan tikpat kā nav, tās būs vajadzīgas. Kaut kur, kaut kā un kādas? Ķirsi gribu! Bet kur to likt? Un piparmētras! Un dilles! Kā to visu sabīdīt? Vai cūkas vēl nāks? Vai vecie kaimiņi vairs nenāks? Žogu likt visam apkārt gan man negribas, tas uzreiz šķiet tik brutāli, es labāk kādu dzīvžodziņu simboliski. Bet tāpat nav skaidrs, no kura gala sākt, ko vajag tagad, ko jāatstāj uz pavasari. Vai zālājs būs jāsēj, vai tas pats saaugs kā tagad – vairāk zāles, mazāk zālāja? Kur likt ugunskura vietu, tur tālāk, te tuvāk? Siltumnīcu atstāt vai nojaukt? Vai tiešām to izmantošu? Radi tos jau tāpat katru sezonu dod kastēm, tomēr savs tomāts ir ar citu garšu. Tas ir savs! Stādīts, laistīts, lolots, mīlēts, plūkts.

Mjā, šodien ir brīvdiena, nekādu pienākumu un agrās celšanās. Neskatoties uz to, Rihards mūs pamodina jau septiņos, čaukstinot maisiņus un saplacinot tukšu pudeli, un par to viņam nekas nav, jo esam ļoti labi cilvēki!

Es nezinu, kāpēc mums ir piešķirta brīvdiena, un nesaprotu, kāpēc no visām interesantajām vietām tā ir tieši Lasvegasā, jo te nekā nav un ir pārāk karsts, lai pat to neko darītu. Bet – diena, kad nekas nav jādara.

Mūsu trešā komanda nolēma doties uz muzejiem – daļa uz mafijas muzeju, daļa uz Nacionālo atomu testēšanas muzeju. Es biju otrajā un – muzejs kā muzejs, viss par atomiem un to izmantošanu līdz pat bumbām.

Pēc tam devāmies nelielā ekskursijā pa Lasvegasas bulvāri. Karsts, protams, cilvēku daudz arī dienā, zelts spīd un tā. Ir gan Eifeļa tornis, gan piramīda ar sfinksu, gan Brīvības statuja, gan citas nenopietnas būves. Izgāju cauri dažiem kazino, tur tiešām kā filmās – garas spēļu automātu rindas, kur sēž tantiņas un rausta kloķi. Iekšā nav ne jausmas, vai ārā ir diena, vai nakts. Spēļu automāti te ir visur, arī benzīntankos un veikalos. Man stāstīja, ka pat lidostā esot tieši pirms iekāpšanas lidmašīnā. Vienojāmies, ka vēlāk vakarā man būs jāatved šurp Kārlis ar Vitu, lai viņi redz, kā tas viss izskatās arī tumsā. Te ir arī viensliedes vilciens un lidosta, kas atrodas pašā pilsētas centrā, nevis kaut kur tālu prom nomalē, – braucot pa ielu, blakus nosēžas lidmašīna. Viss normāli, Vegas, baby!

Salīdzinot ar nakti, pa dienu tur viss ir diezgan necils un mierīgs, bet vakarā ir mūzika, gaismas, strūklakas, cilvēku bari, nakts dzīve kūsā. Ilgi gan tur negribu palikt, jo rīt jau atkal septiņos jādodas ceļā, bet pārim gribas pabaudīt nakts dzīvi, tāpēc kādā brīdī viņus pametu un devos uz mašīnu pasnaust (to vēl bija kārtīgi jāpameklē, labi, ka tā var man atsaukties).

Lasvegasa izskatās apmēram kā jebkura cita parasta ASV pilsēta, kas līdz šim redzēta - šoseja, vienādu māju rindas un veikali gar ielām, kalni apkārt tālumā. Vakar vakarā daži bija aizbraukuši palūkot galveno LV ielu ar visām tām slaveno būvju mazajām kopijām un novērtēja to ar apzīmējumu "pilns rublis".

