x-ƒ (x_f)

x-ƒ: T+6d: izstieptās jūdzes

31. augusts, 10:56 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Pamodos minūti pirms modinātāja plkst. sešos. Naktī teltī bija diezgan karsti, ārā gaiss pārāk neatdzisa, esam samērā zemu ielejā. Šodien paredzēts pārbrauciens uz citu kempingu augšup kalnos, iekārtošanās tur, nobrauciens lejup ielejā, pārgājiens augšup līdz Glacier point un atpakaļ lejup pa citu ceļu, lai jāiet aplis. Iesim visu dienu, taču bez steigas, jo vakarā nekur citur tālu prom vairs nebūs jābrauc.

Lai gan kempingā it kā ierodamies pietiekami laicīgi ap astoņiem, tomēr vietu atrast tik un tā ir ļoti grūti, tiekam izkliedēti pa dažādiem placīšiem. Vienu vietu drīkst aizņemt ar diviem auto un sešiem cilvēkiem. Daļa tiek pie personīgās telpas, bet pārējiem izdodas sarunāt ar citiem atpūtniekiem, ka var pie viņiem uzcelt telti vai atstāt auto, jo brīvu vietu šai kempingā vairs nav. Pēc iekārtošanās un diezgan paviršas telšu uzcelšanas, lai bez pārpratumiem nodrošinātos, ka mūsu vietas tiešām ir un paliks mūsu visu dienu un nākamo nakti, beidzot tiekam pie brokastīm un dodamies ceļā atpakaļ uz Josemītiem.

Tā kā ne visi šodien grib kāpt, tad pārgrupējamies, saspiežamies un divas mašīnas atstājam kempingā. Manējā ir viena no tām, jo kaut kā sagadījies, ka man ir atlicis vismazāk degvielas, tāpēc tā tiek pataupīta. Kalnos degvielu var dabūt, taču tā maksā pat divas reizes vairāk kā ārpus parka.

Vispirms gājiens pa "4 mile trail" augšup kalnā uz Glacier point aptuveni 2.2 km augstumā. Tas ir aptuveni kilometru vertikāli uz augšu no ielejas apakšas, nebūs pārāk viegli. Un tad, kā Agnese saka, atpakaļceļā pa "Panorama trail" būs tikai jākāpj lejup, un tas jau būs viegli.

Kāpiens augšup tiešām sākas pavisam grūti. Taka ved pa akmeņainu mežu, ir karsts un diezgan sutīgs, ēnas nav daudz, vēja nav vispār. Visu laiku jākāpj uz augšu, un man nemaz nekāpjas, esmu palicis pašās beigās. Taka kā serpentīns vijas augšup, apkārt ir daudz akmeņu, reizēm daži, reizēm daudzi lieli un mazi klintsbluķi, kas kaut kad atdalījušies no kalna un noripojuši lejup pa nogāzi. Šķiet, ka daļa to milzeņu ir pārvietojušies samērā nesen (pārdesmit gadu robežās), spriežot pēc koku vecuma, pret kuriem tie atbalstījušies. Pamazām mežs beidzas un sākas kāpiens pa pašām klintīm, kur koku mazāk. Paveras iespaidīgi skati uz ieleju, kas paliek zem mums, labi redzama arī pretējā nogāze ar ūdenskritumu, pie kura bijām vakar, kā arī Half Dome un El Capitan virsotnes. Skaisti gan. Teju vai katra uzņemtā fotogrāfija varētu būt kā pastkarte, kalni ir iespaidīgi. Vai pie tiem kādreiz var pierast?

Reizēm ieskatos GPS, lai uzzinātu pašreizējo augstumu. Tas arvien palielinās, ir jau daži simti metru klāt kopš sākuma, taču, skatoties uz virsotni, kurp dodamies, tā vienmēr izskatās nemainīgi "vēl tik tālu" lielā gabalā.

Nesaprotamu iemeslu dēļ jo augstāk kāpju, jo vieglāk kļūst kāpt. Attaisnoju to ar mazāku atmosfēras spiedienu un līdz ar to mazāku gaisa pretestību, taču tie ir tikai māņi. Tur lejā bija karsts, tagad brīžiem uzpūš neliels vējiņš un tāpēc ir krietni vieglāk. Pamazām noķeru visus pārējos gājējus, kas kāpj pa vienam vai nelielās grupiņās, un apdzenu tos, jo, lai gan kopā būtu jautrāk, tomēr kāpiens vēl nav galā, tāpēc prātīgāk šķiet turēties pie sava ērtākā tempa. Tuvāk virsotnei brīžiem vējš uzpūš jau tā pamatīgāk, te var elpot!

Ūdens krājumi sāk iet uz beigām, tāpēc sāku to pietaupīt. Augšā vairs nav tik stāvs, atkal ir vairāk koku, un taka ir ievedusi mežā, tāpēc ceļa gals nav saskatāms, taču kļūst skaidrs, ka virsotne ir tuvu, jo sāku pamanīt dažus pretīmnācējus ar pilnām ūdens pudelēm. Var jau būt, ka sakritība, bet aizdomas ir. Vēl kāds gabals tiek pieveikts, un pretī nāk jaunieši ar saldējumu. Tas nu ir pārāk netipiski šiem apstākļiem, tāpēc skaidrs, ka tepat aiz stūra ir dienas augstākais punkts. Tās gan nebija četras jūdzes kā nosaukumā, drīzāk kādi astoņi kilometri.

No Glacier point var redzēt ļoti tālu, kalni visapkārt, daudzas slavenās virsotnes, ūdenskritumi un zīmīte, ka te apskatāma aptuveni tikai ceturtdaļa no visa Josemītu dabas parka.

