Zinātniskā tūre turpinās arī šodien, jau astoņos esam ceļā uz NASA Reaktīvās kustības laboratoriju (JPL) Pasadenā, kur sarunāta ekskursija.

JPL radās Caltech paspārnē un viņus pārvietoja uz pašreizējo atrašanās vietu – tuksnesi, kur nekā svarīga tuvumā nebija, – lai tie nejauši kaut ko neuzspertu gaisā. Jo raķetes un sprādzieni ir, nu, būtībā viens un tas pats. Ja Hjūstonā vada visus cilvēciskos lidojumus, tad šeit JPL tiek vadītas visas robotiskās misijas – daudzie lidaparāti un divi visurgājēji uz Marsa, Cassini pie Saturna vēl pēdējās orbītas, Juno pie Jupitera, kā arī Voyager kaut kur pirms vai aiz Saules sistēmas robežas un citas misijas.

Tai JPL ciematā ielu nosaukumi doti par godu visādām misijām vai kam citam slavenam, piemēram, Surveyor Rd, Mariner rd, DSN Rd, u.c. Mums parādīja misiju kontroltelpu, no kurienes visus tos robotiņus vada, tur atrodas arī pasaules centrs (par to ir uzstādīta speciāla plāksne). Mums parādīja tīro telpu (clean room), kur pašlaik liek kopā Mars 2020. Tur ir arī daudz reālā izmēra un mazāka izmēra maketu. Curiosity, Spirit/Opportunity un Pathfinder visurgājēji ir reālā izmērā, un Pathfinder ir tāds maziņš, toties Curiosity tiešām ir milzīgs, tā ir pamatīga mašīna. Curiosity riteņos bija jāveido caurumi, lai pa tiem varētu izbirt smiltis (Spirit/Oppy to nebija, tāpēc Spirit iestiga un nepārdzīvoja ziemu). JPL tos sākotnēji izveidoja "JPL" uzraksta formā, taču NASA lika pārtaisīt, un JPL tā vietā izveidoja "parastus" caurumiņus. Neviens no NASAs neiedomājās, ka tie nozīmē to pašu "JPL" morzes kodā, un Curiosity tāds arī aizlidoja uz Marsu. Otrreiz gan tas neietu cauri, tāpēc ekskursijas vadītāja teica, ka nākamreiz JPL ko tādu būs jādara braila rakstā vai vēl kā citādi.

No turienes devāmies augšup Vilsona kalnā (5710 ft.) uz observatoriju un vēl vienu ekskursiju. Brauciens kalnā bija diezgan ilgs un nemaz ne tik vienkāršs – tur tādi stāvumi un ļoti līkumi, ka vienubrīd pat sabijos, ka tūlīt pret klinti nolauzīšu labo spoguli. Mums nebija skaidrs, kā tur var braukt lielie autobusi, taču tie ņem un brauc.

Observatorijas apmeklējums bija ļoti ilgs, pavadījām tur četras stundas līdz pussešiem vakarā, taču bija arī ļoti interesanti. Tā atrodas kalnā blakus Losandželosai, taču to, ka tur ir observatorija, zina maz cilvēku, jo lielākā daļa domā, ka tie baltie bunduļi tur kalna galā ir parasti ūdenstorņi.

Mt. Wilson observatorijā reiz bija pasaules lielākais reflektora (spoguļu) tipa teleskops – divarpus metri. Tas tur joprojām ir, taču vairs nav lielākais, protams. Bet! Tas ir lielākais teleskops, ar kuru var veikt vizuālus novērojumus – ašie zēni piemontējuši standarta okulāru pāreju. Šai observatorijā strādāja Edvīns Habls. Šeit atklāja glaktikas un maiņzvaigznes, kas palīdzēja noteikt Visuma izmērus un to, ka Visums izplešas. Šeit bijis arī Einšteins, un, kā stāstīja observatorijas astronoms/docents, viņš šeit nevis strādājis, bet atpūties un spēlējies – ar idejām, ar teleskopu un tā. Einšteins jau tajos laikos bijis liela slavenība un viņam visur sekojuši fotogrāfi, arī augšā kalnā, lai gan te viņam bijis mierīgāk.

Šobrīd observatorijā, kas reizē ir gan muzejs, gan strādājoša observatorija, pēta astroseismoloģiju un zvaigžņu spektru. Kā teica astronoms, viņiem ir superīgs darbs – klausās zvaigznes un skatās varavīksnes. :) Tā esot labākā observatorija pasaulē.

Ja JPL mums bija tāda standarta komerciāla ekskursija, tad Vilsona kalna observatorijā bija ļoti cilvēcīga ekskursija.

Kad devāmies prom, ceļā uz stāvlaukumu mums pievienojās kāds amerikāņu pāris, kas pa jokam pajautāja, vai esam ziedojuši kādu miljonu, ka tikām pie privātas ekskursijas šai observatorijā. Viņi ceļo pa valsti un ir bijuši ļoti daudzās vietās, teica, lai nebraucam uz Lasvegasu, ka tur būs par karstu. :) Pastāstīja, kāds triks noteikti jāizveic uz Hūvera dambja.

Pēc nobraukšanas atkal lejā iegriezāmies degvielas uzpildes stacijā pieliet tvertnes tālākam ceļam. Piebraucu pie tanka, sapratu, ka vāciņš šai mašīnai taču ir otrā pusē. Nu, nekas, tūlīt apgriezīšos. Un.. skrhhrrkš. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Aiz metāla stabiņiem aizķēru un noplēsu pusi priekšējā bampera. Nu kā???!1 Nu, bāc. Stulbi. Uzmanīgi nošļūcu maliņā un kopīgiem spēkiem ar Jura, Ilgoņa un citu palīdzību tas tika atlikts vietā. Pāri palika viena plastmasas tapiņa un daži putuplasta gabaliņi. Citi izsaka komentārus, ka tā šai mašīnai, iespējams, nebija pirmā reize. Vienalga – stulbi.

Mūsu komandai vakara ēšana bija ieplānota kaut kur Pasadenā, kur vien izdosies noparkoties un iepatiksies izkārtne. Kad tikām līdz turienei, es vēlreiz uzāķēju bamperi uz apmales, sašļuku pavisam un atteicos no vakariņām ar pārējiem, lai to vietā vienkārši pastaigātos pa pilsētu. Citādi braukts te ir visur kur, pa ceļam bija Sunset bulvāris, Beverlijas bulvāris un citi atpazīstami nosaukumi, taču redzējis lielākoties esmu vien šoseju un priekšā braucošo mašīnu aizmugures. Pusotra stunda nebija daudz, taču pagaidām pietiks. Ir vēlme atteikties no dalības rītdienas plānos, taču tur jau viss rezervēts, apmaksāts un nav maināms.

Šodien nobrauktas tikai 95 jūdzes.

Ū, pirmdiena.. Rīts kā parasti sākas agri, un jau deviņos esam Malibu. Ir apmācies, vējains, nav auksts, tomēr nav arī īsti Malibu-piedienīgs laiks, tāpēc pludmalē ir tikai viena fotomodele uz klintsbluķa. Man nav peldamā noskaņojuma, kas laikam ir pat labi, jo viļņu un akmeņu kombinācija var rezultēties nepatīkamās traumās, tāpēc vienkārši pastaigājos pa krastu, cik tālu vien var, līdz smiltis beidzas un priekšā ir klints siena.

Pāris stundas vēlāk sākas šodienas izglītojošā daļa – apmeklējam California Science Center, kurā jau tāpat ir interesanti, turklāt tur ir arī atsevišķa izstāde par speisšatlu Endeavour. Nez kāpēc biju iztēlojies, ka tas būs lielāks, tajā taču tika pārvadāti Starptautiskās kosmiskās stacijas moduļi un citi kosmiskie aparāti, bet nu tas ir tieši tik liels, cik nepieciešams. Un tāpat mazliet par lielu, lai ietilptu vienā fotogrāfijas kadrā, hihi.

