Kaut kā tā iekārtojies, ka brīvdienu rītos parasti mostos krietni agrāk kā darbdienās, nu, tā ap pussešiem, lai kādas divas, trīs stundiņas pavadītu uz lauka. Tas ir nejēgā agri, bet tas ir arī tīri forši. Saule nupat sāk celties augšup, vēja un neviena nav, apkārt ir stārķi, dzērves, vanagi un svīres, šorīt kompānijā bija kāds runcis no tālām mājām, pirms dažām nedēļām klāt lavījās lapsēns no saules puses kā japānis uz Pērlhārboru. Vien dažreiz ir migla. Sākumā bieza un konkrēti nekā, vēlāk var lavierēt starp vāliem vai pazust tajos, kas nemaz nav tik forši, kā varētu iedomāties, beigās debesis ir skaidras, tad ap deviņiem, desmitiem sāk pūst vējš, ir jābrauc brokastīs, un normālā diena var sākties.

Vakar vakarā NASA saorganizēja telefonkonferenci, lai pastāstītu, ka Kepler teleskopa misijas otrajā pagarinājumā ir atrasta cita Zeme – planēta Kepler-452b, kas izmēru un masas ziņā ir līdzīga mūsējai, tai jābūt klinšainai, riņķo ap Saules tipa zvaigzni un atrodas dzīvībai labvēlīgajā zonā. Tā ir mazliet lielāka, līdz ar to gravitācija ir divreiz lielāka, taču tā nav mirstamā kaite. Vien tāds sīkums, ka līdz tai kādu 1400 gaismas gadu stiepiens.

Pirms 20 gadiem tika atklāta pirmā eksoplanēta, tagad mēs zinām jau par tūkstošiem. Interesanti, kā būs vēl pēc 20 gadiem? Esmu pārliecināts, ka desmit gadu laikā mēs varēsim noteikt, vai citplanētām ir atmosfēra, un veikt tām spektroskopiju, noteikt sastāvu. Pēc 20, iespējams, varēs detektēt biosfēras esamību, gadalaikus.
Vēl nesen zvaigznes bija tikai punkts telpā, tad pamazām tās kļuva par diskiem un tika ieraudzīti pirmie plankumi uz to virsmas, tagad sāk pamanīt planētas ap tām. Tikt gan pagaidām nekur nevaram, pašlaik pievārētas tikai dažas gaismas stundas, kur nu vēl gaismas gadi.

Kas tāds interesants notiek astroloģijā?

Nupat beidzās NASA New Horizons preses konference ar pirmajiem attēliem un daudziem pārsteigumiem.

Hārons ir neparasts! Paskat, kāds milzu kanjons sānā, tur ir konkrēts caurums, kur spīd melnais nekas. Un kalni! Tam nav atmosfēras, tas ir daudz savādāks kā Plutons, lai gan atrodas tik cieši klāt.

Savukārt Plutona dienvidgalā ir dažus kilometrus augsti kalni un tur nav neviena krātera, kas nozīmē, ka tur kaut kas vēl, ļoti iespējams, ir ģeoloģiski aktīvs, jo to kalnu vecums varētu būt ap 100 milj. gadu, kas kosmiskos mērogos ir "nupat, tikko". Kalnus klāj sniegs un ledus. Tas attēls ir tikai viens mozaīkas gabaliņš, pārējie vēl sekos gada laikā, taču jau tik daudz pārsteigumu.

Pašlaik New Horizons atrodas jau miljons jūdžu attālumā aiz Plutona. Kā laiks skrien.

Kas interesanti – pēdējās dienās Plutons pēkšņi atkal tiek saukts par planētu. Šovakar to vairākas reizes varēja dzirdēt, skatoties uz šiem attēliem, kas vairs nav daži neskaidri pikseļi kā vēl pirms pavisam neilga laika.

14 km/s.

Četrpadsmit kilometri sekundē.

Tā lēnām New Horizons nupat jau attālinās no Plutona. Tasvissirtiksatraucošīī!!1

Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.

Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.

Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.

Youtube: Clarke and Dawe - The Greek Economy

"Nico Nomist" Originally aired on ABC TV's 7.30: 14/07/2011

Īsta vasara™ pilnīgi noteikti ir tad, ja var pamosties pāris stundas pēc saullēkta, pavadīt pāris stundas uz lauka, aizbraukt līdz ezeram nopeldēties (pirmoreiz šogad!), līdz tirgum pēc zemenēm, pārbraukt mājās un ap desmitiem beidzot tikt pie brokastīm. Tad var mazliet paslinkot pa āru un iet parakņāt dārzu, atkal mazliet paslinkot pa āru, vēl kaut ko padarīt ārā, ap deviņiem vakarā tikt ezerā vēlreiz un tad iet gulēt. Nākamajā dienā to pašu atkārtot. Karstums ir jauks.