No rīta pamodos sešos, lai pirms agrajām brokastīm un došanās ceļā vēl paspētu nopeldēties baseinā, taču tur pēc viena loka apkopējs paziņoja, ka nupat ūdenim pielaidis hloru un tāpēc varu dabūt apdegumus, lai labāk pagaidu 20 minūtes, taču to man nebija, līdz ar to arī rīta pelde bija beigusies.

Šodien plānā ir Nāves ieleja. Jau tepat tādā agrumā ir karsts, bet mēs vēl dosimies uz Nāves ieleju. Nosaukums vien jau saka priekšā, ka to nevajadzētu darīt. :)

Līdz turienei ir tāls un neinteresants ceļš, jābrauc pa tuksnesi, un tur nekā, izņemot smiltis, akmeņus un krūmus, nav. Ceļš ir tik neinteresants, ka tas ir taisns kiiiilometriem tālu teju līdz horizontam. Pa ceļam apstājāmies izlocīt kājas, un karstums jau ir ūūf.. Braucot redzējām vairākas brīdinājuma zīmes, ka te ir iespējami spēji plūdi (flash floods), jo, lai gan tuksnesis, reizēm arī te līst lietus. Tā kā augsne ir nekāda, tad ūdens nespēj iesūkties zemē un no kalniem, no tās milzu platības, plūst lejup. Līdz ar to – plūdi tuksnesī. Uz ceļa bija vēl nenovākta brīdinājuma zīme, ka ceļš applūdis. Šur tur piestājām, tad pagāju nostāk un redzēju vietas, kur plūdušas straumes un zemē izgrauztas pamatīgas vagas. Kaut kāda flora un fauna gan ir, vismaz sākumā. Ir zāles kušķīši un krūmi ar mazām lapiņām, un starp tām lapiņām ieraudzīju milzīgu sienāzi. Bija arī daudz alu, no tām turējos pa gabalu, jo tur droši vien kāda čūska gaida nakti, iepriekš jau atradām klaburčūskas ādu. Tālāk ielejā pazūd arī tāda knapā veģetācija. Ainavas tur vispār atgādina Marsu.

Beidzot nonācām mūsu ceļojuma viszemākajā brīdī – 86 metrus zem jūras līmeņa – un planētas karstākajā punktā. Te reiz tika sasniegta temperatūra +56.7°C. Šodien gan nav tik karsts, publiskais termometrs nevar izšķirties starp 121 un 122°F (49.4-50°C). Spīd spoža saule, gaiss ir tiešām svilinošs, tas ir kā fēns, kas vienlaikus pūš uz visa ķermeņa, turklāt tik karsts gaiss ir arī jāelpo. Ir karsts. Par laimi, pūš arī pamatīgs vējš, tāpēc nav pavisam nāvīgi. Tāpat ir karsts.

Zemākajā punktā ir balta sāls, pa kuru var iet tālu, tālu. Tur ir arī mazliet ūdens, kas vēl nav izžuvis. Mēs gan negājām tālu, tālu, tikai kādu kilometru līdz vietai, kur kļuvām par tobrīd tālāk aizgājušajiem tūristiem, un griezāmies atpakaļ. Tur vienkārši nav, kur aiziet. Un iemesla, kāpēc to vajadzētu darīt.

Jau turpceļā sāku justies savādi, un varbūt vajadzētu uzreiz griezties atpakaļ, bet tas šķiet muļķīgi, lai gan turpināt noteikti ir vēl muļķīgāk, bet jāiet ir, jo kad ta' vēl būs tāda iespēja. Atceļš bija grūtāks un lēnāks, taču tagad noteikti ir jāturpina iet. Pa ceļam satiku Agnesi, kas piedāvāja dziru no šallē ievīstītas pudeles, "bet tikai malciņu!" Tas bija auksts ūdens. Tagad es izdzīvošu, paldies! Iepriekš domāju, ka te gan būšu nosvīdis un slapjš visu laiku, taču, kamēr gāju, āda bija pavisam sausa, toties normāli pilēt es sāku, tikai atkal iekāpjot mašīnā.