Augšā satiku Daumantu, papusdienojām, patramdījām vāveres, lai tās neizrauj kumosu no rokām, sagaidījām pārējos un visi kopā devāmies atceļā.

Ar dzīvniekiem te ir interesanti, tie tikpat kā nebaidās no cilvēkiem. Tās vāveres mierīgi nāk klāt un diedelē pārtiku, bet ne tikai augšā, kur tāpat vienmēr pilns ar cilvēkiem, — arī kāpjot satiku vienu tādu, kas nāca pa taku lejup – nāca, nāca, ieraudzīja mani, pagāja garām pa taku metra attālumā, mierīgi aizgāja tālāk. Te ir arī daži mazie, strīpainie burunduki. Stirnas lejā ar mazajiem bembijiem rāmi ganās blakus stāvlaukumam. Pat pīle ar pīlēniem vakar pie Spoguļezera - kā nāca no meža, tā viss bariņš taisni mums caur kājām pa taisno līdz ūdenim. Dzīvniekiem taču vajadzētu būt kaut kādai piesardzībai, bet nez.

Panorāmas taka ir savādāka, tā ved pa atklātākām vietām, ved lejup, pa ceļam ir pāris ūdenskritumu, ir arī upe, kur noskalot putekļus. Augšup kāpt kaut kā bija vieglāk kā slāt lejup, taču to var labot. Lai gan Agnese teica, ka būs tikai lejup, taka maina virzienu un liek kāpt arī augšup, turklāt pamatīgi augšup – no zemākā sasniegtā punkta jāatgriežas 500 metrus augstāk, un tā nav vienīgā reize, kad jākāpj augšup. Pēcpusdiena kļūst arvien vēlāka un grūtāka, jo šī taka ir arī garāka, kopā ap 14 km. Karsts ir tāpat, taču tagad jau atkal pamalē ir negaisa mākoņi un reizēm dzirdams pērkons. Apkārtnes skati tāpat ir skaisti, tur nu nav, ko iebilst. Ejam pa nogāzes malu, redzams tālu, sānā ir visa ieleja, otrā pusē kalni, tā pati Half Dome virsotne, ūdenskritumi.. Te varētu lēni iet un jūsmot kaut visu dienu. Taču mums vairs nav visas dienas, toties ir vēl labs gabals jāpieveic, turklāt sāk līt lietus. Mūsu statistika tagad ir tāda, ka Josemītos līst katru dienu! Kļūst slidenāks un slapjš.

Drīz vien sāk kļūt arī tumšs, jo nu jau ir vakars. Tā kā esam diezgan krietni tuvāk ekvatoram, tad te tas krēslas laiks ir pavisam īss, pusstunda pēc saulrieta un nakts klāt.

Dažas gājējas pirmīt aizgāja pa īsāku maršrutu, pa slavenā Džona Muira taku, lai ātrāk nokļūtu galā, bet mēs daži kā pēdējie turpinām garo variantu, jo daļa droši vien jau ir diezgan tālu priekšā, un vajadzētu kaut kā visiem savākties un neapmaldīties. Saņemties un savākties izdodas, taču esam nonākuši pie Mist trail – tā ir taka, kas ved lejup gar pašu ūdenskritumu (Vernal Fall) pa klintīs izcirstiem milzīgiem pakāpieniem. Labi, ka ir pieliktas arī margas, taču tāpat te nav viegli, jo blakus esošais ūdenskritums visam pūš virsū miglu.

Jau krēslo, taču tur augšā daži nemaz nesteidzas un vēl fotografējas, taisot miglas bildes. Kāpēc? Ejam! Man vienalga tas ūdenskritums, ejam prom, kamēr vēl kaut cik var saskatīt, kas zem kājām!

Kad esam lejā un sausumā, esam tumsā. Kaut kur kalnos un pilnīgā tumsā! Gaišā puse vismaz tāda, ka esam uz takas, lāču vēl tuvumā nav, turklāt taka kļūst par lai arī stāvu, tomēr asfaltētu celiņu, kam vajadzētu nozīmēt, ka civilizācijai jābūt samērā tuvu. Ap deviņiem vakarā tiekam uz lielā ceļa, pa kuru, jei!, vēl kursē bezmaksas šatlbuss! Tas tiek apturēts turpat uz ceļa un, par laimi, uzņem mūs, lai aizvizinātu līdz tālākajam stāvlaukumam. Mēs neesam vienīgie tādi, kas vēl klīst parkā pa tumsu, pa ceļam iekāpj vēl daži. Galapunktā sagaidām arī trīs sava ceļa gājējas un varam doties atpakaļ uz kempingu.

Kempingā esam ap desmitiem vakarā un mūs sagaida silti makaroni un zupa, ko pagatavojuši tie, kas prātīgi nedevās tik interesantā pārgājienā. Te ir arī ļoti pielijis mežs un mēreni pielijušas dažas teltis, jo, kā jau iepriekš rakstīju, no rīta teltis tika uzceltas diezgan pavirši un tā, lai vispār būtu. Taču to var risināt, pārdzīvot, satuntulēties un iet mierīgi gulēt.

tēmas: eclipse-tour
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Tad jau tu visu zini! :)..

1. septembris, 11:22 am, atbildēt

Tad jau tu visu zini! :)
Smukas bildes un pazīstamas vietas, paldies! Vēl paies kāds laiks, kamēr tikšu galā ar savu safotografēto krājumu (vēl pat bagāžu neesmu īsti izkrāmējis).