Plūmes nobālēja. Bērzs izplauka. Melnās tulpes uzziedēja. Pienenes sazēla. Šovakar deviņos atklāju peldsezonu.

Vēlu vakarā mani sasniedza ziņa, ka vectētiņš nomiris. Viņš gan īsti nebija mans vectētiņš, bet māsīcas un brālēna vectētiņš, taču, tā kā man jau sen vairs nebija pašam savējā un mūsu ģimenes ikdienā ir tuvas, tad viņš bija tā kā kļuvis arī par manu vectētiņu. Viņam bija jau krietni pāri astoņdesmit, tomēr viņš likās tāda mūžīgā vērtība, kas vienmēr būs te.

Atlikušajā mājupceļā daudz domāju, atcerējos. Viņš bieži stāstīja par savu bērnību Alma-Atā (viņa ģimene bija izsūtīta uz Kazahstānu), un tur bija grūti, taču viņš nestāstīja ar tādu rūgtumu, vienkārši – tajos laikos tā bija un tā dzīvoja. Visspilgtāk atceros stāstu par Ziemsvētkiem, iespējams, tādēļ, ka to dzirdēju vairāk kā reizi. Viņi ar brāli nolēma sagādāt eglīti uz svētkiem, taču stepē tādu nav, pēc tam jādodas kalnos, taču ne to, ne pašu kociņu tā vienkārši nocirst uz svētkiem nedrīkstēja, krievi nav ļāvuši. Tad viņi no rīta pa tumsu gājuši uz kalniem, tur vēl liels gabals līdz tiem, un vakarā pa tumsu atpakaļ. Par kara laiku viņš maz stāstīja, bet laikam bija gaisa spēkos. Viņa raksturīgākais teiciens no stāstiem laikam bija "oi, brālīt, kā mēs.." Atgriezties Latvijā bija grūti, jo tikpat kā nemācēja latviski (tur nebija vajadzības un iespējas), taču pamazām ar visu tika galā un iedzīvojās.

Viņš šķita tāds vectētiņš ar lielo burtu, vienmēr visu ko varēja, visu ko mācēja. Atcerējos braucienus sarkanajā žigulī. Atceros, ka sen, sen Līgo svinējām pie viņa brāļa Sillakās, un viņš mums visiem bērniem pagatavoja stabulītes – vienkārši no parasta koka zara. Bērnībā vasarās brālēns reizēm kādu nedēļu pavadīja pie saviem vecvecākiem Turaidas tūristu bāzē, un tad reiz, no tādas vizītes atgriezies, demonstrēja motorlaivu, ko vectētiņa vadībā bija izgrebis no koka gabala. Man tas likās ļoti pārsteidzoši, ka ko tādu var izdomāt (īsta laiva ar dzenskrūvi un gumijas motoru..) un vēl, klausot padomiem, uztaisīt tāds mazs puika. Viņam bija milzīga pieredze un zināšanas. Kaut kad ap 2000. gadu viņi ar dēlu mājās uzbūvēja lidmašīnu, es arī mazliet piepalīdzēju. Esmu ar to arī lidojis Cēsu lidlaukā un pat īsu brīdi vadījis. Vēl tagad atceros tās sajūtas – mazmazītiņi cilvēki un mašīnas, kas staigā pa zemi un pazūd zem spārna, un cik viegli tā vadījās – viegla kustība ar štoku no sevis un tā tūlīt gaisā nosvārstījās.

Viņiem bija upeņu plantācijas netālu no manas mājas. Tai vietā tagad saimnieko mani "tālie kaimiņi" un neviena ogu krūma vairs nav, bet tais laikos tur bija mazdārziņi. Vasarās mums bija jāiet lasīt ogas, un tas bija tik garlaicīgi, bet krūmu tik daudz, ka vispār. Gan jau to nemaz nebija tik daudz, varbūt deviņi, 12 vai 16, bet mazam viss likās liels.

Vecākais no mums ir prom. Rīt satikšu pēdējoreiz.

Te ir divas senas zemeņdobes, ko nāksies nolīdzināt, taču žēl iznīcināt, jo stādiņš jau nav vainīgs. Taču šobrīd nav vietas, kur to visu pārcelt. Ko darīt? Laikus sākt lieltalkot pa apkārtni un savākt PET pudeles, kuras #Dūklavsneredz. Tās uz pusēm, izurbināt vai gandrīz aiztaisīt caurumu apakšā, sapildīt zemi, iebāzt augu un pakārt. Izdarīju to jau pirms pāris nedēļām, joprojām viss dzīvo un dzen zaļas lapiņas, tātad – darbojas pēc plāna.