Tai Zinātnes centrā ir dažādas interesantas ekspozīcijas arī bez Endeavour – tur ir akvāriji un iespēja pataustīt jūras ežus (tiem tiešām ir asas adatas!) un citus zemūdens mošķīšus, tur ir terāriji, tur ir sadalītas ekspozīcijas pa dažādām vidēm, kur atrodama dzīvība, ieskaitot ledu, ko arī var pataustīt, izmēģinot dažādus siltumizolācijas materiālus. Tur ir apskatāmas Mercury un Gemini kapsulas, īsta vēsture! Tās divas stundas, kas mums bija atvēlētas, man izrādījās par īsu, būtu noderējusi vēl vismaz viena. Tur ir interesanti un domāju, ka katrs atrastu kaut ko sev.

Tālāk ceļš kalnā uz Griffith observatoriju, kas gan ir slēgta, taču tāds arī bija plāns. No šī kalna paveras skaisti skati uz Losandželosu ar tās slavenajām vietām – Beverlijas kalniem, Melrouzu, Pasadenu, uz kalnu ar Hollywood zīmi.

Pēc tam mūsu ceļš ved atpakaļ līdz okeānam, lai pāris stundas pavadītu Santamonikas pludmalē un uz slavenā mola/piestātnes. Saule, okeāns, silti un jauki. Krāšņa vieta, daudz, daudz cilvēku un dažādu atrakciju, bodīšu, stendu un ēstuvju, tur arī ir roņi, kas kaitina makšķerniekus un otrādi. Ceļš uz un no turienes ieplānots pa ielām ar pazīstamākiem nosaukumiem, kas kļuvuši slaveni saistībā ar kādām filmām, seriāliem un tā. Vienubrīd pamanu, ka esam uz "Sunset blvd", un, re, es te tagad esmu bijis, jo tas viss pa mašīnas logu, turklāt neko daudz nenovēršoties no ceļa.

Tā kā arī rīt būs ceļošana pa to pašu milzu Losandželosu, tad šoreiz paliekam vienā motelī divas naktis pēc kārtas, līdz ar to var pārāk neiespringt uz mantu kārtošanu.

Moteļi te parasti tiešām ir tādi kā filmās bija redzēts – pakavveida forma ar iekšpagalmu, divos stāvos, iekšā ir istaba un vannasistaba. Un kondicionieris, protams. Parasti arī cits aprīkojums – ledusskapītis, mikrowelle un TV, savukārt, drēbju pakaramie jau var būt ekstra. Mazākās pilsētās ("laukos") tie gan bija tikai vienstāva. Toties atbilstošs kontingents abos gadījumos – meksikāņi, aziāti, tālbraucēji – kā filmās. :) Viens otram nepievērš uzmanību un mierīgi minds their own business.

Šodien nobrauktas 122 jūdzes.

Rīts sākas agri, jo jau septiņos jādodas ceļā, jo Amerikā viss ir tālu. Jādodas uz Kamarillo, kas ir pie Losandželosas (lielos mērogos), ceļš būs ilgs un tāls – optimistiski paredzamais braukšanas laiks ir septiņarpus stundas, taču to, protams, būs vairāk. Pēc brokastīm un rīta brīfinga, daudz nekavēdamies, dodamies ceļā.

Pēc divu stundu braukšanas tālumā parādās miglas vāli, kas reizēm apņem apkārtējo pauguru virsotnes — esam tuvu okeānam! Pēc kāda no ceļa līkumiem tas arī parādās – Klusais okeāns. Aww.. Lielākais plašums, kāds uz Zemes iespējams! Kādā no vista pointiem mēs ar Kristīni un Salvi norāpjamies lejā pa stāvu taciņu pie diviem makšķerniekiem pataustīt okeānu, pārējie laikam nav tik ieinteresēti. Ūdens ir vēss. Klints iedobe, kurā vairs nav ūdens, ir pilna ar baltu sāli. Klints iedobē, kas pilna ar ūdeni, dzīvo koši jūras eži, kāds zaļš radījums un gliemeži. Esot bijis arī sāniski skrienošais krabītis, to gan neieraudzīju.

Dodamies tālāk gar piekrasti uz Big Sur pusi, līdz ceļš beidzas un jāgriežas atpakaļ. Tur tālāk noticis zemes nogruvums, un ceļš gar krastu jau labu laiku ir slēgts, vēl nav atjaunots.

Pie pirmās pludmales pa ceļam netiekam, jo tā, pirmkārt, ir privāta, un, otrkārt, paredzēta govīm. Jā. Piestājam pie nākamās pludmales. Gaišas smiltis, zilas debesis un zils ūdens, tālāk daži zemi miglas mākonīši, izskatās pasakaini, taču, iebrienot ūdenī, kājas ātri vien nosalst. Daži tomēr nopeldas pat tik aukstā ūdenī. Šeit gar krastu plūst aukstā straume no ziemeļiem, tāpēc ūdens vēss.

Uz brīdi var pagulēt smiltīs, pie zemes ir klusi, mierīgi un silti. Agnese (pasākuma organizatore) domā līdzīgi, mēs brītiņu pasnaužam un parunājamies par ceļojuma līdzšinējiem iespaidiem un vēl neskaidrajiem jautājumiem. Viņai radies priekšstats, ka man te nekas nepatīk, jo es neizrādu emocijas. Jā, tā es daru. Tāpēc man tās būs ik palaikam jāpauž vārdos, lai viņa zina, kas notiek. Nu, labi.. :) Pēc kāda laika pludmali pārņem bieza migla, tāpēc varam doties tālāk.

Mazliet par sadzīvisko ceļojuma laikā. Esam sadalīti trīs komandās, katra komanda ir divi auto, kam jāturas kopā, jo skaidrs, ka visas sešas mašīnas ilgi kopā nepabrauks, kāda aizkavēsies un visa ierinda pajuktu. Esmu ieskaitīts trešajā komandā (3-2). Komandu dalībnieki tika sadalīti jau iepriekš, taču, tā kā divi dalībnieki līdz ASV tomēr netika, tad kaut ko nācās pārkārtot. Sākumā biju otrajā komandā ar Ilgoni, Daumantu un citiem, taču mani pārcēla uz trešo, kurā ir Bērziņu ģimene un Juris ar Madaru. Juris ir otras (3-1) mašīnas galvenais vadītājs. Otrie šoferi mums pievienosies Losandželosā.

Katrā komandā bija darbu dalīšana, ka viens būs grāmatvedis, cits sniegs ēdināšanas pakalpojumus un tā. Es esmu šoferis, un tiem neko papildus darīt nelika, lai teorētiski tie varētu labāk atpūsties. Bija arī saraksts ar lietām, kas komandai jāņem līdzi, piemēram, invertori, pagarinātāji un citas saimniecības lietas, lai tā būtu pašpietiekama.

Katrs no mājām līdzi ņēmām guļammaisu, bet paklājiņus un teltis nopirkām jau šajā pusē. Tāpat arī gāzes plītiņas un katliņus iegādājāmies uz vietas. Vadāt tādas lielās, smagās lietas pāri okeānam tiešām nebūtu bijis prātīgi. Pārtiku lielākoties iegādājāmies Walmart veikalos, plānojot turpmāko dienu iespējas - kā Josemītos, kur palikām divas naktis, un nekādi papildu iepirkumi nebija iespējami. No rīta parasti tika gatavota putra, vārītas olas, ceptas desiņas un vispār kā jau brokastis. Pusdienām lielākoties tika līdzi sasmērētas maizītes, jo to laiks parasti pienāca kaut kur brīvdabā, bet vakariņās bija tāds normāls ēdiens kā zupas, plovs, makaroni vai kartupeļi ar kaut ko un tā. Pirms brauciena tika veikta aptauja ar lietām, ko katrs neēd, tā ka tas arī tika ņemts vērā. Reizēm, protams, iegriezāmies normālās ēstuvēs, taču tā nebija bieža prakse.

