Nekas tā neaizdzen liekās domas kā smagumu cilāšana rāmā vakarā. Grava ir pilna ar miglu, kas mācas virsū, vēja nav nemaz un mazliet līst lietus – tieši tik, lai slapjš nekļūtu, tomēr sajustu un sadzirdētu, ka krīt virsū un garām. Turpināju sakopt dārzu, ravējot ārā kaimiņu sastādītos šīferus.

Pagājušajās brīvdienās jau šo to parakņāju, taču dienasgaismā likās tik traki daudz darāmā, ka atmetu ar roku līdz lielākai iedvesmai. Turpretī šovakar jau mazliet krēsloja, tāpēc pieķēros vienam stūrim un ar to arī tiku galā. Vienīgi ir problēma, ka tur laikam ir apglabāti arī kaut kādi betona bloki vai kas tāds. Vēl nemēģināju tos atrakt, taču tie iet vismaz 15-20 cm dziļumā. Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Brīvdienās, savukārt, izravēju uz jumta klājamās papes gabalus, kas pirms daudziem gadiem tika ieklāti dobju ejās, lai neaizaug. Ilgi mocījos un rupji domāju par to, kurš to darīja – atjautīgi, taču stulbi, jo pape jau daļēji sadalījusies, nezāles tāpat izaugušas cauri, apakšā pilns ar kailgliemežiem un simtkājiem, un es to tomēr izdarīju, tāpēc lai nu paliek.

Pie dārza juridiski tiku tikai dažas dienas pirms aizbraukšanas, tāpēc tad paspēju tikai nopļaut, lai nepievērstu pašvaldības uzmanību. Dienu pēc atgriešanās izdarīju to vēlreiz. Tagad jāsāk kaut ko ar to darīt. Zinu, ka negribu to kā sakņu dārzu, drīzāk kā plašu mauriņu ar dažiem augļu kokiem un vairākiem ogu krūmiem. Bet kā tieši, vēl man nav skaidrs. Gribu savu pļaviņu un saviesīgu laukumiņu.

Tur ir jālīdzina zeme, pašlaik ir četri pauguriņi un dažas zemienes, un tas laikam nebūs roku darbs pa brīvdienām. Un daļu gribu pirms tam arī safrēzēt, jo pirms gada bija atnākušas cūkas un to uzraka pēc savas gaumes, tāpat arī senie kurmju rakumi. Ko darīt ar avenēm, nevaru izlemt – tās pašlaik ir divās vietās – viena ir uz pauguriņa, ko jānolīdzina, taču saulainākā vietā, otra ir nostāk, toties nevienu netraucētu. Pārstādīt, nolīdzināt, pārstādīt atpakaļ? Kaut kā nešķiet pareizi. Pavasarī, kad vēl nekas nebija zināms un no dārza viss savējais bija jāaizvāc, avenes jau tika pamatīgi paretinātas – gan māsīcai aizvedu daļu, gan kaimiņi pārstādīja pie sevis, lai neiet zudībā. Tāpat arī daļu cidoniju aizvedu māsīcai, taču to man netrūks, joprojām ir daudz un jau dzeltenojas. Zemenes arī ir, tās nāksies aprakt – izrakt pa ziemu un iestādīt pavasarī citur diemžēl nevar. Turklāt tās īsti neietilpst manos iedomātajos plānos, kaut kā muļķīgi, tās taču ir zemenes, kurš gan negrib zemenes, zemenes visiem patīk.

Man ir vismaz trīs, varbūt četras ābeles – neliela antonovka, sīpoliņš, veca dzidrā ābele un vēl kāda. Ir arī no tīņa gadiem izaudzis lepns bērzs, kas varbūt ir mans, varbūt ne, taču tas jebkurā gadījumā paliks, un man patīk. Neskaidrs tādēļ, ka robeža ar otru kaimiņu vēl nav precīzi zināma.
Ir daži upeņu krūmi, tos gan gribu vēl, vairāki jāņogu krūmi un daži ērkšķogu krūmi. Ir plūmes, ko noteikti būs jāapzāģē vai jānozāģē, jo vecas. Un ir bumbiere. Turklāt tai šogad IR bumbieri. Daudz, tik saldi un lieli! Divas, trīs reizes lielāki kā visus citus gadus! Visus iepriekšējos gadus augļi bija vai nu maziņi, vai tāpat sapuva kokā, bumbierei bija kaut kāda slimība, taču vairs ne šogad, kad tā ir mana, heh. :)

Puķu gan tikpat kā nav, tās būs vajadzīgas. Kaut kur, kaut kā un kādas? Ķirsi gribu! Bet kur to likt? Un piparmētras! Un dilles! Kā to visu sabīdīt? Vai cūkas vēl nāks? Vai vecie kaimiņi vairs nenāks? Žogu likt visam apkārt gan man negribas, tas uzreiz šķiet tik brutāli, es labāk kādu dzīvžodziņu simboliski. Bet tāpat nav skaidrs, no kura gala sākt, ko vajag tagad, ko jāatstāj uz pavasari. Vai zālājs būs jāsēj, vai tas pats saaugs kā tagad – vairāk zāles, mazāk zālāja? Kur likt ugunskura vietu, tur tālāk, te tuvāk? Siltumnīcu atstāt vai nojaukt? Vai tiešām to izmantošu? Radi tos jau tāpat katru sezonu dod kastēm, tomēr savs tomāts ir ar citu garšu. Tas ir savs! Stādīts, laistīts, lolots, mīlēts, plūkts.