Turpmākajos mēnešos redzēsim, kā tas viss attīstīsies. Pagaidām izskatās labi, bet šādam izpildījumam ir daži plusi un mīnusi.

+ vertikālā dobe aizņem smieklīgi maz vietas,
+ nav gliemežu un skudru,
+ nav nezāļu un citu lieku zaļumu, nav ravēšanas,
+ apkārtne top tīrāka,

- tilpums ir diezgan neliels, tādēļ izskatās, ka zeme izžūs ātri un saulainajās dienās (jo zemenēm nepieciešama saule) būs jālaista katru vakaru,
- savākt pudeles ir čakarīgi, turklāt nāk apjausma, cik milzīga problēma mūsu sabiedrībā ir kombinācija "idioti + pudeles",
- sadalīt un sastādīt ir čakarīgi,
- sakarināt ir čakarīgi,
- nav īpaši dekoratīvi, bet varbūt vēlāk kļūs labāk, kad viss nopietni sazaļos,
- visa uzparikte pēc tam ir smaga un vairs nav mobila, ja nu kas.

Katrā ziņā pilsētnieki kaut ko līdzīgu mierīgi var izdarīt arī uz sava balkona vai citā puslīdz piemērotā vietā, ja ir vēlme pēc savām ogām. Vien varbūt vērts labāk uzreiz izmantot lielāka tilpuma traukus. Bet vertikāli noteikti ir virziens, kurā vērts apsvērt doties! Paldies sūtiet Ļimončikam.

Vakar vakarā aizbraucu uz izstādi "Dārzs un dzīvesstils 2018" Ķīpsalā, tas bija ieplānots jau pirms pusgada. Pati izstāde bija tāda pašķidra – siltumnīcu ražotāji, ķīmija mēslojumam, dārza mēbeles un dažāda tehnika zāģēšanai, pļaušanai un kaut kas vēl. Bet tur var arī iepirkties, tāpēc mazliet aizrāvos un man tagad ir..

* neliels rododendrs no LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas "Babīte". "Lita", mūžzaļais, un tas pirmoreiz ziedēs pēc kādiem pāris gadiem. Droši vien man to nemaz nevajadzēja tagad uzreiz, bet kad tad vēl un.. nu.. tā sanāca. Skatījos arī uz vasarzaļajiem, smuki jau bildēs, taču jau iepriekš biju nosliecies uz mūžzaļajiem. Tā nu. To jāstāda ēnainā, mazāk vējainā vietā, taču ne zem kāda koka. Pa ziemu nenosals, jo tepat vietējais. Jāstāda rododendriem paredzētajā substrātā, mulču nevajag, varbūt tikai pa ziemu, bet pavasarī jānovāc, mēslot šogad nevajag, jo tas jau dabūjis savu devu. (Pierakstu, lai neaizmirstu.)

* daži dārzeņu stādi siltumnīcai no dārzniecības "Neslinko" (superīgs nosaukums). Droši vien arī tos man uzreiz tagad vēl nevajadzēja, jo siltumnīcā naktīs vēl ir pārāk auksts, bet – tā nu sanāca – tagad man ir divi gurķu, divi paprikas un trīs tomātu stādiņi. Viņiem tur ir tādi interesanti nosaukumi šķirnēm – "Buļļa dārgumi", "Ņiprais holandietis", "Akrobāts Toms", "Septītais rūķītis", "Resnie putni", "Ho-ja-jā", "Blondīnes sirds". Gaidot izdīgstam kaut ko no zemes, ir daudz laika, nu jā.

* krūmmellenes! Man būs krūmmellenes, par ko domāju jau no paša sākuma. No runātīga onkulīša nopirku "Patriot" un "Blue crop" – tieši tās šķirnes, ko gribēju. Stādiem ir ceturtais gads, tā ka ogas būs jau šogad. Jāstāda tikpat dziļi kā augušas līdz šim, bedrei jābūt tikpat dziļai, ne vairāk, bet platumā kādi 60 cm. Kūdru nevajag izmantot, jo Latvijā zeme jau tāpat esot pietiekami skāba. Kūdra vispār esot mārketinga triks, ko tik milzīgos apjomos gan izved, gan ieved Latvijā, un tai neesot jēgas. Mēslot arī vajadzēs tikai nākamgad un tam nepieciešams NPK 16:16:16, kas (divreiz piekodināja) ražots Baltkrievijā, jo tas esot vislabākais. Tiem nekas vairāk nav jādara, vienkārši jāļauj augt, pa ziemu nenosals, jo arī tepat vietējie, ja nu vienīgi pēc ziemas kāds nosalis zara gals jānokniebj.