Pēc daudzu stundu garlaicīgas braukšanas esam pietuvojušies Losandželosai. Te ir daudz dažādu apdzīvotu Santu – Santa Margarita, Santa Rosa, Santa Maria, Santa Monica, Santa Ana, Santa Barbara, kurai tikai izbraucam cauri, neko vairāk neapskatot, un pat Santa Claus (Lane). Kaut kur Santa Barbaras tuvumā ap septiņiem vakarā piestājam pie okeāna vēlreiz. Patausīju ūdeni. Hmm.. Hmm! Nav auksts. Daudz siltāks. Daži mūsējie jau peldas. Vajag, nevajag? Varu vēl paspēt? Vienalga! Okeāns! Kad ta' vēl? Ātri aizjozu līdz mašīnai pēc peldbiksēm, sataisījos un iekāpu ūdenī. Viļņi ir tik lieli un tiem ir tāds spēks! Un ūdens tomēr ir silts! Un TIK negaršīgs! Izplunčājāmies kārtīgi, pa tādiem viļņiem gan grūti normāli peldēt, bet tas te nav galvenais.

Deviņos tikām līdz motelim un desmitos pievienojos slēpņotājiem, kas izgāja apgaitā pa Kamarillo, lai sameklētu tuvējos geocache objektus. Pa dienu te viss ir tāds smuks un glancēts, taču, iestājoties tumsai, ielās iznāk prusaki. Klimats te ir ļoti silts un tiem te ļoti patīk. Mums gan nepatīk, kad tādi lieli skraida pa ietvēm un pinas pa kājām. o.O

Šodien nobrauktas 455 jūdzes jeb 730 kilometri.

Pamodos ap sešiem no rīta. Auksts. Naktī nosalu, guļammaiss pievīla. Ja iepriekš bija par karstu, tad tagad naktī pietrūka siltuma, un pamodos ar sāpošu kaklu. Kad septiņos teltij uzspīdēja saules stari, nolēmu celties un klusi izlīdu no telts, cenšoties nepamodināt pārējos, jo dienas grafiks tiem ļāva vēl stundu pagulēt. Tikai deviņi grādi virs nulles. Iepriekšējā naktī bija vēl lijis, un mežs bija slapjš. Saule izgaismoja lietus lāses, kas bija aizķērušās uz lapām un skujām.

Tiklīdz biju stabili nostājies uz kājām un aplūkojis apkārtni, tā uzreiz divas meitenes apjautājās, vai mēs šodien dosimies prom. Gluži kā mēs darījām vakar. Tikai viņas to dara jau septiņos no rīta! Šis kempings tiešām ir uz izķeršanu. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ tā, jo varētu taču apmesties kaut kur zemāk kalnu pakājē, kur daudz siltāks.. Viņas iepriecināja atbilde, ka tiešām dosimies prom jau šodien, apjautājās, no kurienes esam, kāpēc, atkal pastāstīju, ka medīsim aptumsumu. Neieslīgu skaidrojot, kur ir Latvija, viņas jau bija pārsteigtas, ka esam no Eiropas. Lai droši "aizsistu vietu", viņas atstāja savas mantas placītī, kas šobrīd vēl bija mūsu.

Lai sajustos kaut cik dzīvāks, nolēmu izmazgāt matus un noskūties. Iespējams, ka tās nav tipiskākās kempingu apmeklētāju nodarbes, taču agri no rīta saprātīgus lēmumus var arī nepieņemt. Pēc tam devos pastaigā pa teritoriju, kamēr pārējie vēl modās. Vairākās vietās kurināja ugunskurus un gatavoja brokastis, šur tur jau skanēja mūzika. Izskatījās, ka daudzi te ierodas uz vairākām dienām - kemperis, guļammaiss, žūstošās drēbes, .. Un tik pilns ar cilvēkiem. Kāds tur prieks un daba, ja tik tuvu ir visi tie kaimiņi.

Rīta brīfingā Agnese saka, ka "šodien plānā tikai viena lieta, lai gan arī vakar bija tikai viena". Atskan vispārēji smiekli, jo visi atceras vakardienas piedzīvojumus kalnos, kur bija jāiziet "tikai viens" aplītis līdz Glacier point un atpakaļ.

Savācāmies, sataisījāmies un devāmies ceļā. Pie kalnu līkumotajiem ceļiem jau pamazām sāku pierast, nebija vairs tāda satraukuma kā pirmajās braukšanas reizēs. Man tie sāka patikt. Tiešām. Ceļi uz parku, no parka un pašā parkā, tie ir vienkārši vispār, tie ir nereāli, tie ir kā spēlē, kā "Need for Speed", tikai ar to atšķirību, ka stress ir īsts, jo kļūdas nedrīkst pieļaut. Līkums uz vienu pusi, uz otru, atpakaļ uz pirmo, lejup, līkums, vēl lejup, līkums uz augšu, turklāt tie ir viens pēc otra, bez kādiem taisnajiem gabaliem starpā, tie nav plakani, bet gan veidoti kā virāžas ar kārtīgu slīpumu uz iekšmalu. Ceļa norobežojumu nav nekādu, tikai koki - ja aizies pa taisno, tad pavisam. Un skati aiz kokiem un pāri malai - kalni, tāles un citas iespaidīgas ainavas. Pa tādiem ceļiem braukt ir fantastiski, un parasti man tā īsti nemaz nepatīk sēdēt pie stūres.

Ceļazīmes amerikāņiem gan šķiet tādas dīvainas, viņiem patīk uz tām rakstīt visādus tekstus, toties piktogrammu ir pavisam maz. Dažas zīmes ir līdzīgas eiropeiskajām, piemēram, "stop" un "dodiet ceļu", taču ātruma ierobežojumi ir pavisam savādāki - tie vai nu darbojas no vienas zīmes līdz otrai (zona), vai arī konkrētu posmu, kas attēlots uz citas zīmes, piemēram, divus turpmākos līkumus. Tekstus uz zīmēm viņi raksta dažādus, piemēram, "ziņojiet par dzērājšoferiem 911", "lūdzu, nedzeriet un nebrauciet", "divas kreisās joslas ir pagrieziens uz X pilsētu", "piesprādzēties prasa likums", "labajai joslai ir jānogriežas" un vēl dažādi varianti. Turklāt tās tiešām ir standarta ceļazīmes, nevis informatīvi plakāti.

Sākumā bija grūti pierast pie vēl trim amerikāņu satiksmes īpatnībām. Viņi drīkst krustojumā nogriezties pa labi pie sarkanās gaismas, ja ceļš brīvs. Viņi var salikt "stop" zīmes krustojumā uz visiem ceļiem, kas tur pienāk - tad tā arī ir, kas pirmais piebrauc, tas apstājas (dziļas ieelpas ilgumā) un pirmais turpina. Un vēl uz šosejām viņi apdzen arī pa labo joslu. No šitā ir jāuzmanās. Es nezinu, vai tas tiešām ir atļauts, taču ir aizdomas, ka tas tādēļ, ka šosejas iet cauri pilsētām un pilsētas ir saplūdušas, ka ir vienkāršāk nešķirot, kas notiek apdzīvotas vietas daļā un kas ārpus tās.

Tikuši līdz Vavonas ciematam, uzpildījām degvielas tvertnes ar pāris galoniem, kam bija vismazāk, lai drošāk nokļūtu līdz nākamajai degvielas pildīšanas vietai, kas būs kaut kur pie Los Banos. Degviela kalnos, protams, ir daudz dārgāka kā ārpus Josemītes ielejas, bet citādi palikt kaut kur ceļā būtu vēl nejaukāk.

Tālāk iebraucām Nelder Grove pie lielajiem kokiem - pie sekvojām, kas tur dažas vēl ir saglabājušās. Jau stāvlaukumā pamanām divus bijušo milzeņu celmus. Jau tie vien šķiet neticami lieli. Izmetām nelielu, dažus kilometrus garu loku pa meža takām, lai atrastu sekvojas. To nebija daudz, taču redzētais bija iespaidīgs. Tie koki ir milzīgi, pat milzīgi milzīgi. "Amerikā viss ir liels," kāds vēlāk teiks. To milzīgumu gan īsti nevar nofotografēt, jo, vienkārši nofotografējot, tie izskatās pēc diezgan parastiem kokiem, savukārt, pieliekot klāt cilvēku, lai saprastu mērogu, tas cilvēks bildē būs mazītiņš. Tos jāredz klātienē, lai aptvertu to varenumu. Sekvojas aug vairākus tūkstošus gadu, žēl, ka tās tik naski un bezjēdzīgi centās nozāģēt. Bezjēdzīgi tāpēc, ka tās lielākoties sašķīda, krītot zemē, un tāpat nebija izmantojamas.