Tālāk aizbraucām uz Artist's drive un Palette, kur ir kalni un krāsaini kalni – tos iekrāsojuši dažādi minerāli un tie tiešām ir krāsaini. Pa ceļam tika veikts eksperiments ar olu – vai Nāves ielejā būs pietiekami karsts, lai tā uzceptos. Tika atrasts sakarsis akmens ar iedobi un tajā iesista ola. Lai gan cepties tā īsti nesāka, to tik un tā apēda. :) Iespējams, ka labāks rezultāts būtu bijis uz melnā asfalta, taču tas netika pārbaudīts, jo par piemēslošanu draud $500 sods, par to uz ASV ceļiem ir daudz brīdinājumu (Kalifornijā — $1000).

No turienes devāmies uz Dante's view, kas ir kalna virsotne 1669 metru augstumā v.j.l. No augšas paveras skats uz visu Nāves ieleju un tur ir patīkami vēss – ap +35°C, taču tas tiešām šķita patīkami vēss. Apkārt ir kalni un lejā ielejā balta sāls.

Atgriežoties Lasvegasā, protams, duša, baseins, baseins, duša. Vēlāk vakarā ar Daumantu sarunājām aizbraukt paskatīties gaismiņas un pilno rubli. Centrā ir Lasvegasas bulvāris, kur tas viss arī atrodas, nav daudz jāmeklē. Gaidot vakaru, Gļebs mūs vēl mācīja, kā spēlēt pokeru. Nu, man mācīja, Daumantam atgādināja. Bet nepilngadīgais Lasvegasā mūs mācīja spēlēt pokeru. :)

Plānotā izgulēšanās līdz kādiem deviņiem tomēr nenotika, jo pārējie no rīta, protams, trokšņoja. Tas nekas, viņiem bija jāceļas, es tāpat vēl mēģināju pasnaust. Tomēr īsi pirms noteiktā agrā izbraukšanas laika Agnese atnāca, apsēdās uz gultas malas un teica, ka jāceļas, jo izrādās, ka bez galvenā mašīnas šofera otru tai pielikt nevar. Te nu bija normāla pamošanās, normāla sataisīšanās, normāla izbraukšana normālā, civilizētā laikā un stāvoklī.

Nomā visas procedūras notika ātri, Rihardu piereģistrēja un mūs aizsūtīja atpakaļ. Agnese ar Imantu un Kristīni vēl palika tur, lai samainītu balto Jeep "ledusskapi" pret kādu normālāku mašīnu, jo džipa bagāžniekā vietas ir pārāk maz, taču degvielas patēriņš ir pārāk liels.

Pieeja baseinam bija tikai no deviņiem, bet deviņos to sāka tīrīt meksikānis. Pa to laiku vēl pabrokastoju, un tomēr beigās ar Daumantu un Lauru tikām ūdenī. Tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs, varējām sajusties vairāk kā cilvēki, mazāk kā zombiji. Ūdens pavisam silts, un pelde patīkama. Amerikāņiem gan ļoti patīk hlorēt ūdeni, to varēja just arī pie visām strūklakām, tāda ļoti raksturīga smarža. Tādēļ gan pārējiem uz mums nācās pagaidīt, taču vispār nevienam nebija skaidrs, kāds bija iemesls, ka tik agri lika celties.

Tā nu šodien esmu pasažieris, pie stūres ir Rihards, kurš vakar mums pievienojās Losandželosā. Nav nemaz tik slikti, ir daaaaaaudz vairāk laika skatīties pa logu un kaut ko ieraudzīt. Nekā jau te nav, bet tomēr. Rihards ir garš, ar braukšanas cimdiņiem, runā skaļi un nedzird mani, tāpēc man uz viņu jākliedz, tāpēc par braukšanu svarīgo pastāstīju, bet citādi nesarunājamies, nevaru tik daudz pakliegt.