Kelvins saprot dzīves jēgu.

Es vispār nekad neesmu bijis lielā sajūsmā par ūdeni, tomēr pēdējos gados man reāli iepaticies peldēt. Iespējams, arī tādēļ, ka tagad spēju peldēt ilgāk, jo, tā kā dodos uz mežezeru, tad tur var vai nu peldēt, vai stāvēt mežā bez citām laika pavadīšanas iespējām, tāpēc varēt peldēt ilgāk ir patīkami. Droši vien būtu vērtīgi to pašu regulāri darīt arī baseinā, taču man grūti sevi iedomāties no rīta dodoties uz baseinu kaut kur Rīgā. Varbūt, ka to var, bet grūti iedomāties – darbdienas ir pavisam cita opera. Tāpēc man patīk, ja ir tiešām silts un dabīgi.

Šonakt kravas kastē bija jābrauc riņķī apkārt sarautiem vilciena sliežu posmiem kaut kur pie Zemitāniem, līdz nonācām pie baltu kieģeļu krēmveida sienas, kur daži no tiem ar vieglu rokas kustību tika izstumti no vietas, un atklājās milzīga, tiešām milzīga, gaiša, mirdzoša telpa, kurā bija dīvaini ļautiņi un skulptūru un citādu mākslas objektu izstāde. Bija arī daudz augstu paaugstinājumu, kuros varēja rāpties augšā, piesēst un uzdot skulptūrām jautājumus. Tās nekam nepiekrita, un sarunas bija ilgas.

“The highest prime number coalesced quietly in a corner and hid itself away for ever.”

Brīvdienās kaut kā vienmēr ir tā, ka diena šķiet izniekota, ja nebeidzas ar nogurumu. Tas gan sanāk pretrunā ar brīvdienu koncepciju, bet es īsti nemāku neko nedarīt. Aizvakar gan palaidu luni un neticami agri (ap desmitiem) aizdevos veloizbraucienā uz Līgatnes pusi. Saitsīing tūre, ne treniņš. Līdz Līgatnei gan plānoti netiku, jo ap pusdienlaiku bija jāsākas lietum, tāpēc apmaldījos pie Nurmižiem, izvēlējos atpakaļceļus uz izjūtu un neilgi pēc lietus sākuma biju atpakaļ. GNP un Nurmižu gravu rezervātā notiek mežistrādes darbi. Pat tur.

Dzimšanas dienas dāvanā negaidīti saņēmu zāles pļāvēju. Man nebija dzimšanas dienas. Tā nu vakar visu dienu pavadīju, pļaujot perifēriju. Man nepatīk pļaut. Tas ir grūti, karsti, trokšņaini. Ja gadās iešņaukt gārsas sulu, tad ir pat slikti. Tomēr rezultāts pēc tam ir tīri patīkams. Tieši tāpat ir ar sniega tīrīšanu pēc snieggāzēm – man arī to nepatīk darīt, taču rezultāts ir patīkams. Eh, līdz nākamajai reizei..

Šodien, savukārt, dārza stūrī iekārtoju miniatūru parku, ja ļoti tēlaini izsakās. Tas gals pirms gada bija tik aizaudzis, ka tur cauri nevarēja tikt, bija baisie džungļi, taču tagad beidzot ir caurstaigājams nepieliecoties. Tikai nozāģēju dažus nokaltušos zarus un kociņus. Visu dienu. (Siguldiešiem vispār patīk zāģēt kokus, mums pat dome rāda piemēru – pilsētas centrā visas liepas aizvāktas, pie šosejas tas pats, tās pēkšņi izauga un sāka visus apdraudēt!) Pārējie atnāca, pakomentēja, ka to tur vēl varētu, šitais aizmirsts, un aizgāja. Visu laiku domāju, kā pabeigšu tur darboties, paņemšu dzeramo, lasāmvielu un pasēdēšu Visnomaļākajā stūrī, par kuru neviens nezina – niecīgā pļaviņā aiz milzīga vēlā ceriņa. Kad sāku, bija saulains, tad sāka līt, tad sāka gāzt, pēc tam tomēr pārgāja, atkal uzspīdēja saule, un uz vakarpusi viss bija nokopts. Man nebija iebildumu pret lietu, darbojoties ir silti, gaiss ir mitrs un smaržīgs. Uztaisīju karsto dzērienu, sabāzu kabatā cepumus, paņēmu lasāmo un gāju pasēdēt. Izdzēru kādu trešdaļu, apēdu cepumu un atkal sāka pilināt lietus. Ha..? Nav jau pirmā reize, tāpēc pāris nodaļas izlasīju, noliku tālāk, lai nesamirkst, cepumus apēdu un dzeramo izdzēru, kas gan ātri vairs nebija karsts, jo +16° nav diez ko daudz. Bet nekas, ir jauki kādu brīdi pasēdēt lietū, kas pakšķ pa jaku un lapām.

