Inputs: http://services.swpc.noaa.gov/text/3-day-forecast.txt
Outputs:

Eees tikai gribu saņemt īsziņu, ja NOAA prognozē ģeomagnētisko vētru.

Vakar dažas stundas nosēdēju uz jumta, tur saulē silti un vairāk, pat varēja uzrotīt piedurknes, lai mazliet atdzistu, jo

“It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.”

kā rakstīja Dikenss. Uzpūšot vējam, gan uzreiz bija jāatgriežas pie jakas, cepures un cimdiem.

Kaut kur internetos atradu viedo/video padomu, kādus trauciņus izmantot dažādu mazo stādu audzēšanai, lai tos pēc tam viegli un bez mīcīšanas var pārstādīt zemē – gan, piemēram, citrona vai apelsīna izdobtās mizas, gan olu kartona iepakojumu, gan olu čaumalu pusītes. Tās arī bija uzreiz pieejamas, tāpēc nolēmu pamēģināt praksē ar "bezstīgu mēnesszemenēm", lai kas tas arī nebūtu. Gaidīšu rezultātus, sniegšu novērtējumu, rakstīšu atsauksmes.

Dārzā vietām vēl ir sniegs un ledus, zeme ir pilnīgi sasalusi, pat ne pabakstīt, tāpēc nesaprotu, kā šur tur sniegpulkstenīšiem izdevies izlauzties tai cauri. Es un daba ir 0:1.

Šodien, savukārt, valda dziļa tumsa. Varbūt nepareizi pagrozīju pulksteni.

Sieviešu diena šķiet tādā pašā statusā kā "Zemes stunda" – vienkārši PR pasākums 15 minūšu slavu alkstošajiem indivīdiem, uzņēmumiem, iestādēm vai pašvaldībām, kam nav nekādas vērtības, ko atceras tikai tai dienā, un ne pirms, ne pēc tam par to vairs neliekas ne zinis. Tik labi publiski izrādīt rūpes un piedalīties, taču visa pārējā gada laikā darīt kā parasti. Simboliski.

Atzīmēt (mūsu pasaules daļā – svinēt) dienu, kas veltīta kādam dzimumam, liekas diezgan absurda ideja. Tā nav izvēle, tas nav arī nopelns, tā vienkārši sanāca piedzimt. Vai ir kaut kas, ko paveikušas visas sievietes? Nu tā, ka visas. Nē. Vai ir kādi sasniegumi, par ko jāsveic visi vīrieši? Nē. Mātes, ģimenes, skolotāju, robežsargu un citas dienas ir pavisam cita lieta, taču dzimuma diena..
Kirī, Tesla, Tečere, Markoni, Naitingeila, Fords, Dikinsone, Pastērs, Pārksa, Ņūtons. Cilvēcei nozīmīgās lietas ir nākušas no atsevišķiem cilvēkiem, tā sagadījies, ka viņi ir gan sievietes, gan vīrieši.

Ja to pareizi sauktu par Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu un tā arī domātu, man nebūtu nekādu komentāru, jo ar līdztiesību un vienlīdzību sabiedrībā ir problēmas visu gadu.

Reizēm, nonākot vietās, kur nav redzams laikmeta pieskāriens – nav elektrības stabu, asfalta, plastmasas atkritumu, nav redzamu māju un cilvēku, iedomājos, ka tādā laikam nepiesaistītā ainavā varētu samesties laiktelpa, kā rezultātā, neko nenojaušot, es varētu aizlēkt tuvākā vai tālākā pagātnē.

Silciema mežos, kur šad tad braucu ar velo vai slēpoju, ir daudz pēdējā pasaules kara ierakumu, tur ir gan garas un līkumotas tranšejas, gan lielas bedres tanku slēpšanai. Tur man šķiet, ka pēkšņi kāds brūnā šinelī tērpts vīrs ar šauteni varētu mani apturēt un, turot uz grauda, jautāt, no kurienes, uz kurieni un jebkurā gadījumā – esmu saņemts gūstā.

Ja tie ir klaji lauki, tad ceļam varētu nebūt zālāja pa vidu un pretī varētu nākt kāds pajūgs. Es nobrīnītos par viņu drānām, viņi – par manu alumīnija zirgu. Vārds pa vārdam un – jopcik, tas ir 17. gadsimts. Apžēlotos par mani un pieņemtu saimē, ļautu gulēt stallī. Senos laikos cilvēki vispār gulēja pussēdus. Vai arī uzreiz sadedzinātu uz sārta vai izrādītu gadatirgos kā frīku.