Ceļš uz Lasvegasu bija neinteresants, braucām pa vēsturisko Route 66, kas ir sliktas kvalitātes, līdz ar to lēnāk un jākratās. Route 66 sauca arī par "Main Street of America" vai "Mother Road".

The highway, which became one of the most famous roads in the United States, originally ran from Chicago, Illinois, through Missouri, Kansas, Oklahoma, Texas, New Mexico, and Arizona before ending at Santa Monica, California, covering a total of 2,448 miles (3,940 km)."

Pa ceļam nebija nekā interesanta, tikai bija dažas pamestas mājas un tas arī apmēram viss. Nu, daži jau te tomēr dzīvo, lai gan es nesaprotu kā – neliela mājiņa, tāds karstums un nekā nav, pagalms ir tikai rupja, ļoti karsta grants. Kāda te dzīve? Apkārt tuksnesis, temperatūra virs +40°C, postaža, viss brūns vai pelēks, meh. Mohave nacionālais rezervāts. Vienubrīd ceļa malā ieraudzīju kādu melnu čupu, un tad vēl vienu, un vēl dažas. Nodomāju, ka tur savests vecais asfalts, izskatījās pēc kaut kā tāda. Taču to kļuva arvien vairāk, tātad tas ir kaut kas cits. Piestājām noskaidrot, izrādījās, ka tā ir miljoniem gadu veca lava.

Pa šoseju līdz Lasvegasai ir trīs stundas, pa Route 66 tas prasīs sešas stundas. Beidzot esam pametuši Kaliforniju un iebraukuši Nevadā. Tomēr pa Route 66 apnika kratīties, nomaldījāmies, pazaudējām parējos un atgriezāmies uz šosejas.

Kalifornijas šosejām pie ātrumu ierobežojošajām zīmēm nereti bija papildzīme "Speed enforced by aircraft". Sākumā par to pasmīkņāju, iedomājoties blakus šosejai lidojam nelielu lidmašīnīti, kādas parasti izmanto lauku apmiglošanai. Taču tad gaisā pāris reizes ieraudzīju kaut ko, kas tiešām atgādināja dronu – tādu dronu, kādus militāristi izmanto, tās savādās formas lidmašīnu (nevis multirotoru/multikopteri, ko nereti sauc par dronu). Nu, jā, Nevadā tādas zīmes vairs nemana.

Ap puspieciem jau iebraucām Lasvegasā. Te ir +45°C. Tas ir.. (lēnām, lēnām).. karsti. Vismaz viens labums no tāda klimata ir – izžautās drēbes izžūst gandrīz uzreiz. :) Un, kad moteļa numuriņos no pārliekas gaisa kondiconēšanas kļūst pavēsi, jebkurā diennakts laikā var iziet ārā un sasildīties. Šoreiz neesam parastā motelī, bet apartamentos, paliksim te divas naktis. Ir baseins, ir trešais stāvs, un tālumā redzami negaisa mākoņi un zibeņošana. Mhm.

Vakarā ap deviņiem neliela kompānija izbraucām caur izgaismoto pilsētu un nedaudz nostāk, lai redzētu skaidrās debesis. Jau diezgan netālu no pilsētas debesis bija tumšas, skaidri bija redzams Piena ceļš un daži jauni zvaigznāji, ko Latvijā neredz. Kā nekā esam krietni uz dienvidiem – 36. paralēle, 21 grādu zem mūsu parastās 57.

Ilgi tur nebijām, jo vēl pagaidām vēl bez vakariņām, turklāt gribējās vēlreiz nopeldēties baseinā, ko drīkst līdz plkst. 22. Paspējām, atlika vēl desmit minūtes, palikām gan ilgāk līdz izsalkums sāka mocīt, tomēr neviens prom neaizdzina. Rīt atkal būšot agri jābrauc.