Būtu nopircis vēl arī upenes un peonijas, un vēl šo to (tur bija persiki, aprikozes, pīlādži, sausserži, kolonnābeles, kazenes, āā..), taču beidzās līdzpaņemtā nauda, haha. Es vispār turp devos ar jau sagatavotu melleņu un upeņu šķirņu sarakstu, lai zinātu, kas ar ko iet kopā, lai, piemēram, viens krūms sāktu ogot ātrāk, otrs vēlāk un kopā ražotu pēc iespējas ilgāku laiku. Nu, īsāk sakot, uz stādu parādi maija sākumā man labāk nedoties, hihi.

Šodien tiku pie lobēlijām un lobulārijām (alisēm). Pirmās būs kastēs uz palodzēm, bet otrās vēl precīzi nezinu. Tās bija stādaudzētavā izbrāķētās (man gan izskatījās normāli), un nevarēju paiet garām. Man jābeidz.

Kokgāzēji bija sarunāti sestdien uz pusdesmitiem, taču bija klāt deviņos, bet jau 10.15 devās prom. Čiki briki un nokopts. Pamodināt kaimiņus ar motorzāģa troksni noteikti ir iespaidīgāk par zāles pļāvēja skaņām agrā vasaras rītā, vai ne. Apskatot liepas atlikumus, var redzēt, ka tā vēl turējās vertikāli tikai ciešas pārliecības un liela spīta dēļ. No stumbra izbira kādi trīs spaiņi zemes, divas pudeles un daudz lielo, melno skudru (iekoda, niez). Savukārt plkst. 10.18 zvanīja otrs variants, ka viņi tagad tā kā varētu piebraukt, bet nu jau bija mazliet par vēlu. Kādam gan to visu vēl būs jāskalda, bet mazu daļu varbūt varētu izmantot dekorācijām vai kam praktiskākam. Liepa gan tam ilgi nekalpo, tā ir mīksta, to jau zinu.

Tās stundas laikā garām vairākas reizes lēni pabrauca mazais, zilais elektromobilis, kādu izmanto arī pilsētas domē. Nu, tā, lai nebūtu ilūziju par pašvaldības uzticēšanos iedzīvotājiem.

Mazliet vēlāk uz savu dārzu atbrauca arī tālie kaimiņi. Papļāpāju ar kaimiņieni par saviem plāniem, un viņa ieteica man mazliet atdzist un visu nemēģināt izdarīt vienā piegājienā. No sākuma nepiekritu, jo, kamon, man vajag visu uzreiz un gatavu, taču sāku domāt, ka varbūt tā būtu prātīgāk. Runa ir par to gabalu, kur nepieciešama papildu zemes vešana, jo tur nez kāpēc ir par zemu un nav arī, no kurienes pagrābties. Izrādās, ka tādu nieka 14 kubikmetru augsnes sagādāšana ir negaidīti dārgi. Turklāt tai vietai man tāpat vēl īsti nav vīzijas, kādu rezultātu tur gribētu. Līdz ar to tas paliks uz nākamo gadu. Ja man būtu neierobežots budžets, tad, pro'ms, varētu gāzt kalnus, bet.

Turklāt nekā nedarīšanai ir arī pievienotā vērtība – to gabalu droši var izmantot kā pagaidu patvērumu augiem, ko varētu saglabāt, ja vien būtu lieks placītis, kas netiks nolīdzināts. Tagad ir. Šobrīd tur lielākoties glabājas zaru kaudzes no koku un ogu krūmu tīrīšanas. Pārstādīju tur gan senā upeņkrūma atliekas (es nevarēju noturēties – negribējās mest ārā, jo, ja nu tur izaug kaut kas smuks, un ēst jau tāpat neprasa), gan mazu ērkšķogkrūmu un mazliet mugureņu (tās tādas puķes ar platām lapām un daudziem ziediem, viss uz viena kāta, jau nez cik gadus auga dārzā, – Polygonatum). Vēlāk pēcpusdienā palīgā atbrauca kopijs (atminās (!) no Rīgas), tad kopīgi izrakām visus traucējošos jāņogu krūmus (divus pārstādījām) un kādu pulciņu aveņu. Divus krūmus un mazliet aveņu paņēma arī tālā kaimiņiene. Vēl turp gribu paspēt pārstādīt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, lai vēlāk varētu tos sadalīt un pārstādīt atpakaļ jaunajā mauriņā, lai nākampavasar smuki. Divās vietās dziļumā uzraku joprojām sasalušu zemi.

