Vēlu vakarā mani sasniedza ziņa, ka vectētiņš nomiris. Viņš gan īsti nebija mans vectētiņš, bet māsīcas un brālēna vectētiņš, taču, tā kā man jau sen vairs nebija pašam savējā un mūsu ģimenes ikdienā ir tuvas, tad viņš bija tā kā kļuvis arī par manu vectētiņu. Viņam bija jau krietni pāri astoņdesmit, tomēr viņš likās tāda mūžīgā vērtība, kas vienmēr būs te.

Atlikušajā mājupceļā daudz domāju, atcerējos. Viņš bieži stāstīja par savu bērnību Alma-Atā (viņa ģimene bija izsūtīta uz Kazahstānu), un tur bija grūti, taču viņš nestāstīja ar tādu rūgtumu, vienkārši – tajos laikos tā bija un tā dzīvoja. Visspilgtāk atceros stāstu par Ziemsvētkiem, iespējams, tādēļ, ka to dzirdēju vairāk kā reizi. Viņi ar brāli nolēma sagādāt eglīti uz svētkiem, taču stepē tādu nav, pēc tam jādodas kalnos, taču ne to, ne pašu kociņu tā vienkārši nocirst uz svētkiem nedrīkstēja, krievi nav ļāvuši. Tad viņi no rīta pa tumsu gājuši uz kalniem, tur vēl liels gabals līdz tiem, un vakarā pa tumsu atpakaļ. Par kara laiku viņš maz stāstīja, bet laikam bija gaisa spēkos. Viņa raksturīgākais teiciens no stāstiem laikam bija "oi, brālīt, kā mēs.." Atgriezties Latvijā bija grūti, jo tikpat kā nemācēja latviski (tur nebija vajadzības un iespējas), taču pamazām ar visu tika galā un iedzīvojās.

Viņš šķita tāds vectētiņš ar lielo burtu, vienmēr visu ko varēja, visu ko mācēja. Atcerējos braucienus sarkanajā žigulī. Atceros, ka sen, sen Līgo svinējām pie viņa brāļa Sillakās, un viņš mums visiem bērniem pagatavoja stabulītes – vienkārši no parasta koka zara. Bērnībā vasarās brālēns reizēm kādu nedēļu pavadīja pie saviem vecvecākiem Turaidas tūristu bāzē, un tad reiz, no tādas vizītes atgriezies, demonstrēja motorlaivu, ko vectētiņa vadībā bija izgrebis no koka gabala. Man tas likās ļoti pārsteidzoši, ka ko tādu var izdomāt (īsta laiva ar dzenskrūvi un gumijas motoru..) un vēl, klausot padomiem, uztaisīt tāds mazs puika. Viņam bija milzīga pieredze un zināšanas. Kaut kad ap 2000. gadu viņi ar dēlu mājās uzbūvēja lidmašīnu, es arī mazliet piepalīdzēju. Esmu ar to arī lidojis Cēsu lidlaukā un pat īsu brīdi vadījis. Vēl tagad atceros tās sajūtas – mazmazītiņi cilvēki un mašīnas, kas staigā pa zemi un pazūd zem spārna, un cik viegli tā vadījās – viegla kustība ar štoku no sevis un tā tūlīt gaisā nosvārstījās.

Viņiem bija upeņu plantācijas netālu no manas mājas. Tai vietā tagad saimnieko mani "tālie kaimiņi" un neviena ogu krūma vairs nav, bet tais laikos tur bija mazdārziņi. Vasarās mums bija jāiet lasīt ogas, un tas bija tik garlaicīgi, bet krūmu tik daudz, ka vispār. Gan jau to nemaz nebija tik daudz, varbūt deviņi, 12 vai 16, bet mazam viss likās liels.

Vecākais no mums ir prom. Rīt satikšu pēdējoreiz.