Sava mūža laikā es nekad neesmu pazaudējusi atslēgas, pāris reizes gan esmu aizmirsusi savas mantas, bet tad es žigli sapratu, ka kaut kā pietrūkst un gāju atpakaļ. Vārdu sakot, savā dzīvē esmu ļoti reti kaut ko pazaudējusi. Pat skolas laikā es nekad nepazaudēju savas pildspalvas, neaizmirsu savas dzēšgumijas, tieši otrādi - bieži vien pārnākot mājās, savā penālī es atradu kādu lieku dzēšgumiju vai rakstāmpiederumu, nākošajā dienā ar savu atradumu devos uz skolu, lai atrastu mantas īpašnieku. Mana sola biedrene jau bija pieradusi un mums pat bija savs joks šajā sakarā.

Pirms pusgada man pazuda mana superpildspalva, viņai ir īpašs izskats un īpašas pazīmes, pēc kurām viņu atpazīt un pirkta viņa īpašā vietā. Un akurāt nesen es viņu ieraudzīju pie mūsu fakultātes lietvedes uz galda. Visas īpašās pazīšanās zīmes atbilda - tā ir mana. Tā nu mēnesi kopš jaunā mācību gada sākuma es visādi cenšos saņemties, lai ar viņu (lietvedi) uzsāktu sarunu par šo, vai šī pildspalva gadījumā nav pieklīdusi. Tā kā mūsu lietvede ir barga kundze, visbiežāk viņai ir slikts garastāvoklis, un 99,99% studentu no viņas baidās (pārējie vnk vēl to neapzinās), tad nu svēti apsolos sev, ka pirmajā dienā, kad būšu vesela, saņemšos un iešu viņai uzjautāt.

Ir, aizstāvējos veiksmīgi! :) Nebija nemaz tik traki.

Man ir bail no komisijas, no recenzenta. Liekas, ka es tur viņu priekšā stāvēšu pavērusi muti un no bailēm neko pateikt nevarēšu kaut gan pateikt man ir ko, turklāt ļoti daudz.
Tik ļoti man patīk uzstāties, jā. Kā dzimusi prezentācijām, aizstāvēšanām un tamlīdzīgām jaukām nodarbēm.

Es nezinu tas no stresa vai no kā, bet pēdējo nedēļu man galīgi nav apetītes. Pat tas, ko es ēdu tiek iemocīts iekšā ēšanas pēc, lai tik organisms funkcionē.

   Un es, protams, atkāpos no sesijas rūpīgi izplānotā grafika. Rezultātā pēdējā nedēļā palika daudz darāmā. Ceturtdien man būs jābūt divās vietās vienlaicīgi, jāizspiež no sevis kaķēna skatiens, par to, ka mans tīmekļu tehnoloģiju darbs bija jāatrāda pagājušajā piektdienā, bet es viņu atrādīšu ar nākošo grupu - ceturtdien. Nu vismaz man ir tāds slepens plāns iefiltrēties starp viņiem, bet nemanāmi tas nesanāks.
     Ir parakstīts prakses līgums, man nedaudz izrādīja jauno darba vietu. Viņiem tur ir tik mazas krūzes, ka es nezinu, vai man viņus uzreiz vajag šokēt, paņemot līdzi savu 0,5l krūzi, kas izskatās kā puse viņu tējkannas. Mīļais man nopirka jaunu krūzi - kaut kas starp manu 0,5 un mazo standartu. Ļoti liels mīnuss ir tāds, ka man katru dienu būs jānes līdzi portatīvais dators. Grūti pārslēgties no 24collām uz mazu ekrānu, bet gan jau pieradīšu, kā nekā tieši pie portatīvā es nosēdēju 2 gadus - kopš pārvācos uz Rīgu.