Vietējā kaimiņiene redzēja, ka man tur top zaru kaudzes, pajautāja, vai var piemesties ar saviem egļu zariem un pērnajām lapām no puķu dobēm vecajā ugunskura vietā (tās tur vairs nebūs). Labi, nav jau žēl, labu kaimiņattiecību dēļ un tā. Zaru un lapu bija vairāk kā gaidīju, bet nu. Tad parādījās arī virtuves ķeblītis – lai jau. Pēc tam parādījās vairāki patrunējuši baļķīši – nū, labi.. Beigās tika atvests vecs izvelkamais dīvāns, bet ar to gan viņus aizsūtīju atpakaļ mājās, jo wtf, vienkārši wtf. Tālā kaimiņiene jau nokomentēja par velnu un mazo pirkstiņu. Špicku piešāvu tikai svētdien, kad vairs nebija vēja un tādas kompānijas, lēnā garā nokurināju to un savas četras zaru čupas, atlika vēl piecas.. Varēs sildīties visu vasaru.

Pēc brīvdienām viss sūrst un sāp, bet vēl ir, ko rakt un pārstādīt, lai gan starpfinišs jau sāk šķist saredzams. Žēl, ka sestdien darbdiena. Aproce saskaitījusi, ka brīvdienās pa dārzu esmu nostaigājis 20 un 19 tūkstošus soļu. Nunez.

Ziemsvētku kaktuss uzziedējis.

Bet citās ziņās – uzzināju, cik izmaksās zemes līdzināšana. Viens uzņēmums to esot gatavs izdarīt par 650 eirām, otrs teica, ka pie līdzena mauriņa parasti tiek par 1 €/m², citi nereti prasot pat 1.5. Abos variantos tas ir vairāk kā biju gaidījis. Ar pirmajiem gan klātienē netikos (tie ir tie, kas te bija, paši paskatījās un visu izdomāja), bet otrais bija ļoti sakarīgs, visu saprata un ieteica dažādus variantus. Vienu lielo zemes kravu vajadzēs, bet bez vēl divām plāna vidū varot iztikt, ja tomēr atbrīvojos no četriem jāņogu un viena upeņu krūma. Labprātāk jau būtu tos saglabājis, tomēr to izravēšana arī krietni atvieglotu visus darbus, jo šobrīd tie ir it kā uz paaugstinājuma. Kādreiz nebija, bet tad ap un uz tiem bērta zeme, līdz ar to, tos saglabājot, būtu jāceļ augšup viss pārējais. Tas tiešām nav racionāli. Ja to nav, tad viss esošais nelīdzenums tikai jāaizbīda pa citām vietām. Turklāt tās ir tikai jāņogas (tikai jāņogas!) un tas vecais un ļoti izplatījies upeņu krūms. Varu iztikt. Vēl tur bija arī kaut kas par bobkata īri ar operatoru uz dienu vai divām pa 200 eirām dienā. Tad es to varētu diriģēt pēc vajadzības. Un vēl celmu frēzēšana – atradu četrus augļu koku celmus un uztaisīju vēl četrus (zilo plūmju vairs nav, tās jau bija 70% sausas). Tas arī tiks darīts, citādi traucēs zemes frēzēšanai. Vēl iespējams variants, ka viņi tikai izlīdzina, bet zālāju pats sēju. Teorētiski jau tas ir vienkārši, bet es pat par to nez kāpēc šaubos.

Onkulīt's arī teica, ka vecās ābeles noteikti jāatstāj, tā ir svēta lieta (piekrītoši tikai māju ar galvu), bet ogu krūmus jau gan varot pa piečuku nopirkt jaunus un ģenētiski modificētus (joks). Viņa telefons zvanīja ik pēc dažām minūtēm, svarīgs kadrs (uzņ. vadītājs vispār). Neatceros, kurš to man jautāja, taču kāds teica, ka viņam ir svarīga uzdoto darbu veicēja seja – vai tā rada pareizo, uzticamo iespaidu. Bet es vairs neatceros, kurš to teica, nevaru atskaitīties, taču, spriežot pēc šī vīra sejas iespaida, darbu rezultātam vajadzētu būt kvalitatīvam.