Turpinām ceļu uz Los Banos un jūtam, kā gaiss un viss cits kļūst arvien karstāks. Pa ceļam uz taisnās šosejas priekšējie pēkšņi bremzē un nobrauc no ceļa grantī. Nebūt nebiju sajūsmā par tādu manevru, turklāt pārbiedējām aiz manis braucošo amerikāni, taču jāatzīst, ka bija vērts - esam piestājuši pie vīģu plantācijas, un tiešām bija vērts, tās bija ļoti gardas - kā jau aizliegtais auglis.

Šoreiz motelī esam pat ļoti laicīgi, vēlā pēcpusdienā. Un ir ļoti karsts, gaisa temperatūra ir vairāk kā 100 grādi pēc Fārenheita vai ap +39 grādiem pēc Celsija. Karsti. Pagalma vidū izklājām slapjās teltis, un tās izžuva vienā mirklī.

Vēlreiz iegriežamies benzīntankā (Circle K, starp citu), kur šoreiz uzpildām pilnas bākas, un kārtējoreiz apmeklējam Walmart, lai sagatavotos rītdienas ilgajam braucienam un arī vakara ballītei - ir pagājusi jau teju nedēļa, kopš sākām ceļojumu.

Šodien 180 jūdzes.

Pamodos minūti pirms modinātāja plkst. sešos. Naktī teltī bija diezgan karsti, ārā gaiss pārāk neatdzisa, esam samērā zemu ielejā. Šodien paredzēts pārbrauciens uz citu kempingu augšup kalnos, iekārtošanās tur, nobrauciens lejup ielejā, pārgājiens augšup līdz Glacier point un atpakaļ lejup pa citu ceļu, lai jāiet aplis. Iesim visu dienu, taču bez steigas, jo vakarā nekur citur tālu prom vairs nebūs jābrauc.

Lai gan kempingā it kā ierodamies pietiekami laicīgi ap astoņiem, tomēr vietu atrast tik un tā ir ļoti grūti, tiekam izkliedēti pa dažādiem placīšiem. Vienu vietu drīkst aizņemt ar diviem auto un sešiem cilvēkiem. Daļa tiek pie personīgās telpas, bet pārējiem izdodas sarunāt ar citiem atpūtniekiem, ka var pie viņiem uzcelt telti vai atstāt auto, jo brīvu vietu šai kempingā vairs nav. Pēc iekārtošanās un diezgan paviršas telšu uzcelšanas, lai bez pārpratumiem nodrošinātos, ka mūsu vietas tiešām ir un paliks mūsu visu dienu un nākamo nakti, beidzot tiekam pie brokastīm un dodamies ceļā atpakaļ uz Josemītiem.

Tā kā ne visi šodien grib kāpt, tad pārgrupējamies, saspiežamies un divas mašīnas atstājam kempingā. Manējā ir viena no tām, jo kaut kā sagadījies, ka man ir atlicis vismazāk degvielas, tāpēc tā tiek pataupīta. Kalnos degvielu var dabūt, taču tā maksā pat divas reizes vairāk kā ārpus parka.

Vispirms gājiens pa "4 mile trail" augšup kalnā uz Glacier point aptuveni 2.2 km augstumā. Tas ir aptuveni kilometru vertikāli uz augšu no ielejas apakšas, nebūs pārāk viegli. Un tad, kā Agnese saka, atpakaļceļā pa "Panorama trail" būs tikai jākāpj lejup, un tas jau būs viegli.

Kāpiens augšup tiešām sākas pavisam grūti. Taka ved pa akmeņainu mežu, ir karsts un diezgan sutīgs, ēnas nav daudz, vēja nav vispār. Visu laiku jākāpj uz augšu, un man nemaz nekāpjas, esmu palicis pašās beigās. Taka kā serpentīns vijas augšup, apkārt ir daudz akmeņu, reizēm daži, reizēm daudzi lieli un mazi klintsbluķi, kas kaut kad atdalījušies no kalna un noripojuši lejup pa nogāzi. Šķiet, ka daļa to milzeņu ir pārvietojušies samērā nesen (pārdesmit gadu robežās), spriežot pēc koku vecuma, pret kuriem tie atbalstījušies. Pamazām mežs beidzas un sākas kāpiens pa pašām klintīm, kur koku mazāk. Paveras iespaidīgi skati uz ieleju, kas paliek zem mums, labi redzama arī pretējā nogāze ar ūdenskritumu, pie kura bijām vakar, kā arī Half Dome un El Capitan virsotnes. Skaisti gan. Teju vai katra uzņemtā fotogrāfija varētu būt kā pastkarte, kalni ir iespaidīgi. Vai pie tiem kādreiz var pierast?

Reizēm ieskatos GPS, lai uzzinātu pašreizējo augstumu. Tas arvien palielinās, ir jau daži simti metru klāt kopš sākuma, taču, skatoties uz virsotni, kurp dodamies, tā vienmēr izskatās nemainīgi "vēl tik tālu" lielā gabalā.

Nesaprotamu iemeslu dēļ jo augstāk kāpju, jo vieglāk kļūst kāpt. Attaisnoju to ar mazāku atmosfēras spiedienu un līdz ar to mazāku gaisa pretestību, taču tie ir tikai māņi. Tur lejā bija karsts, tagad brīžiem uzpūš neliels vējiņš un tāpēc ir krietni vieglāk. Pamazām noķeru visus pārējos gājējus, kas kāpj pa vienam vai nelielās grupiņās, un apdzenu tos, jo, lai gan kopā būtu jautrāk, tomēr kāpiens vēl nav galā, tāpēc prātīgāk šķiet turēties pie sava ērtākā tempa. Tuvāk virsotnei brīžiem vējš uzpūš jau tā pamatīgāk, te var elpot!

Ūdens krājumi sāk iet uz beigām, tāpēc sāku to pietaupīt. Augšā vairs nav tik stāvs, atkal ir vairāk koku, un taka ir ievedusi mežā, tāpēc ceļa gals nav saskatāms, taču kļūst skaidrs, ka virsotne ir tuvu, jo sāku pamanīt dažus pretīmnācējus ar pilnām ūdens pudelēm. Var jau būt, ka sakritība, bet aizdomas ir. Vēl kāds gabals tiek pieveikts, un pretī nāk jaunieši ar saldējumu. Tas nu ir pārāk netipiski šiem apstākļiem, tāpēc skaidrs, ka tepat aiz stūra ir dienas augstākais punkts. Tās gan nebija četras jūdzes kā nosaukumā, drīzāk kādi astoņi kilometri.

No Glacier point var redzēt ļoti tālu, kalni visapkārt, daudzas slavenās virsotnes, ūdenskritumi un zīmīte, ka te apskatāma aptuveni tikai ceturtdaļa no visa Josemītu dabas parka.

Augšā satiku Daumantu, papusdienojām, patramdījām vāveres, lai tās neizrauj kumosu no rokām, sagaidījām pārējos un visi kopā devāmies atceļā.

Ar dzīvniekiem te ir interesanti, tie tikpat kā nebaidās no cilvēkiem. Tās vāveres mierīgi nāk klāt un diedelē pārtiku, bet ne tikai augšā, kur tāpat vienmēr pilns ar cilvēkiem, — arī kāpjot satiku vienu tādu, kas nāca pa taku lejup – nāca, nāca, ieraudzīja mani, pagāja garām pa taku metra attālumā, mierīgi aizgāja tālāk. Te ir arī daži mazie, strīpainie burunduki. Stirnas lejā ar mazajiem bembijiem rāmi ganās blakus stāvlaukumam. Pat pīle ar pīlēniem vakar pie Spoguļezera - kā nāca no meža, tā viss bariņš taisni mums caur kājām pa taisno līdz ūdenim. Dzīvniekiem taču vajadzētu būt kaut kādai piesardzībai, bet nez.