   Sliktās ziņas ir tādas, ka šķiet mana imunitātes stiprā siena sāk plaisāt- šodien nedaudz sūrst kakls un vai nu tagad man nostrādā iegalvošanas efekts, jo apkārt plosās gripa vai nu šodienas mazā miega deva atgriežas ar bumeranga cienīgu vērienu, trāpot pa manu pašsajūtu, bet sāk likties, ka galva arī tāda dīvaina, un tā kā vājums ir uznācis. Tāpēc es tagad dzeru siltu lilā drazu, kura tautās pazīstama kā Coldrex.

  Un tā kā man gribas savu ierakstu beigt uz pozitīvās nots, tad - skatīt zemāk Labās ziņas.

   Labās ziņas ir tādas, ka beidzot ir atnācis mans sūtījums no Normandijas/Kanālu salām, un tā, kā salas nepieder UK, respektīvi, nepieder ES, tad mani mocīja bažas, vai mans sūtījums tiks aplikts ar 22% nodokli. Biju ļoti iepriecināta, par to, ka uz Kanālu salām tā direktrīva neattiecas - tur ir mani biežāk izmantotie internetveikali, līdz ar to mana ikdiena nemainīsies attiecībā uz e-iepirkšanos.

Pagājušajās nedēļas lekcijā stāstīja par ergonomiku un to, ka mums regulāri jāpārbauda sava veselība, jākustās pēc iespējas vairāk. Tad vēl piemetināja - "Runā, ka smēķēšana ir kaitīga, taču datoriķu gadījumā tā tas īsti nav. Jo, lai pasmēķētu, vajag iziet ārā, tātad cilvēks vismaz kustās un staigā!" Es pie sevis nosmīnēju, jo tas skanēja tā it kā staigājoši datoriķi būtu rets fenomens.

Nū re, rit jau trešais gads datorgalvu sabiedrībā. Viņi ir bezgala interesanti - pārsvarā nosvērti, daži noslēgti, kad viņi stāsta par savām geniālām idejām vai izdomātiem algoritmiem, var redzēt, ka viņi to dara ļoti aizrautīgi. Un, lai arī ne vienmēr var saprast tās geniālās idejas, kuras, esmu pārliecināta, tiešām ir geniālas, beigās pietiek vien ar smaidu un kādu vispārīgu frāzi, lai viņi redzētu, ka esmu klausījusies, man ir bijis interesanti.

Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.

Biju tik priecīga, ka aizmirsu nodod matemātiskās analīzes grāmatu.

       Ļoti maz laika, ļoti daudz darāmā. Joprojām neesmu uzcepusi sava lielā praktiskā darba datu bāzēs rakstisko daļu, tikai idejiskā līmenī viss ir +/- skaidrs.
      Man likās, ka integrēšanu nesaprotu, man bija daudz neskaidrību. Vakar biju pie riktīgi foršas augstākās matemātikas skolotājas, divas stundas mēs rēķinājām - ņēmām pēc kārtas visus piemērus, kurus es izprintēju ( md un kd paraugus par šo tēmu). Tas viss notika tik raiti, ka izskatījās, ka integrēšana man nesagādā īpašas problēmas. Tagad tik jācer, ka rītdien kontroldarbā veiksies ar integrēšanu.
      Šodien būs ieskaite par vidusskolas trignometrijas vielu, vēl joprojām turpinu mācīties - atkārtot to, kas jau ir aizmirsies. Vispār brīnos - mums skolā vajadzēja speciālgadījumus iezubrīt no galvas (nu tos, kur, ja piem., cosx=1/2, tad x=+/- (Pi/3)+2Pin). Cik skatos kursa biedra kd - tur viņš tos kaut kā mistiski izrēķina, ij tāpat nepareizi. Un skolotāja to kļūdu nemaz nepamana, bet piekasās pie kaut kādiem sīkumiem.

Šī būs jauka diena. :)

Gūgles kalendārā uzskatāmībai atzīmēju datumus, kad ir kontroldarbi, jānodod kaut kādi darbiņi utt. Un tas izskatās briesmīgi.  Nē, kalendāra kā tāda dizains ir tīri ok, bet tas to-do saraksts ir biedējošs.