Otra vēsts ir par liepu. Ceļa malā ir viena, kas draudīgi izaugusi un noliekusies prom no ielas. Teorētiski tā šobrīd man netraucē, taču praktiski tā vasarā, kad būs lapas, pie spēcīgāka austrumu vēja var uzgāzties elektrolīnijai. Un vainīgs būšu es. Tā jau žēl kociņa, bet tas ir šaubīgs un saules mūžu noteikti nepieredzēs. Par tās nolaišanu no kātiem prasa aptuveni 200 eiras (aptaujāju vairāk kā vienu), jo tuvu tai pašai elektrolīnijai, līdz ar to nav tā vienkārši un uzreiz nozāģējama. Turklāt pēc 15. aprīļa to vairs nedrīkst darīt. Tas nav nekāds Mēness kalendārs, bet gan pašvaldības saistošie noteikumi. Žēl, ka par to mani neviens nebrīdināja laicīgāk, jo izrādās, ka 15. aprīlis ir jau šonedēļ. Pēc tam drīkstēs tikai pēc Jāņiem, bet tad, protams, būs ar lapām, un, bāc, ak, meh.

Tas ir sirseņu pūznis strazdu būrītī – jau rudenī to pamanīju, bet tad mani nekas nebūtu piespiedis tam tuvoties, arī ar šo bija nervozi. Kā K mīlēja teikt: "KILL IT WITH FIRE!!" Var jau būt draudzēties ar dabu un tā, bet irsis ir irsis. Iztīrīju to visu (nekas neizlidoja) un salaboju arī Latvijas nacionālā putna būrīti, vakarpusē viens eksemplārs pat bija klāt un staigāja pa pagalmu.

Šodien uzrāpos trīs ābeļu un vienas bumbieres galotnē un trīcošām rokām tās likvidēju – bija izstiepušās pārāk augstu un tie tāpat bija ūdenszari. Zinu, ka to būtu jādara kaut kad apmēram februārī, bet kaut kā nevaru iedomāties, ka spētu kāpt kokā tādā augstumā pa šaubīgiem zariņiem ziemas drēbēs.

Paklausīju dill un paretināju burciņspraudeņus – tagad būs dažādās augsnēs un viens pat paliks ārā, vērošu rezultātus. Dažādos trauciņos iesēju verbenu, pusdienziedes, samtenes, lavandu, kosmejas, lietuspuķes, cinnijas, flokšus, spalvu neļķes un laksi. Tagad pacietību. Izrādās, ka laksi bija jāsēj jau oktobrī. Tāpat ceru, ka kaut kas sanāks, man tas garšo.

Sāku no rīta pēc desmitiem, ienācu iekšā pusdeviņos vakarā. Labi, ka darbdienās varēs atpūsties, haha. Vai ne? Vai ne? Heh.

Šodien izlasīju, ka sakņu dzīšanai vislabāk nepieciešami tropiski apstākļi ar patīkamu temperatūru un mitrumu, tāpēc nolēmu izmēģināt visu pēc noteikumiem. Eksperiments notiek, protams, ar upenēm, jo tās ir upenes, un filadelfiem (jasmīniem), jo tos varētu sastādīt gar ielu. Jāizmanto pagājušā gada dzinumi, ko jasmīnam atradu tikai trīs, jāsagriež pa diviem pumpuriem un jāsprauž zemē, burka virsū, lai miniatūra siltumnīciņa. Jāmitrina bieži un, kad parādīsies lapas, tad vēl pēc kāda laika tos varēs vairs neturēt zem stikla. Pat ja tie tiešām izdzīs saknes, tas būs ilgs process, līdz varēs stādīt vajadzīgajās vietās. Bet – tas neko nemaksā. Tikai izskatās smieklīgi.

Kritiski padomāju un nolēmu, ka nozāģēšu četras ļoti vecās plūmes – no tām jau sen nav jēgas, arī vairs neizskatās labi un tikai aizņem vietu. Tur varētu atrasties dārza pīlādžu pāris (tiem jābūt vismaz diviem, lai būtu ogas).