Panorāmas taka ir savādāka, tā ved pa atklātākām vietām, ved lejup, pa ceļam ir pāris ūdenskritumu, ir arī upe, kur noskalot putekļus. Augšup kāpt kaut kā bija vieglāk kā slāt lejup, taču to var labot. Lai gan Agnese teica, ka būs tikai lejup, taka maina virzienu un liek kāpt arī augšup, turklāt pamatīgi augšup – no zemākā sasniegtā punkta jāatgriežas 500 metrus augstāk, un tā nav vienīgā reize, kad jākāpj augšup. Pēcpusdiena kļūst arvien vēlāka un grūtāka, jo šī taka ir arī garāka, kopā ap 14 km. Karsts ir tāpat, taču tagad jau atkal pamalē ir negaisa mākoņi un reizēm dzirdams pērkons. Apkārtnes skati tāpat ir skaisti, tur nu nav, ko iebilst. Ejam pa nogāzes malu, redzams tālu, sānā ir visa ieleja, otrā pusē kalni, tā pati Half Dome virsotne, ūdenskritumi.. Te varētu lēni iet un jūsmot kaut visu dienu. Taču mums vairs nav visas dienas, toties ir vēl labs gabals jāpieveic, turklāt sāk līt lietus. Mūsu statistika tagad ir tāda, ka Josemītos līst katru dienu! Kļūst slidenāks un slapjš.

Drīz vien sāk kļūt arī tumšs, jo nu jau ir vakars. Tā kā esam diezgan krietni tuvāk ekvatoram, tad te tas krēslas laiks ir pavisam īss, pusstunda pēc saulrieta un nakts klāt.

Dažas gājējas pirmīt aizgāja pa īsāku maršrutu, pa slavenā Džona Muira taku, lai ātrāk nokļūtu galā, bet mēs daži kā pēdējie turpinām garo variantu, jo daļa droši vien jau ir diezgan tālu priekšā, un vajadzētu kaut kā visiem savākties un neapmaldīties. Saņemties un savākties izdodas, taču esam nonākuši pie Mist trail – tā ir taka, kas ved lejup gar pašu ūdenskritumu (Vernal Fall) pa klintīs izcirstiem milzīgiem pakāpieniem. Labi, ka ir pieliktas arī margas, taču tāpat te nav viegli, jo blakus esošais ūdenskritums visam pūš virsū miglu.

Jau krēslo, taču tur augšā daži nemaz nesteidzas un vēl fotografējas, taisot miglas bildes. Kāpēc? Ejam! Man vienalga tas ūdenskritums, ejam prom, kamēr vēl kaut cik var saskatīt, kas zem kājām!

Kad esam lejā un sausumā, esam tumsā. Kaut kur kalnos un pilnīgā tumsā! Gaišā puse vismaz tāda, ka esam uz takas, lāču vēl tuvumā nav, turklāt taka kļūst par lai arī stāvu, tomēr asfaltētu celiņu, kam vajadzētu nozīmēt, ka civilizācijai jābūt samērā tuvu. Ap deviņiem vakarā tiekam uz lielā ceļa, pa kuru, jei!, vēl kursē bezmaksas šatlbuss! Tas tiek apturēts turpat uz ceļa un, par laimi, uzņem mūs, lai aizvizinātu līdz tālākajam stāvlaukumam. Mēs neesam vienīgie tādi, kas vēl klīst parkā pa tumsu, pa ceļam iekāpj vēl daži. Galapunktā sagaidām arī trīs sava ceļa gājējas un varam doties atpakaļ uz kempingu.

Kempingā esam ap desmitiem vakarā un mūs sagaida silti makaroni un zupa, ko pagatavojuši tie, kas prātīgi nedevās tik interesantā pārgājienā. Te ir arī ļoti pielijis mežs un mēreni pielijušas dažas teltis, jo, kā jau iepriekš rakstīju, no rīta teltis tika uzceltas diezgan pavirši un tā, lai vispār būtu. Taču to var risināt, pārdzīvot, satuntulēties un iet mierīgi gulēt.

Jā, dažas turpmākās dienas pavadīsim slavenajā Josemītu dabas parkā. Ceļā devāmies jau ap astoņiem rītā, vispirms vēlreiz piestājot pie cita Walmart.

Jau brauciens pa šoseju uz parku sākās ar uh un ah. Bildi būs jāiztēlojas pašiem, taču tur bija tā - pavisam taisna šoseja ar kalniņiem, kuriem pāri nevar redzēt. Uzbraucot šādā kalniņā, paveras ainava ar laukiem, ko klāt gaiši brūni nokaltušas zāles un smilgu stiebri. Lauki ir kalnaini, nav līdzeni kā lauki. Bet tālu prom fonā ir blāvi un iespaidīga izmēra kalni, tie uzreiz neiekrīt acīs, tikai pēc brīža nāk apziņa, ka tie taču ir kalni, tur tālu prom fonā. Tā laikam izskatās tās prērijas.

Braucot tālāk, sākām tuvoties tam fonam un tad daudzus kilometrus ceļš sāka līkumot caur izdegušo zemi - Kalifornijas sausuma upuriem. Skats bija drūms, zeme melna un apdeguši koki. Daudz, ļoti daudz, ļoti plašas teritorijas tā izskatījās.

Un tad mēs nonācām kalnos. Ar visiem kalnu ceļiem. Kalnu ceļi kā kalnu ceļi, līkumi un stāvumi un vienkārši ārprāts. Man nav tik lielas braukšanas pieredzes kā citiem šoferiem, tāpēc nejutos ērti, pa tiem līkumojot ne uz leju, ne uz augšu. Tie ceļi ir stāvi un ar straujiem līkumiem. Par laimi, braucām dienas laikā, tādēļ vismaz viss bija labi redzams.

Ir tā, ka visa mūsu ceļotāju grupa ir sadalīta trīs komandās un katra komanda ir divās mašīnās. Bija plānots, ka būsim 24, līdz ar to pa četri katrā, taču divi diemžēl netika ielaisti ASV, bet vēl divi ieradīsies mazliet vēlāk, tāpēc, piemēram, manā auto ir divi pasažieri un es esmu vienīgais vadītājs. Vismaz pagaidām. Visas mašīnas savā starpā sazinās pa rācijām, tā ka varam ērti un operatīvi pieņemt lēmumus kaut kur apstāties vai mainīt maršrutu vai par vēl ko citu.

Pēc iebraukšanas parka teritorijā, kur, starp citu, arī darbdienā ir pamatīgs sastrēgums, kaut kā pašķīrāmies, meklējot stāvvietas, jo viss jau bija pilns, lai arī tā bija vēl diezgan agra priekšpusdiena. Kamēr visi atkal savācāmies kopā, pagāja kāda stunda. Parkā ir ļoti daudz cilvēku. Laikam slavens.

Iesildoties kalnainā dabas parka apgūšanai, programmā bija vienkāršs kāpiens līdz Yosemite Lower Falls ūdenskritumam. Tas ir tāds nepārāk liels ūdenskritums, varbūt kādi desmit metri, bet tāpat likās iespaidīgs. Kas interesanti, tam var piekļūt tuvāk - ir gājēju celiņš kopējai lietošanai, taču ir iespējams arī nokāpt no tā un pa lielākiem un mazākiem klintsbluķiem aizlēkāt un aizrāpties līdz pašam, pašam. Tas nav aizliegts, tā vietā ir brīdinājuma zīmes ar ielauztiem galvaskausiem, sak, dari, ko darīdams, pats vainīgs.

Pēc šī objekta daļēji pašķīrāmies un divatā ar Juri aizgājām līdz Mirror Lake, kas bija vairākus kilometrus garš pārgājiens. Jau pie ūdenskrituma esot, tālumā bija dzirdams pērkons, taču tagad, esot meža klusumā, tas bija ļoti labi saklausāms.

Ainavas parkā ir ļoti jaukas. To jau visi tāpat zina, kas dzirdējuši parka nosaukumu. Tur ir klintis un atbilstoša flora. Ir akmeņaini celiņi, visapkārt mētājas mazi, lieli un grandiozi klintsbluķi. Saule spīd, karstums ap +30 grādiem.

Mirror lake sasniedzām, tas nemaz nebija ezers, bet gan ar dabīgu dambi uzpludināta kalnu upe, kurā cilvēki peldējās. Palūkāju ūdeni, un tas, protams, bija auksts. Lai cik karsts būtu ārā, tik auksts ūdens man neder. Un tad sāka līt lietus.