Rīts sākās ar daudziem modinātāju zvaniem ap pulksten četriem, to istabiņā laikam katrs bija uzstādījis. Ārā pavisam tumšs. Kas nu būs? Ātri nomazgājos, kaut ko apēdu, pārējo paņēmu līdzi vēlākam. Braucām pa Interstate 101, kas jau piecos no rīta bija pilna ar ātri joņojošām mašīnām. Centos nepazaudēt no skata Daumanta sudrabaino sonāti ar Latvijas karodziņu aizmugurē. Ir arī navigācija man pašam gadījumā, ja nu pazaudētos, taču kopā drošāk, turklāt man ir sajūta, ka Daumants neapmaldās un vienmēr zina, kur atrodas un kur un kā jānokļūst. Manā mašīnā ir tikai Dace, kas labāk neko daudz nesaka par šādu lidošanu pa šoseju, bet parastie ikdienas pasažieri jau iepriekš nolēma, ka viņiem vairāk nepieciešams miegs nekā šis.

Mūsu mērķis ir kalns. Labi zināms kalns – Lī kalns, uz tā ir Holivudas uzraksts. Jātiek tā virsotnē, no kurienes varēs redzēt saullēktu un varbūt tikt pie paša uzraksta.

Pēc šosejas nāk dažas ielas, tad dažas stāvas, pavisam stāvas un līkumotas ielas, un ceļš beidzas, tālāk braukt nav ļauts. Būs jākāpj. Joprojām ir tumšs, un tur augšā kalnā var redzēt lielos burtus, taču tie vēl ir tik tālu. Pa taisno iet noteikti nevar – lai arī ir vēl pamatīga krēsla, daudzās brīdinājuma zīmes nehaikot un netrespasot mēs labi pamanām. Turklāt kalna virsotnē ir redzamas policijas mašīnas gaismas, tāpēc pārbaudīt, kas notiks, ja tomēr, tāpat negribas. Vai nu viņi tur ir brīdinājumam, vai arī kāds tur augšā jau kaut ko. Sastopam kādu onkulīti, kurš devies agrā skrējienā, viņš pastāsta, pa kurieni varam tikt līdz augšai. Tālāk sastopam arī divas tantiņas, kuras sākumā noturam par policistiem, taču viņas tikai izvedušas pastaigā savus suņus ar lampiņām. Kāpiens uz augšu ir diezgan ilgs, pamazām kļūst arvien gaišāks.

Kalna virsotni sasniedzam īsi pirms saullēkta. Skati ir skaisti. Taču pie paša uzraksta gan nav iespējams tikt, viss norobežots ar sētu, nav variantu. Varam to apskatīt no otras puses, jo tagad jau esam virs tā. Ir labi tāpat.

Skats lejā uz Losandželosu ir varens, vienā kalna pusē ir Beverlihilsas pakalni, otrā ir ūdenskrātuve. Saule vēl ir mazliet zem horizonta, aiz kalniem, tāpēc redzama izteikta Zemes ēna. To te dienvidos vispār bieži var novērot, tā ir daudz labāk redzama kā mūsu platuma grādos. Pamazām nodziest pilsētas gaismas un to vietu aizņem saules gaisma. Diena ir sākusies. Mums pāri vēl pāris reizes pārlido kādas televīzijas helikopters ar lielu kameru tā priekšgalā. Iespējams, ka šorīt esam redzami kādā vietējā rīta šovā. :) Ap pusseptiņiem sākam kāpt lejup.

Šis bija forši.

Pārējo dienu pavadīsim Universal City – Universal studijas teritorijā. Kad mums to prezentēja, man radās iespaids, ka tur vairāk no pašas studijas, no filmu uzņemšanas, kaut kas interaktīva muzeja vai ekskursijas tipa veidolā, tāpēc pieteicos, taču izrādījās, ka nepārāk tā, tas ir atrakciju parks ar kino novirzienu.