Sakopu puķudobi, iesēju kliņgerītes un puķuzirņus, paretināju ābeli, daudz raku un atradu joprojām sasalušu zemi, tagad man viss vienalga, kaķis klēpī un jāiet gulēt.

Turpmāk to saukšu par dārzāziju (un es tad laikam – dārzāzis). Nezinu, ko tas nozīmē, un arī gūgle izliekas, ka nesaprot, bet visā visumā diezgan labi atbilst stāvoklim – nav skaidrs, kas un kā īsti notiek, un no kura gala to filosofiju īsti šķetināt, bet kaut kā tas viss arī pats par sevi dzīvo un iztiek.

Pa šo nedēļu esmu nosvārstījies šurp un turp no "omg, tas būs grandiozi" līdz "omg, es visu salaidīšu dēlī" un atpakaļ uz "bet vispār priekš kam man to", jo, ja nu pēc dažiem gadiem tāpat nolemju vai dzīve piespiež šķirties, tad nebūtu labi atkal pieķerties ar sirdi un dvēseli. Bet. Blakus džungļiem un karalaukam tik un tā negribas dzīvot, tāpēc vispār šī nedēļa bija ar lielām pārdomām. It kā jau sabojāt nemaz nav ko, jo pašlaik ir tik nelīdzens un papostīts, ka var tikai iet uz augšu. No vienas puses vietas šķiet tik daudz, ka nesaprotu, kā to vispār varētu smuki aizpildīt. No otras – es gribu mauriņu un gaumīgas puķu dobes, un modernās ābeles, un upenes, un persiku, un dārza pīlādžus, un valriekstu, kas 30 gados sasniedz divmetrīgu apkārtmēru (<-- "omg, tas būs grandiozi"), un tad uzreiz šķiet maza saliņa.

Bet vispirms to visu nepieciešams izlīdzināt, pirms sākt iekopt, un tas ir krietni vairāk nekā iespējams ar rokām (ja neskaita ēģiptiešus), tāpēc pamazām meklēju, kas to varētu izdarīt. Šonedēļ pieteicos kādai firmai, apstāstīju, kas ir un ko gribu, kā arī pieminēju, ka darba vietu var apskatīt vakaros vai brīvdienās. "Došu ziņu." Šodien rīta pusē zvana un jautā, vai tagad var. Jā, nē.. Nu, teicu, ka bez manis var, bet.. Nez, atbrauca, pastaigāja, neatzvanīja, vakarpusē pats zvanīju – esot paskatījušies, pamērījuši, piemetuši, sagatavos piedāvājumu. Interesants sākums un ne tāds, kādu gaidīju – ko jāatstāj, ko ne, kur būs zālājs, kur ne, to laikam paši izdomās. Bet nu laiks jau vēl ir.

Trešdien zeme bija sasalusi 2-7 cm dziļumā, ceturtdien – ap 10+ cm, šovakar, iespējams, vairs nav. Bet nu slapjš tur tāpat ir pārāk, lai kaut ko darītu. Nu, jā, vakar bija silts un tik iespaidīgs negaiss, šovakar – drauss vējš un atkal sniegs.

Man ļoti patīk jaunie, gaišie vakari, var paspēt vēl visu ko sadarīt – gan parakņāt, gan pagrābt. Apskatījos, ka būs jāizrok visi mazie deviņvīru spēka dzinumi, ko vēlāk gar kādu malu atkal sastādīt, studentu neļķes tāpat, tām gan rudenī arī ievācu sēklas. Būtu labi saglabāt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, pirms tas viss tiek safrēzēts. Un tagad varēs arī izrakt atlikušās avenes un droši vien arī zemenes. No jau iesētajiem pagaidām tikai kalē kāposti lien ārā, bet gan jau būs vēl, un sagatavoju kastes, kur sēt vēl kādas puķes. Zinu, ka ar šo to jau ir nokavēts, lai paspētu izaudzēt, taču daudz kam vēl ir laiks. No Depo iznācu ar dažām sēklu paciņām – verbenas, pusdienziedes, samtenes, zemās samtenes, šaurlapu lavandas, puķu zirņi, kosmejas, lietuspuķes, kliņģerītes, medicīniskās kliņģerītes, cinnijas, drumonda flokši, spalvu neļķes – nenoturējos, nu. Viss tik interesants, viss tik košs. Dažas no tām speciāli ir tauriņu pievilināšanai. Man gan šķiet, ka katru gadu to visu sēšanu un tai sekojošo ņemšanos negribēsies darīt, tas tā tikai šobrīd, kad esmu aizrāvies. Vislabāk (visērtāk) būtu sastādīt ziemcietes, lai viņas tur pašas aug un dzīvojas.