Skatos datorsistēmu uzbūves 2.semestra video par kopnēm un cietajiem diskiem. Nu tik ideālas lekcijas. Šie video nav pieejami fizmati.lv, tos man nesen atsūtīja. Kvalitāte un skaļa visnotaļ baudāma. Rīt kontroldarbs.

Esmu radoša virtuvē, bet ar tām datorlietām tā bremzīgāk un piņķerīgāk iet. Acīmredzot es neuzrakstīšu nevienu pašu grāmatu par datorzinātni, varbūt vienīgi kādu pavārgrāmatu. Bet arī to tiki tad, kad būšu aizmirsusi, kā man gadījās plīti pārvērst par milzīgu cukurgailīti. Jā, tas notika Ziemassvētkos, kad es cepu savas pirmās piparkūkas.
Sāk trīcēt labās acs plakstiņš, kad domāju par jūniju. Sesija. Šoreiz nav tā, ka es gribu aiziet. Es gribu palikt, palikt arī uz sesiju, visu nokārtot un pabeigt, un tagad man ir bail paklupt un kaut ko nevarēt. Bet ir jāsaņemas un jāvar.

Datorsistēmu uzbūves lekcijas ir manas mīļākās. Tās lekcijas es varētu klausīties katru dienu, visu cauru gadu. Ak tu mī un žē, cik forši būtu, ja aizvāktu interneta, tīkla etiķetes, tiesiskā regulējuma lekcijas, un to vietā būtu šīs. Vēl varētu pārīti aizvākt, jo tās šķiet galīgi nederīgas un jau intuitīvi zināmas. Utopija. Ne tikai pasniedzēja runas veids, vielas izklāsts, bet arī lieliska humora deva, vielas noderība un plašais pielietojums padara šīs lekcijas ļoti, ļoti interesantas. Kad lekcija beidzas, negribās celties un iet prom, labprāt paklausītos vēl.

Onkulis Mērfijs bija gudrs, nudien. Un tiešām, patiešām, ja Tu zini no ~10tēmām divas sliktāk, Tev pilnīgi noteikti nonāks nagos tieši šīs tēmas. Lienei tas pats. Nu jedritvaj kociņ, ja zinātu, tad pa kluso samainītos ar saviem variantiem. Viņai tas, ko es labāk zinu, man tas, ko šī labāk zina. Kaifs. Te nu tev bija.

 Jāmācās AT, rītdien notiks lielā (pār)rakstīšana. Rītdiena pēc savas būtības būs diezgan traka ( iegalvojot to sev, es cenšos sevi motivēt), bet man nav ne mazāko sataukuma pazīmju. Tik mierīga, ka pašu tas kaitina, ha. Vienaldzība nogalina, vai tad ne? Bet laikam jau taisnība vien ir - ar gadiem mainās uztvere. Šodien 3-4h kārtējo reizi pārlasīju to visu, vēlāk pārbaudīju sevi - rakstīju teorijas konspektu, izmantojot tikai manus atmiņas resursus. Secinājums - transformatori, akceproti, autonomi automāti jau ir ērti iekārtojušies manās pelēkajās šūniņās, bet man vēl jāiekaļ sev atmiņā determinizācija un minimizēšana. Tas prasīt vēl kādas 4h. Tā ir tikai teorija. Tad būs jāpārbauda manas uzdevumu risināšanas spējas. Vārds risinināšana šeit neiederas, jo tā nav matemātika, bet nu.

 Īsi pirms iemigšanas es mēdzu skatīties griestos un domāt neko. Visgrūtāk ir nedomāt, t.i, stāvoklis, kad tur iekšā, galvā, ir pilnīgs klusums. Un panākt klusumu tur ir tiešām grūti, pat skatoties griestos, jo pēc mirkļa Tu jau sāc domāt par faktūru un krāsu, par to, ka baltā krāsa neabsorbē gaismas/krāsas starus kā to dara melnā, un tad domas brīvi plūst.

tutū.