Tā kā kāds ieminējās par ugunskuru, tad pa dienu sakrāmēju to, bet lietū, protams, neviens ārā pat netaisās iet. Es laikam iešu gulēt, vismaz ir attaisnojums, jo visu dienu sāp galva.

“Well, do you think this is Southend?”
“Oh yes.”
“So do I.”
“Therefore we must be mad.”
“Nice day for it.”
“Yes,” said a passing maniac.”

Sapnī redzēju, ka Ināra Mūrniece ir stāvoklī un ar lielu vēderu figurē pa Saeimu, un vada sēdi, sparīgi sitot ar āmuru.

Vairāk man nav ko teikt.

Šodienas labais notikums ir tāds, ka es tiku pie grāmatas! Vakar sāku elektroniski lasīt Andy Weir "The Martian", sapratu, ka man to vajag fiziski, apmeklēju dažas grāmatnīcas, taču tukšā, jau apskatījos Amazon un pat Ebay, bet tad nodomāju pameklēt ciešāk, no rīta aizsūtīju dažus meilus uz dažiem grāmatveikaliem, un viens norādīja uz otru, cits atbildēja, ka būs vēlā vakarā, bet viens – ka ir uzreiz. Pēcpusdienā aizgāju pakaļ, pārdevēja nevarēja atrast, paskatījās zem letes, pajautāja, kā mani sauc, un, voilà, tas izrādījās mans eksemplārs! Vienīgais eksemplārs, un es jau tikai prasīju, vai ir, nemaz nelūdzu to pieturēt. Tāda, lūk, attieksme no Jāņa Rozes grāmatnīcām. Ļoti labi.

Grāmata tiešām ir interesanta. Tā skaitās zinātniskā fantastika, taču tur šķiet maz fantastikas, tā liekas tik normāla un reāla. Un tiešām interesanta. Vakar laicīgi gulēt tādēļ neaizgāju. Šodien arī vēl te.

Konkrētais eksemplārs gan tiks aizdāvināts prom dzimšanas dienā, jo es vienmēr gribu uzdāvināt to, kas man ļoti patīk. Saņēmēju gaume gan parasti atšķiras, bet nu.

Tāpat deputāti* secinājuši, ka rakstā minētā informācija par diviem DP darbiniekiem neatbilst patiesībai.
(..)
Šī iemesla dēļ aktualizēts jautājums par izmaiņām krimināllikumā, lai ierobežotu šādas informācijas publicēšanu. Ar likumdošanas iniciatīvu varētu nākt klajā pati Nacionālās drošības komisija.

„Mēs pārrunājām arī jautājumu par to, vai nav nepieciešamas kādas likuma izmaiņas, lai šāda informācija, kas, protams, nodara kaitējumu valsts drošības iestādēm... Tiks vērtētas iespējas izmaiņas Krimināllikumā un tad to varētu vērtēt Nacionālajā drošības komisijā, un nākt ar šādu likumdošanas iniciatīvu. Par to mēs vienojāmies ar ģenerālprokuroru. Mums ir [jāpanāk] šis līdzsvars starp preses un vārda brīvību un ko šīs brīvība var nodarīt valsts interesēm, ne tikai valsts drošības interesēm,” sacīja Āboltiņa.

Pēc žurnālistes raksta par DP deputāti grib ierobežot publikācijas par drošības iestādēm / Lsm.lv

značit pofig par dienestu nekompetenci, kaitējumu nodara informācija par dienestu nekompetenci.

Biedri, Sarkangalvīte tuvina brīdi, līdz kāds tiks nosaukts par nacionālnodevēju.

___________________________
* Deputāti veic izmeklēšanu un strādā tiesas vietā, kamēr drošības iestāžu priekšnieki paši vērtē un lemj par pielaidēm.

Youtube: Polina Gagarina - A Million Voices (Russia) 2015 Eurovision Song Contest War Cut (Alternative video)