Sava mūža laikā es nekad neesmu pazaudējusi atslēgas, pāris reizes gan esmu aizmirsusi savas mantas, bet tad es žigli sapratu, ka kaut kā pietrūkst un gāju atpakaļ. Vārdu sakot, savā dzīvē esmu ļoti reti kaut ko pazaudējusi. Pat skolas laikā es nekad nepazaudēju savas pildspalvas, neaizmirsu savas dzēšgumijas, tieši otrādi - bieži vien pārnākot mājās, savā penālī es atradu kādu lieku dzēšgumiju vai rakstāmpiederumu, nākošajā dienā ar savu atradumu devos uz skolu, lai atrastu mantas īpašnieku. Mana sola biedrene jau bija pieradusi un mums pat bija savs joks šajā sakarā.

Pirms pusgada man pazuda mana superpildspalva, viņai ir īpašs izskats un īpašas pazīmes, pēc kurām viņu atpazīt un pirkta viņa īpašā vietā. Un akurāt nesen es viņu ieraudzīju pie mūsu fakultātes lietvedes uz galda. Visas īpašās pazīšanās zīmes atbilda - tā ir mana. Tā nu mēnesi kopš jaunā mācību gada sākuma es visādi cenšos saņemties, lai ar viņu (lietvedi) uzsāktu sarunu par šo, vai šī pildspalva gadījumā nav pieklīdusi. Tā kā mūsu lietvede ir barga kundze, visbiežāk viņai ir slikts garastāvoklis, un 99,99% studentu no viņas baidās (pārējie vnk vēl to neapzinās), tad nu svēti apsolos sev, ka pirmajā dienā, kad būšu vesela, saņemšos un iešu viņai uzjautāt.