Tā jau bija tīri forši visi tie 3 un 4D, lidot pakaļ Harijam Poteram uz slotas, minjoni, Juras laikmeta parks ar slapjiem krekliņiem un pārējo, mūmija un kas nu tur vēl. Tur ir labi izveidota Springfīlda – Simpsonu pilsēta un vēl visādas lietas. Var izbraukt studijas tūrē, kas ilgst nepilnu stundu, tur parāda šo to no filmu uzņemšanas laukumiem, dažus specefektus un tā. (Ja nu kas, iesaku sēdēt kreisās puses pašā malā, viss būs daudz labāk redzams.) Bet nu galvenais uzsvars tur ir uz atrakcijām. Turklāt, jo vēlāks, jo vairāk cilvēku saradās.

Man patika dzīvnieku aktieru šovs, un arī specefektu šovs bija interesants. Iespaidīgākais noteikti ir Ūdenspasaules šovs, tur risinās nopietnas cīņas, ir daudz ūdens, dūmu un pārsteigumu.

Mums jādodas prom tikai pusseptiņos vakarā, bet tik ilgi darīt tur nav ko. Bija variants, ka varu pievienoties otrajai komandai, kas jau trijos devās prom paskatīties uz slavenību aleju un zvaigznēm, taču viņi, pretēji iepriekš runātajam, tomēr netaisījās atgriezties, līdz ar to neatvestu mani atpakaļ un pat nebrauktu kaut cik šai virzienā, bet man vakarā būs jāved prom citus no šejienes, tā ka atkal nekur netieku, un vispār Agnese saka, ka "visu interesanto Losandželosā jau apskatījām, nekā cita te nav". Dūdiņ, mums ir atšķirīgas interesantā definīcijas!

Izgāju pastaigā pa apkārtni, taču tur nekā nav, nekādu parku, nekādu veikalu, nekā, tikai mājas, ielas un liels karstums, tāpēc ir sastopami tikai daži gājēji. Papētīju kartē, ka samērā netālu ir Mulholland Drive, domāju aizstaigāt un vismaz pie plāksnītes nofotografēties, taču ietve tai virzienā vienkārši beidzās, tālāk nekā. Aizbraukt varētu, aiziet ne, pa ielu ar tādu satiksmi iet lolnokthx.

Sagaidīju norunāto tikšanās laiku, izrādījās, ka daļa bija devušies prom jau ātrāk. Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs palikt tur tik ilgi, viss sen apskatīts un piedzīvots, darīt vairs neko nevar, taču prom braukt nedrīkst. Toties tagad atkal jābrauc pa tumsu. Vienojāmies daļēji izbraukt pa Route 66 sākumu, nevis uzreiz pa šoseju. Redzēju, ka šķērsoju Madison avenue un vēl kādu slavenu nosaukumu, bet nu kopumā mani Losandželosas iespaidi ar to arī beidzas.

Nogurums tāds, ka, braucot uz moteli, gandrīz izraisīju divas avārijas. Vienreiz uz šosejas nokaucināju riepas, kad pamanīju priekšā braucošo mašīnu pēkšņi esam pārāk tuvu priekšā, pēc tam pilsētā gandrīz iegriezu vienam sānā, mainot joslu. Es esmu pārguris. Turklāt ne es vienīgais – Salvis un Laura ir gulējuši dažas stundas, Daumants iepriekšējā dienā tai observatorijā sāka klanīt galvu, uz mirkli kaut kur atbalstoties vai apsēžoties. Atzinos, ka vakar tur, lai arī cik interesanti bija, darīju tieši to pašu. Labi, šorīt celties četros neviens nespieda, tas bija brīvprātīgi, bet tā sajūta jau nav tikai šodien.

Motelī bijām vēlu, istabiņās netiekam, jo Agneses vēl nav. Kad ieradās, pateica, ka rīt jāizbrauc ap septiņiem.

Ēmm.. Tagad ir pāri pusnaktij.