Apģērba dēļ vien jau mani varētu noturēt par citplanētieti – neilons, likra, gumija, plastmasa un viss pārējais. Kas tās par burvestībām, ka t-kreklam nav vīļu? Kamēr vēl telefons nebūtu izlādējies, varētu parādīt dzīvās bildes. Vai vienkārši bildes. Un selfijkameru. Spogulīt, spogulīt. Un mūsdienu mūzika, to būtu pagrūti paskaidrot, ka neviens no instrumentiem, kas dzirdami, nav īsts, ka visas skaņas ir sintezētas, izdomātas no zila gaisa. Lai gan jau telefonā varētu atrast arī ko pieņemamāku no Noras Bumbieres, Armanda, Kārļa Kazāka vai vēl kāda vietējā.

Tā kā tikpat nejauši atgriezties savā laikā būtu pārāk neiespējama sakritība, tad būtu arī kā jāiekārtojas uz dzīvi. Es varētu, piemēram, kļūt par skolotāju dabaszinātnēs vai kaut ko tādu. Tad gan, protams, jāuzmanās ar dažādu pašsaprotamu lietu atklāšanu, par gravitāciju, elektrību, ķīmiju – lai neradītu kādu paradoksu, kas konkrēti sabojātu visas nākotnes vēsturi.

Vai arī varētu vienkārši strādāt par tulku kādiem augstmaņiem, piepalīdzēt ar angļu valodu. Par vācu vai krievu valodu viņi varētu nebūt sajūsmā, un franču tikpat kā vairs neatceros. Tulkot varētu tik ilgi, kamēr mani neiemestu ķurķī par pārlieku familiaritāti un etiķetes neievērošanu.

Varbūt tāda ceļošana laikā arī notiek. Cilvēki taču pazūd bez vēsts. Gan jau ne visi iet bojā vai dara to, labprātīgi mainot identitāti, varbūt daļa nonāk citās dienās. Kaut kā taču piramīdas un Lieldienu salas statujas uzcēla, just sayin'. Tāpat arī esot gadījumi, kad cilvēki uzrodas neparastās vietās, drēbēs un tā. Dokumentēti gadījumi – "pilns internets".

Šodien Padomju Savienībā notiek prezidenta vēlēšanas, tām var sekot līdzi tiešraidē, kas šķiet pārāk neticama, lai būtu īstenība, bet.

Vēl neticami šķiet, ka vēl samērā nesen bija runas, ka Krieviju varētu uzņemt Eiropas Savienībā (2000), ka tā varētu pievienoties NATO (2000, 2001, 2008).

Šorīt ir tāds rīts, kad gribas iet brokastot ārā, sēdēt saulē un lasīt grāmatu. Mežonīgais vējš un -7° gan to vēl neļauj, taču sajūta ir pavasarīga. Drīz.
Man pavasaris sākas, kad izdzerti pirmie trīs litri kļavu sulas, tāpēc kaut kad ap pagājušo trešdienu. Tagad gan tur viss, protams, sasalis un nekustas, bet gan jau. Drīz.
Banānu pankūkas ar zemeņu ievārījumu to visu diezgan labi kompensēja. Būs ziemas beigas. Drīz.

2015.-2017.gadā laimes līmenis Latvijā salīdzinājumā ar 2008.-2010.gadu pieaudzis par 1,026 punktiem, un tas ir otrs lielākais reitinga kāpuma rezultāts pasaulē.
(..)
Tomēr, neskatoties uz straujo laimes līmeņa pieaugumu, Latvijai ir, uz ko tiekties: no kopumā 156 valstīm pasaules laimes reitingā Latvija ir 53.vietā ar 5,933 punktiem.
LSM.lv: Latvijā otrs straujākais laimes līmeņa pieaugums pasaulē

R.I.P. Stephen Hawking.

Mans pusdienu pastaigu parks nu ir akvaparks. SO MUCH ROOM FOR water-based ACTIVITIES! Pašlaik tur tikai vārnas mazgājas, tās neviens par pīli nesauks. *miedz ar aci*

kur_tas_atrodas?