Runājot par garajiem vakariem, pamanīju, ka puķudobē jau lien ārā tulpes, kas lika atminēties, ka rudenī Depo garāmejot groziņā iekrita tulpju sīpolu paciņa – tiem bija akcija un tās bija melnas – "Queen of the night" – man tas bija jādara! Desmit sīpoli pa pusotru eiru bija pamēģināšanas vērti. Taču tiem jau bija izlīduši asni, bet ārā zemē iebāzt vairs nevarēja, tā jau bija sasalusi (gandrīz vai pārņem sajūta, ka pusi gada valda polārais sasalums), tāpēc paklausīju dill padomam, iebāzu podā un podu pagrabā. Tagad par to atcerējos, un tur jau daži asni bija tikuši līdz virspusei. Izkratīju, sadalīju pa vairākiem puķpodiem un tagad jātur īkšķi. Vēlāk gan izlasīju, ka tulpēm nemaz nepatīk tāda apiešanās, jo saknes ir ļoti trauslas, kādus 20% es noteikti norāvu. Bet melnas vajadzēja, jo man ir tikai pavisam parastas sarkanas un dzeltenas. Sensenos laikos pirms kādiem 30-40 gadiem vectētiņš tās audzēja un droši vien tirgoja, un vēl joprojām dārzā ir atlikuši vairāki pudurīši, kur tās aug.

Šonedēļ esmu uzzinājis daudz jaunu vārdu, piemēram, augļaugi, padobe, robežstādījums, burvjulazda, likvidambers, parūkkoks un vēl daudz ko. Līdz ar tiem esmu saģenerējis dažādas idejas. Domāju, ka gar ziemeļu robežu, kas ir uz mājas pusi, sastādīšu graudzāles – zālveida ziemcietes ar kaut ko krāsaināku pa starpām. Piemēram, Ķīnas miskantes ar Biladra spirejām.
Ziemeļu pusē atrodas māja un koplietojamais iebraucamais ceļš, un es tur negribu likt prastu sētu, tas būtu brutāli, bet skaidri iezīmēt gan, un ar tādām miskantēm, kas spēj izaugt pusotra metra augstumā, un kaut ko krāsaināku, manuprāt, būtu tīri sakarīgi. Ziemeļaustrumos un austrumos, kur ir īsākā mala, iela un liepu rinda, varētu atstāt neaiztiktu pašreizējās pļaviņas gabalu ar ceriņu krūmu (būs jāapgriež), lai ir dabiskais stūris ar pēterpogām, zvaniņiem, smilgām, neaizmirstulītēm un visu pārējo, kas nu tur tagad savvaļā aug. Dienvidaustrumos ir divas ābeles un tas ir tumšākais stūris. Gar dienvidu malu ir mazliet rudenī pārstādīto aveņu un bērzs. Un rietumos ir gravas mala, no turienes pūš vējš. Vidū paliek vairāki ogu krūmi, vēl viena ābele, bumbiere un būtu laukums mauriņam ar ugunskura vietu. Vēl kaut kur jāliek pīlādžus un persikus, un.., un.. Vajadzēs uzzīmēt, būs vienkāršāk plānot.

Man vēl trūkst konkrētas vīzijas, tāpēc tāda svaidīšanās pa dažādām tēmām, kad gribas visu, bet liek pagaidīt. Turpinājums sekos, atrisinājums – redzēs.

Brīdis, kad grāmatā atlikušas 50, 40, vairs tikai 30 lappušu, ir žēl, ka tā drīz beigsies, es negribu, ka tā tik drīz beidzas, man tur patīk, es gribu laimīgas beigas, es gribu to sajūtu, kas sākas kaut kur zem ribām, ka viss būs labi un beigas tādas būs, tām jābūt, pēc tam tikai saule, siltums un laime, labāk vairs nelasīšu, pataupīšu nākamajai reizei. Taču nav vērts atlikt nenovēršamo, šorīt pabeidzu, tomēr beigas bija gaisā.