Prom no turienes un uz savu pārkingu devāmies ar auto, ilgi sēžot sastrēgumos. Pamazām mūsu "parking place 4" atrada arī visi citi, un tad kopīgi devāmies prom, atkal pasēžot sastrēgumā. Tas ir dabas parks, ja.

Dodamies uz nakšņošanas vietu - kempingu. Pa ceļam līdz turienei vēl ir Tunnel view - skatu laukums pirms iebraukšanas kalnu tunelī. Skats no turienes ir ļoti iespaidīgs, tas ir kalnos, laikam ap 1800 metru augstumā, redzamas vairākas virsotnes tuvu un tālu.

Tunelim cauri esot jābrauc, paskandinot tauri, tā amerikāņiem pieņemts, Daumants pastāsta. Līdz tunelim bija jābrauc augšup, pēc tā atkal lejup. Tas ir sarežģīti, tie ceļi ir tik līkumoti, tie ir diezgan stāvi, vēl pretī brauc citas mašīnas, āā! Fināla posms pirms nogriešanās un kempinga vietu ir tik ļoti līkumots, ka man pat sāk reibt galva un tā kā velk uz nelabu dūšu, un es taču sēžu pie stūres, man mašīnā būtu jābūt visvieglāk, jo visu kontrolēju! Esmu priecīgs, kad varam apstāties.

Teltis ceļam jau tumsā, tāpat arī gatavojam vakariņas un dodamies gulēt. Tā kā tas ir dabas parks un te ganās lāči (grizli lāči), tad visur ir brīdinājumi par tiem un citiem dzīvniekiem. Lāčiem oža ir septiņas reizes labāka kā dzinējsuņiem, tāpēc pa nakti nekāda pārtika, kosmētika un viss cits smaržīgais nedrīkst palikt mašīnās, teltīs vai kur citur un ir jāsaliek speciālās lāču kastēs - metāla konteineros ar viltīgu šleperi, ko lācis nevar atvērt. Arī lielajiem konteineriem ir speciāli paņēmieni, lai nodrošinātos pret lāču prasmēm tos atvērt.

Šodien nobraukti kādi 150 km. Nav daudz, bet pa kalniem tas ir vairāk kā 150 km.

(Šai brīdī man jāatzīstas, ka vēlme bija apzinīgi katru dienu pierakstīt dienas notikumus un ielikt biwzhiņas, taču dienas gaita ir tāda, ka vakaros to nav spēka darīt, tāpēc rakstu es dažas dienas pēc īstajām dienām, un arī bilžu laikam tomēr sinhroni ar tekstu nebūs.)

Arī šorīt pamodos neparastā laikā - pulkstenis rādīja 4.42, tas sāk vilkt uz kādu tendenci.

Brokastīs otrs vakardienas tortes "gabaliņš". Oh em džī, tā tomēr nebija laba doma. :) Tas ir tik labs, bet liels un nevar neapēst, bet apēst gandrīz nevar, un pēc tam to vēl ilgi varēja just. Bet labs. Bet man par lielu. Bet tāpat labs.

Šīs dienas programmā ir apskatīt citu pilsētas simbolu - Zelta vārtu tiltu, gan pa gabalu uz visu ainu, gan klātienē arī aptaustīt.

Kā jau katru rītu, arī šorīt prom dodamies ar Bārtu. Pēc tam pilsētā sagaidījām dažus citus, kas nedzīvoja ar mums, bet gan kaučsērfingoja kur citur (es nezinu iemeslus), un ar autobusu devāmies uz tiltu. Autobuss ir autobuss, tur nav daudz ko stāstīt. Līdzīgi kā vilcienā Clipper card jānopīkstina gan iekāpjot, gan izkāpjot.

Jau pa ceļam bija redzams, ka tilts arī šorīt ir miglā. Autobuss mūs pārveda tam pāri, pēc tam brīdi pastāvējām skatu laukumiņā ar citiem tūristiem, skatoties uz miglu, un sākām kāpt kalnā. Nosaukumu tam gan vairs neatceros, taču tas atrodas tieši blakus tiltam. No tā būtu jābūt iespaidīgam skatam, taču viss miglā. Ilgi gaidot, brīžiem caur biezo miglu tomēr bija iespējams saskatīt vienu balstu, tad otru, uz dažām sekundēm visu kopā, tad tikai vantis, tad atkal vienu balstu. Bet nu kopainu gluži neguvām. Kāpām lejup un gājām pāri. Tas bija diezgan ilgs gājiens, tilts ir garš, bet bija tīri ok.

Turpinājām pārgājienu atpakaļ uz centru, pa ceļam apmeklējot vēsturisku objektu ar iespaidīgām kolonnām un kupolu. Tā arī nesapratu, kas tas ir un vai celts mūsdienās kā kopija, vai senlaikos, bet izskatījās kā no senās Romas laikiem. Ieturējāmies burgernīcā, bija garšīgi. Man gan nav, ar ko salīdzināt, jo ikdienā tos neēdu, taču bija garšīgi. Kamēr pārējie piebeidza savas pusdienas, iegriezos tuvējā zoo veikaliņā ar izkārtni logā "going out of business", kur mani laipni sagaidīja.

Tad ar mani notika tas pats, kas ar citiem jau bija noticis - ar mani sāka runāt tāpat vien. :) Vispirms pajautāja, vai esmu no citurienes, un tad jau visu pārējo, pastāstīju, no kurienes esmu, par mūsu braucienu, par Saules aptumsumu, kad un kur tas būs. Zināju, ka cilvēki ir draudzīgi, bet pašam to pieredzēt bija ļoti jauki. Arī lielajos veikalos te jautā, vai viss labi, vai visu izdevās atrast, kā patika, bet tā varētu arī būt veikala politika, es vēl nezinu.

No centra devāmies prom ar trolejbusu, tā ka esmu izmēģinājis laikam visus SF transporta veidus. Izņemot parastos tramvajus, kas nav senie. Tie parastie tramvaji gan vispār izskatās apmēram tādi kā Daugavpilī, nav nekas moderns, taču pietiekami stilīgs. Trolejbuss mūs līdz galam neaizveda, jo esot kaut kāds ugunsgrēks un tālāk nebraukšot.

Tālāk ceļojumā būs jābrauc pašiem, tāpēc nozīmētie šoferi devās uz autonomu pēc savām automašīnām. Ieskaitot mani. Visā visumā man parasti nepārāk patīk braukt, bet šoreiz nav izvēles. Tā kā divus no mūsu grupas neielaida ASV nepareizi aizpildītas ESTA dēļ, tad tika pamainītas komandas, un man būs vien jāsēž pie stūres ilgi un dikti.

Nomas kantora atsūtītais šoferis bija pļāpīgs, ieinteresējās par latviešu valodu, jo nevarēja to saprast, teica, ka izklausoties slāviska, uz ko atbildē saņēma īso vēstures kursu, ka mums ar krieviem nav nekā kopīga. Uz to viņš atbildēja ar stāstu no Bībeles par Bābeles torni. :)

Nomā bijām ilgāk kā plānots, jo kopā nepieciešami seši auto, jānokārto dažādas formalitātes, turklāt arī piešķirtie auto tika mainīti, jo vienam, piemēram, bija pilnīgi nobrauktas riepas. Mums tika viens Chrysler Voyager, viens Jeep, viens Dodge Charger (izskatās zvērā, bet nekā cita tur nav), viens Nissan un divi Hyundai – Sonata un Elantra man. Pirmoreiz par tādu uzzināju, neko sliktu gan nevaru teikt, vismaz negarlaicīgi sarkanā krāsā (citiem ir melnā, baltā un sudrabkrāsā).

Pārbrauciens no nomas līdz motelim grasījās kļūt par sarežģītu pārbaudījumu, jo jau šķita, ka būs jābrauc vienam pašam pa SF šosejām un ielām, taču tad blakussēdētāja lomai pieteicās Laura, kas lieliski mūs abus aiznavigēja pa pareizajām nobrauktuvēm un krustojumiem līdz pašam galam. Jauka meitene.