LSMā šodien ziņa par bērnības kārumiem – šis tas no uzskaitītā arī mums ar māsu bija cieņā. Tur ir cukurmaize, vienkārši un garšīgi – baltmaize, sviests un cukurs. Mūsdienās gan es kaut kā vairs ne baltmaizi, ne sviestu. Tur ir gogelmogels, ko mēs tā retāk praktizējām, bet tomēr. Ilgi jāmaisa, līdz tas kļuva gaiši dzeltens, turklāt tam bija mīnuss, ka pēc tam jāizdomā, ko darīt ar olu baltumiem. "Šokolādi" (skābais krējums, kakao un cukurs) mums iemācīja draugi – ja to paturēja ledusskapī, tā kļuva biezāka. Vārīts kondensētais piens tagad jau ir nopērkams gatavs, nav pašiem jākarsē – to mēs arī nedarījām sarežģītības un pacietības trūkuma dēļ, to retu reizi pagatavoja mamma. Mamma strādāja par pavāru visādās fancy Rīgas vietās, no turienes arī iepazinām jogurtu, tādos pašos mazajos trauciņos kā mūsdienās, tad gan tie bija caurspīdīgi.

No viņu sarakstā neminētām lietām kā normāls brokastu ēdiens dažreiz bija biezpiens ar cukuru. To es vispār joprojām reizēm sataisu, lai gan tikai dažu karotīšu apjomā. Zinu, ka biezpiens ar ievārījumu (zapti) it kā esot bijis lauku bērnu kārums, taču esmu pamēģinājis un atzinis par "labāk nē", nav mana savienība. Vēl mums bija pannā grauzdētas auzu pārslas ar cukuru. Un rīvēti āboli ar cukuru. Rabarberi ar cukuru (arī tagad). Vai nupat lasītas un saspaidītas upenes un jāņogas, arī, protams, ar cukuru. Gurķi ar cukuru.

Kā kaut ko bez cukura atceros ķilavmaizītes brokastīs, tās mums ar omīti bija gardums.

Cukurs tolaik vispār augstu kotējās uztura piramīdā. Saldas atmiņas, lūk.

Mani vienmēr nomierina tas, ka lietas, kas senāk šķita ārkārtējas, pēc kāda laika šķiet tediously acceptable. Bet tajā pašā laikā es šīs lietas nekad neaizmirsīšu. Lai arī tās manā kartotēkā aizceļos uz pašu aizmuguri tālākajā telpā, tām paliks mūžīgs garīgs svars, jo tās ir tiešs šķēlums sirdī pie dzīvības asinīm.
methodrone: Es nesaprotu, kāpēc cilvēki viens otram saka lietas

Fakti: 10.0
Izpildījums: 8.2
Kopējais sniegums: 9.1

Vēlu vakarā braucu mājup, un pie Vangažiem sāka snigt, taču tas sniegs lielā sala dēļ bija ne tāds kā parasti salipušās sniegpārslās, bet gan daudz kristāliskāks, tāpēc radīja retāk novērojamus specefektus – mašīnu gaismas kļuva par milzīgiem gaismas stabiem. Iespaidīgs skats, tādi simtmetrīgi vertikāli gaiši stāvi slīd garām, kad pašas mašīnas nemaz neredz, tās ir vēl tālu aiz meža.

Volejbola treniņos, kuros nu jau vairākas reizes piedalās arī "svešie", ir sieviete, kuras vārdu tikai tagad uzzinājām, taču to uzreiz arī aizmirsu, un galvā tā vietā tikai skanēja Sigur Rós dziesma "Inní mér syngur vitleysingur" un viss. Vārds ir Singūna.

Šodien uzzināju, ka ir tāda Latviešu valodas aģentūra un arī to, ka Valsts valodas centrs atzīst "ar cieņu, (vārds)" par joprojām nepareizu, taču tagad jau pieņemamu formu, jo "tik daudzi tā raksta". Uzzināju arī, ka kāda kolēģe, kas zina, ka, rakstot vēstuli latviešu valodā, jālieto "Labdien! (teksts jaunā rindā)", taču tā vietā raksta no angļu valodas pārņemto "Labdien, (teksts jaunā rindā)", jo "daži darbinieki slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm". Bez jokiem.

"Slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm".

Dienas virsotne, ar to arī varam pavilkt svītru.

___________
* "Viņš priecājas par lietām, par kurām pat suns nepriecātos" – pirms daudziem gadiem kāds draugs to teica par citu. Nebija par mani, taču varētu būt.