Nav godīgi, ka grāmatas saka priekšā, kurā lappusē esmu un cik to vēl būs – tam vajadzētu būt pārsteigumam. Gaidīt bezgalīgo stāstu, bet, re, te autors nolēmis pārtraukt, lai gan šķiet, ka varēja vēl. Elektroniskajām grāmatām to vajadzētu varēt panākt viegli (manai nevar), taču fiziskajām būtu jāpievieno vairāk vai mazāk balto lapu, lai ir sajūta.

Par spīti atkal sasnigušajai sniega kārtai un lai vēl vairāk neatpaliktu no nrk, kas jau otrreiz sezonā pļauj mauriņu, šodien pieķēros ogu krūmu parevidēšanai. Tā kā aptaujātie nekādus prātīgos padomus nedeva, tad pagūglēju, kas jādara – ērkšķogas un jāņogas pārsvarā var likt mierā, upenēm gan vērts izgriezt zarus, kam vairāk par četriem gadiem, jo tur ogu mazāk un mazākas.

Ērkšķogas daudz uzmanības neprasa, tie ir samērā mazi krūmiņi, un augšana zem plūmes, bumbieres un ābeles arī īsti par labu nenāk, turklāt ar tām neesot jāsteidzas, var sagaidīt ogas un tad novērtēt, kas un kā. Arī jāņogas savā nodabā dzīvo ļoti labprāt un jūtas labi, daži sausie zari, bet tas sīkums, vien vēlāk būs jāparavē, lai tās atkal nepārņem vīteņi.

Toties upeņu krūmi gan devušies brīvsolī – tie kādreiz bija atsevišķi krūmi kā krūmi, taču gadu gaitā ir paši un plaši izpletušies un okupējuši lielākus pleķīšus. Jau sen bija doma, ka tos būs jāsavalda, bet rudenī nebija laika un vēlēšanās. Internetos teikts, ka upenēm zari jāizgriež biežāk kā jāņogām un ērkšķogām – vērts atstāt tikai vien-, div- un trīsgadīgos. Turklāt to jādara rudenī vai agrā pavasarī, tāpēc varbūt jau ir par vēlu, bet līdz šim bija ziema, tāpēc nez. Zaru vecumu varot noteikt, skaitot sazarojumu, taču uz to es pārāk neiespringu. Ņemot vērā reālos apstākļus, atbrīvojos no visiem resnajiem un ļoti resnajiem zariem, kas, iespējams, jau bija sasnieguši desmit gadu jubileju. Tas vispār ir tāds ļoti patīkami smaržīgs darbs. Tagad ir krietni brīvāks un jaunāks, taču, kamēr nav lapu, viss vienmēr izskatās vienkārši, bet ar lapām atkal izrādās, ka ir biezoknis, kam saules gaisma cauri izspiesties nespēj. Nu, redzēs, kādu iespaidu būšu atstājis uz ogām. Lietpratējs gan jau būtu pateicis, ka to visu jānolīdzina līdz ar zemi (arī tāds padoms tur bija), taču man žēl, un tad arī jāpaliek bez ogām uz pāris gadiem.

Viens no upeņu krūmiem te noteikti ir cita šķirne – tas aug daudz stāvāk, lapas ir gaišākas un ogu ir maz un mazas. Diez vai tas tā sākotnēji bija paredzēts. Man jau bija doma, ka no tā pavisam jāatbrīvojas, taču vismaz vienu gadu tas noteikti var pagaidīt – varbūt tagad būšu to izglābis un restartējis.

Es noteikti gribu vēl upeņu krūmus. Pašlaik tie ir četri (jēdzīgi – divi), bet jāņogu krūmi – astoņi. Jāņogas man ir "meh", turpretī upenes ir topā. Pašreizējais krūmu skaits var šķist gana liels, taču daži ir tādi maziņi, turklāt vēl nav zināms, kā tie vēlāk būs novērtējuši manu darbošanos – vai nu ogu būs vairāk un lielākas, vai arī tos tomēr nevajadzēja aiztikt.

Vēl atliek cidoniju placītis.
Vēl varbūt kaut kā praktiski varētu izlietot nogrieztos upeņu pumpurus – lai near-zero waste.

Meklējot papildinformāciju, atradu upeņu lielražotāju netālu no Salacgrīvas – viņiem ir hektāri, kur aug tikai upenes, un tās lasa ar mašīnu, nav roku darbs. Varbūt tā izskatās paradīze. Un viņiem ir ar autortiesībām aizsargāti stādi. (noplāta)