Plānotā izgulēšanās līdz kādiem deviņiem tomēr nenotika, jo pārējie no rīta, protams, trokšņoja. Tas nekas, viņiem bija jāceļas, es tāpat vēl mēģināju pasnaust. Tomēr īsi pirms noteiktā agrā izbraukšanas laika Agnese atnāca, apsēdās uz gultas malas un teica, ka jāceļas, jo izrādās, ka bez galvenā mašīnas šofera otru tai pielikt nevar. Te nu bija normāla pamošanās, normāla sataisīšanās, normāla izbraukšana normālā, civilizētā laikā un stāvoklī.

Nomā visas procedūras notika ātri, Rihardu piereģistrēja un mūs aizsūtīja atpakaļ. Agnese ar Imantu un Kristīni vēl palika tur, lai samainītu balto Jeep "ledusskapi" pret kādu normālāku mašīnu, jo džipa bagāžniekā vietas ir pārāk maz, taču degvielas patēriņš ir pārāk liels.

Pieeja baseinam bija tikai no deviņiem, bet deviņos to sāka tīrīt meksikānis. Pa to laiku vēl pabrokastoju, un tomēr beigās ar Daumantu un Lauru tikām ūdenī. Tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs, varējām sajusties vairāk kā cilvēki, mazāk kā zombiji. Ūdens pavisam silts, un pelde patīkama. Amerikāņiem gan ļoti patīk hlorēt ūdeni, to varēja just arī pie visām strūklakām, tāda ļoti raksturīga smarža. Tādēļ gan pārējiem uz mums nācās pagaidīt, taču vispār nevienam nebija skaidrs, kāds bija iemesls, ka tik agri lika celties.

Tā nu šodien esmu pasažieris, pie stūres ir Rihards, kurš vakar mums pievienojās Losandželosā. Nav nemaz tik slikti, ir daaaaaaudz vairāk laika skatīties pa logu un kaut ko ieraudzīt. Nekā jau te nav, bet tomēr. Rihards ir garš, ar braukšanas cimdiņiem, runā skaļi un nedzird mani, tāpēc man uz viņu jākliedz, tāpēc par braukšanu svarīgo pastāstīju, bet citādi nesarunājamies, nevaru tik daudz pakliegt.

Ceļš uz Lasvegasu bija neinteresants, braucām pa vēsturisko Route 66, kas ir sliktas kvalitātes, līdz ar to lēnāk un jākratās. Route 66 sauca arī par "Main Street of America" vai "Mother Road".

The highway, which became one of the most famous roads in the United States, originally ran from Chicago, Illinois, through Missouri, Kansas, Oklahoma, Texas, New Mexico, and Arizona before ending at Santa Monica, California, covering a total of 2,448 miles (3,940 km)."

Pa ceļam nebija nekā interesanta, tikai bija dažas pamestas mājas un tas arī apmēram viss. Nu, daži jau te tomēr dzīvo, lai gan es nesaprotu kā – neliela mājiņa, tāds karstums un nekā nav, pagalms ir tikai rupja, ļoti karsta grants. Kāda te dzīve? Apkārt tuksnesis, temperatūra virs +40°C, postaža, viss brūns vai pelēks, meh. Mohave nacionālais rezervāts. Vienubrīd ceļa malā ieraudzīju kādu melnu čupu, un tad vēl vienu, un vēl dažas. Nodomāju, ka tur savests vecais asfalts, izskatījās pēc kaut kā tāda. Taču to kļuva arvien vairāk, tātad tas ir kaut kas cits. Piestājām noskaidrot, izrādījās, ka tā ir miljoniem gadu veca lava.

Pa šoseju līdz Lasvegasai ir trīs stundas, pa Route 66 tas prasīs sešas stundas. Beidzot esam pametuši Kaliforniju un iebraukuši Nevadā. Tomēr pa Route 66 apnika kratīties, nomaldījāmies, pazaudējām parējos un atgriezāmies uz šosejas.

Kalifornijas šosejām pie ātrumu ierobežojošajām zīmēm nereti bija papildzīme "Speed enforced by aircraft". Sākumā par to pasmīkņāju, iedomājoties blakus šosejai lidojam nelielu lidmašīnīti, kādas parasti izmanto lauku apmiglošanai. Taču tad gaisā pāris reizes ieraudzīju kaut ko, kas tiešām atgādināja dronu – tādu dronu, kādus militāristi izmanto, tās savādās formas lidmašīnu (nevis multirotoru/multikopteri, ko nereti sauc par dronu). Nu, jā, Nevadā tādas zīmes vairs nemana.

Ap puspieciem jau iebraucām Lasvegasā. Te ir +45°C. Tas ir.. (lēnām, lēnām).. karsti. Vismaz viens labums no tāda klimata ir – izžautās drēbes izžūst gandrīz uzreiz. :) Un, kad moteļa numuriņos no pārliekas gaisa kondiconēšanas kļūst pavēsi, jebkurā diennakts laikā var iziet ārā un sasildīties. Šoreiz neesam parastā motelī, bet apartamentos, paliksim te divas naktis. Ir baseins, ir trešais stāvs, un tālumā redzami negaisa mākoņi un zibeņošana. Mhm.

Vakarā ap deviņiem neliela kompānija izbraucām caur izgaismoto pilsētu un nedaudz nostāk, lai redzētu skaidrās debesis. Jau diezgan netālu no pilsētas debesis bija tumšas, skaidri bija redzams Piena ceļš un daži jauni zvaigznāji, ko Latvijā neredz. Kā nekā esam krietni uz dienvidiem – 36. paralēle, 21 grādu zem mūsu parastās 57.

Ilgi tur nebijām, jo vēl pagaidām vēl bez vakariņām, turklāt gribējās vēlreiz nopeldēties baseinā, ko drīkst līdz plkst. 22. Paspējām, atlika vēl desmit minūtes, palikām gan ilgāk līdz izsalkums sāka mocīt, tomēr neviens prom neaizdzina. Rīt atkal būšot agri jābrauc.