Sakrāmējuši mantiņas, pa ceļam vēl iegriezāmies Walmart sapirkt nepieciešamo pārtiku un lietas turpmākajām divām, trim dienām. Par Walmart gan jau visi dzirdējuši, milzīgs, amerikānisks lielveikals.

Motelī nonācām tumsā (braukt jau pirmajā dienā pa tumsu bija neforši) un lielā karstumā, temperatūra vēl naktī bija virs +30C. Motelis bija Mercedā un tā izkārtnē dega tikai trīs burti - tas bija MOT.

Nobraukti kādi 200 km.

Pamodos, un pulkstenis rādīja 4.44. Kaut kas ar to manu iekšējo tomēr nogājis greizi. Pēc brokastīm un turpmākajiem krājumiem aizgājām uz tuvējo "cash&carry" tipa veikalu, kur ir tikai milzīgie iepakojumi, līdz ar to, piemēram, rīta jogurta bundžiņa ir aptuveni litra izmērā, cenas gan tīri labas.

Motelis gan mums ir tādā šaubīgākā rajonā. Tā vispār ir Oklenda, nevis tieši Sanfrancisko, bet robeža tāpat nav redzama, te ļoti daudz pilsētu ir saplūdušas kopā. Oklendā un arī citur zem tiltiem dzīvo bezpajumtnieki. Daudzi no tiem strādā normālos darbos, taču dzīvesvietas izmaksas ir tādas, ka nav paceļamas - SF ir otra dārgākā ASV pilsēta, pirmā ir NYC. Paši redzējām, ka uz ielas zem paklājiņa guļ, bet blakus zemē nolikts mobilais telefons. Lūk.

Atkal BART un aizbraucām pavazāties pa Sanfrancisko centru. Lai varētu vispār braukt ar vilcienu, jau pašā sākumā, vēl neizejot no lidostas, tikām pie Clipper card, kas ir apmēram Rīgas e-talons. Sabiedriskais transports gan ir diezgan dārgs, katrs brauciens ir daži dolāri, maksa par, piemēram, vilcienu atkarīga no nobrauktā attāluma. Nu, uz kartes ieskaitītie $20 ātri bija cauri.

Sanfrancisko ielas ir lēzenas, stāvas, ļoti stāvas un pavisam stāvas. Tiešām ir. Ir tādas, kur grūti kāpt, un pat pa tām brauc mašīnas. Un tramvaji. Nofotografēt to tā nemaz nevar, bildē ir slīpums, bet tas īsti neparāda to, kā ir dabā. Ir stāvs. Pat ļoti.

Uzkāpām "Coit tower", kaut kāds tornis, gan jau ka vēsturisks, no kura var labi redzēt pilsētas panorāmu. Pastaigājāmies pa krastmalu, apskatījām jūras lauvas un dažādas bodītes. Pusdienās apēdām "clam shell" - kaut kāds vietējais lepnums - no maizes kukulīša izgriezta bļodiņa, kurā ielieta jūras velšu biezzupa, izgriezto mīkstumu dod līdzi piekošanai klāt. Ēst var.

Papusdienojuši sagaidījām savu kārtu un ar kuģīti aizbraucām uz Alkatrazu, paskatīties uz urbānā nacionālā parka objektu. Alkatraza salu ieskāva migla, kas tur vasaras mēnešos ir ļoti parasta parādība, un tā paslēpj arī slaveno Zelta vārtu tiltu. Migla ir šaurā joslā un tāpēc, ka tieši tur mitro okeāna gaisu vējš dzen iekšzemē, kur tas kondensējas. Citas tādas vietas nav simtiem kilometru tuvā apkārtnē, tāpēc tilts ir miglā un iepūt.

Miglas, aukstā vēja un mitruma dēļ bijušais cietums radīja pavisam drūmu iespaidu. Pēc nokļūšanas salā katram tiek izsniegtas austiņas ar audiotūri, kuru klausoties vienatnē jāklīst pa cietumu. Tas ir interesanti, kā to visu stāsta īsti bijušie cietumnieki un apsargi, par sadzīvi, par tā laika notikumiem, par bēgšanas mēģinājumiem. Bet drūmi. Kameras ir patiešām mazas, visur restes, tumšas lampiņas, vē.. Tādā cietumā nonākt ir beigas. Un vēl migla un vējš, kas tur bija, protams, arī tajos laikos. No salas visi atgriezās nosaluši.

Kopumā tas viss radīja divējādus iespaidus - no vienas puses kā tūrisma objekts tas bija labs un vērtīgs, no otras - varbūt to labāk vajadzēja izlaist un neuzzināt, bet tā vietā rāmi paklīst pa Sanfrancisko, iegriezties kādās bodītēs un pabaudīt saulaino laiku un vietējo dzīvi.

Pēc tam jau bija diezgan vēls vakars, taču vēl bija klasiskā tūristu izprieca - brauciens ar tramvaju. Man likās, ka tas nav nepieciešams, jo vajadzīgais attālums ir viegli pieveicams ar kājām, taču, ja jau visi brauks, tad visi. Rinda uz to, protams, bija pamatīga. Un man tika iespēja braukt ar to, turoties pie margām un stāvot uz kāpnītēm - kā filmās. :) Tā tiešām drīkst darīt un gan ielas, gan otrā pusē. Ja nu tuvojas pretīmbraucošs tramvajs, tad vadītājs par to laikus brīdina, lai nesanāk "fatal mistake" - jāierauj vēders un tā. Labi, brauciens bija tīri jauks, jo var uz pilsētu un tās stāvajām ielām paskatīties arī no šīs puses - tramvajs gan rāpās augšup, gan brauca lejup. Pat iedomāties negribu, kas notiktu, ja tam pēkšņi beigtos bremzes. Ā, savos galapunktos tas uzbrauc uz speciālas platformas un divi vīri to ar rokām apgriež braukšanai pretējā virzienā uz pareizajām sliedēm. Nesaprotamu iemeslu dēļ mums nelika maksāt par braucienu - skaidru naudu paņēma, taču tie, kas parādīja savas Clipper kartis, tās nelika pīkstināt. Tā arī nesapratām.

Pēc šīs atrakcijas daļa nolēma pabaudīt naksnīgo pilsētas dzīvi un aiziet uz "Cheesecake factory". Jo taču "Cheesecake factory"! Kad tur nonācām, izrādījās, ka priekšā ir milzīga rinda, kurā pavadījām kādu pusstundu, līdz nolēmām nopirkt pa tortes gabaliņam un doties atpakaļ uz viesnīcu, jo gan jau kaut kādā brīdī sabiedriskais transports pārstātu kursēt un tāpat jau sāka kļūt vēls. Izvēlējāmies dažādus toršu veidus, katrs pa vienam vai diviem gabaliem. Vakarā tos nodegustējām un laikam visi saprata, ka arī viens gabaliņš tomēr ir par daudz. Tie bija lieli un ļoti garšīgi, bet torte ir torte. Tomēr ļoti garšīgi, man bija lemoncello un kaut kāds "outrageous chocolate" vai kas tāds. Iesaku, bet iesaku arī neaizrauties un nepārvērtēt savas spējas.

Pamodos no pilsētas dunas, varbūt tā tāda bija jau naktī, taču pirms aizmigšanas nepamanīju. Pēc dažu stundu miega kārtīgi pabrokastojām un devāmies uz lidostu. Jau iepriekš sapratu, ka nakts pastaiga tomēr bija ļoti laba lieta, un tagad, autobusā transferējoties atpakaļ uz lidostu, sapratu, ka tiešām tā, citādi visu Turciju redzētu vien tā pa busa logu, bet tagad iespaidos ir arī vietējā dzīve no ietvju puses.

Lidostā mūs pārbaudīja kopā piecas reizes. Tā nevāji. Pasi varbūt pat vēl kādu reizi. Priekšā gandrīz 11000 km lidojums uz 12.5 stundām. Vāks. Mēs lidosim līdzi dienai, mazliet atpaliekot, - izlidošana plkst. 13, ielidošana​ ap plkst. 16 pēc vietējā laika. Kopā mūsu diennakts ir ar 36 stundām.