Pateicu, ka tik agri necelšos un nekur nebraukšu, tas nav iespējams. Agnese atbildēja: "labi". Mani sagatavotie argumenti izrādījās nevajadzīgi, viņa vienkārši piekrita. Šodien mums pievienojās Rihards un Madara, un Rihards jāpiereģistrē kā otrais šoferis manai mašīnai. To viņi no paša rīta izdarīs, nomas kantora filiāle ir kaut kur tepat netālu. Sarunāju ar Lauru un Salvi, ka gulēsim līdz kādiem deviņiem vai vēl, gribēju no rīta arī paspēt nopeldēties baseinā (te ir!), un braukšu viņu mašīnā, jo manējā jau būs prom, Agnese brauks ar to, tāpēc vieta būs. Manuprāt, labs plāns.

Šodien arī 90 jūdzes.

Izrādās, ka post-travel depression ir nopietna lieta. Nezinu gan, vai varu ko tādu saķert, jo pagājusi nedēļa, kopš lidmašīna nolaidās Rīgas lidostā, un vēl neesmu sapratis, vai tiešām esmu atgājis. Man jau kopš pirmās atgriešanās dienas ir kaut kāda sajūta, ka viss ceļojums, viss mēnesis nemaz nav bijis. Tas bija tik ļoti savādāk no šodienas, tik ļoti neparasti, ka katru dienu bija jaunas vietas, jauni iespaidi, tas bija tik ļoti citādi, ka nevar būt patiesība. Jā, man ir bildes, jā, es vēl visu atceros, bet tik un tā – mazliet neticu pats sev. Nu, nevar būt.

Another well known method of curing post vacation blues is to plan or book the next vacation, this offers a distraction and also provides the person something to look forward to.

Priekšniece, kas vairākas reizes bijusi ASV, jau teica, ka tagad jāsāk plānot ceļojums pa austrumkrastu, lai izdarītu visu šai ceļojumā neizpildīto un redzētu pārējo, jo tur ir pavisam citādāk. Un es šo ideju vairs uzreiz nenoraidīju. Tur arī būs pilns Saules aptumsums, tiesa gan, tikai 2024. gadā, tik tālu. Lai gan, ja jau šo daži gaidīja pat piecus gadus, - ..

Sestdien četras stundas pavadīju pie stūres, pie kā tagad gan laikam esmu pieradis. Vienīgi iepriekš likās, ka manā mašīnā var ilgi braukt un tas nesāk kļūt neērti, taču tagad jāatzīst, ka Hyundai, ar kuru braucu mēnesi, bija ērtāka ilgai braukšanai. Laura jau pirmajās desmit minūtēs teica, ka ar automātisko kārbu viss ir vienkārši, ātri pieradīšu un pēc tam pats tādu gribēšu. Par gribēšanu vēl nezinu, taču pieradu gan – vēl tagad gadās, iekāpjot mašīnā, nospiest bremžu pedāli un tad pagriezt aizdedzi, kas mašīnā ar manuālo kārbu kaut kā nestrādā kā iecerēts. :|

Neesmu arī pārliecināts, ka esmu pieradis pie atgriešanās šai laika joslā, jo vēl arvien vakaros neliekas, ka jāiet gulēt. Kā kopš Stambulas pirmās nakts parastais gulētiešanas laiks tika neievērots, tā tas joprojām tāds turpina būt. Pirmdien pamodos tieši pusdienlaikā un es tā nekad, otrdien pamodos trijos naktī pavisam izgulējies, pēc tam bija darbdienas ar rāmjiem, un tagad svētdien mani pamodināja desmitos, taču svētdien desmitos es arī nekad neguļu!

23:48:25 <x-f> es vēl varu attaisnoties ar jet lag
23:48:35 <_> nedēļa vai ta' nav jau par daudz?
23:48:48 <x-f> idk
23:48:55 <x-f> man ir vienreizēja pieredze