Lidojums bija grūts. Priekšā sēdēja kaut kāda turku-kanādiešu ģimene, kas jau uzreiz nolaida krēslu atzveltnes, visu laiku trokšņoja un pēc tam atstāja iespaidīgu cūcību zemē. Noskatījos četras filmas, necik nepagulēju, reizēm pastaigājāmies pa ejām, jo nosēdēt visu laiku, protams, nevar. Baroja mūs divreiz - blakussēdētāji teica, ka pamazas porcijas, man bija tieši laikā. Liellopa kotletes ar sautētiem dārzeņiem, silta maizīte, kaut kāda nesaprotama biezputra, gurķi, tomāti, salāti, pudiņš saldajā. Otrreiz paņēmu pastu. Ja nu kādu interesē visas detaļas. Citādi nekā tāda aizraujoša.

Uz Stambulu man iedalīja vietu pie loga. Nolaidāmies pēc saulrieta, no augšas pilsēta izskatījās skaisti. Arī uz ASV man kaut kā iedalīja A vietu - pie loga. Šai virzienā gan labāk izvēlēties vietu pie ejas, ja ir iespēja, jo, pirmkārt, var iet staigāt, kad pašam ienāk prātā, un, otrkārt, logus tāpat jātur aizvērtus, lai salonā būtu tumšs. Un A pusē ir dienvidi, līdz ar to žilbinoša saule. Lidojums dīvainā, taču loģiskā kārtā veda atpakaļ - pārlidojām Liepāju, tad Skandināviju. Tālāk pāri Grenlandei tieši pa vidu. Tur bija skaisti - aisbergu miljoni, ledāji, kalni un tad viss tikai balts, kad sākās ledus cepure. Skatījos gan, kas redzams kamerā zem lidmašīnas vēdera, gan aizgājām pie izejām, pačolēt pa durvju lodziņu. Apkalpe to neļāva darīt ilgi, taču būtisko redzējām. Tālāk pāri Kanādai ar neskaitāmajiem ezeriem un plašajiem mežiem, un sniegotām virsotnēm. Un ASV - redzēju Lielos ezerus no augšas. Pirms nolaišanās Sanfrancisko pamanīju arī kādu radioteleskopa šķīvi.

Sēžot lidostā, iekšējais pulkstenis vēl neko aizdomīgu nejūt. Vēlāk vakarā ap desmitiem, mēģinot ātri pierakstīt dienas gaitas, tad gan jutu, ka ik pa brīdim vienkārši aizmiegu.

No lidostas mūs prom aizvizināja vilciens vai metro, īsti nezinu, saucas BART un daļu ceļa veica pazemē. Tas ir netīrs, tāpēc labu pirmo iespaudu neradīja. Pirmais labais un īsteni Sanfrancisko iespaids bija, kad, ejot no pieturas uz savu moteli, pirmoreiz ieraudzīju tās šaurās, garās divstāvu koka mājas vienu pie otras. Kā filmās un seriālos. Vakarā nekur pastaigāties iet nebija vēlmes, jo miegs un viss.

Lai nokļūtu ASV, mums jālido caur Turciju. Divarpus stundas pēc izlidošanas no Rīgas bijām Stambulā. Man gan ir minimāla ceļojumu pieredze, taču Turkish Airlines bija tīri OK, dabūjām vakariņas ("chicken or pasta?"), gandrīz noskatījos filmu, pietrūka laika.

Lidostā kādu brīdi gaidījām transfēru uz viesnīcu nakšņošanai. Viesnīca mums tika laba - ar četrarpus zvaigznēm. Kad sadalījām un ieņēmām numuriņus (man iekrita ar Juri un Gļebu), aizņēmu dušu un pēc tam Gļebs saka, ka kaut kas taisās kaut kur iet pastaigā uz kādu nebūt tiltu. Kad nobraucu lejā uz pirmo stāvu, satiku Ausmu, kas teica, ka viņi tikko aizgājuši, vēl varu noķert, taču lai noteikti nekur neeju viens. Paskrēju, noķēru, gājām. Tie bija Salvis, Laura, Jānis un Daumants.

Biju nospriedis, ka TAS tilts ir kaut kur tuvu un drīz būsim atpakaļ, jo nepaspēju neko pateikt istabas biedriem un vispār tāpat jau ir pusstunda līdz pusnaktij. Pamazām atklājās, ka mērķis ir "jūra un piedzīvojumi" 6.4 km attālumā. Taisnas līnijas attālumā. Pamazām nāk apjausma, kādos piedzīvojumos esmu iesaistījies - pārgājiens nakts vidū pa padsmit miljonu pilsētu. Tā drīkst? Tas maz ir droši un prātīgi? Mēs gājām pa mazām, līkumotām ieliņām aptuveni zināmā virzienā, reizēm nonākot strupceļā. Izstāties nevarēju, jo viens atpakaļ neaizietu. Izgājām cauri visam tirgum - "Grand bazaar", 1489.g. - neko nenopirkuši, jo neviens tirgotājs nepiesējās, tur neviena nebija, tukšs. Tā ir liela teritorija, šķiet, ka vairāki hektāri. Redzējām daudzas mošejas. Ilgi kāpām lejup pa stāvajām ielām, saprotot, ka pēc tam būs jākāpj arī augšup. Atradām Sofijas katedrāli ar strūklakām, tur bija smuki. Galu galā pēc vairākiem piegājieniem ("re, kaijas, esam tuvu!", "jūtat svaigāku gaisu?") atradām jūru vai tomēr upi, vai kanālu, kura otrā pusē redzams cits kontinents - Stambula atrodas abās pasaules daļās. Sēdējām Eiropas malā, skatoties uz Āziju, un grauzām šokolādes bagetes.

Līdz tālumā redzamajam tiltam, pār kuru varētu aiziet līdz Āzijai, nolēmām neiet, jo tas viss bez vakariņām, dziļa nakts un tā. Četros no rīta bijām atpakaļ viesnīcā, nostaigājuši kādus 20 km. Viss beidzās labi! Istabas biedrus nemodināju, palūdzu otru ieejas karti.

Stambulas vecpilsēta nav īpaša un iespaidīga, tā ir diezgan parasta. Ieliņas ir šauras un līkumainas, taču mājas nav senas un noteikti apskatāmas. Cilvēku ielās bija maz vai nemaz, taču daudzviet bija daži, kas vienkārši sēdēja pie kafejnīcām, pie veikaliem un neko nedarīja. Nakts vidū. Daudz klaiņojošu suņu. Daudz Turcijas karogu. Policijas bruņumašīna. Tā mēs izmantojām 100 eiro viesnīcu, to neizmantojot.

Šodien ir svētdiena, 30. jūlijs, un es sāku doties uz Ameriku. Man ir bail. Par visu pārlidojumu, ceļojumu, par visu nezināmo un visa zināmā atstāšanu. Taču piedzīvojums grasās būt liels.

Mērķis ir redzēt pilno Saules aptumsumu. Tas redzams dažu kilometru platā joslā pāri visām ASV.

Sen, sen neko neesmu rakstījis, tāpēc vēl būs jāiesilst, taču doma ir rakstīt katru vai gandrīz katru dienu un, ja iespējams, ar ilustratīviem uzskates materiāliem.

Virs nupat nokoptā rapšu lauka, kura viņējā galā putekļu mākonī vēl rosās kombains, zilajās debesīs griežas milzīgs, stāvs kaiju un stārķu virpulis, bet turpat blakus daži stārķi nošķīrušies un planē virs zaļa kukurūzas lauka. Brīžiem tie aizsedz sauli, kas tādēļ nomirgo, bet pa zemi bez skaņas slīd lielas, tumšas ēnas.

Apdzīvota vieta Sunīši. "Te neviens neapstājas."

mufs:

Vakar piedalījos Cēsu velomaratonā, gandrīz nomiru (krietni pārspīlēju), tomēr izdzīvoju, lai par to pastāstītu. Nebiju piedalījies sacensībās divas sezonas un varbūt nevajadzēja vēl/jau sākt ar maratonu, taču īso distanci izvēlēties neļāva pārliecība, ka varu visu, turklāt Cēsīs ir divi apļi, var izstāties pēc pirmā, ja nu pavisam galīgi, said no one ever.

Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Mana uzmanība tika novērsta, tāpēc neredzēju, ar kuru galu tas devās tālāk.