Šodien bija pēdējā autoskolas teorijas lekcija, piecas nedēļas pārskrēja nemanot. Vakar ar šausmām gaidīju šo dienu, jo likās, ka vakarā būšu nogurusi, jo 9:00-13:05 autoskola, 14:00-18:00 darbs, bet nē ir ļoti pat ok. Ja diena nav morāli/fiziski grūta, tad nav absolūti nekādu noguruma pazīmju.

Runājot par braukšanu, esmu braukusi jau sešas reizes. Pirmās divas es ļoti priecājos par savu ātro progresu, bet pārējās reizes šausminājos par pāri ielai skrienošām tantēm, kurām katrā rokā pa maisam un tās tik iziet/izskrien uz ceļa neatļautās vietās. Vēl es šausminājos par intensīvo Rīgas satiksmi Pārdaugavā - ak tu dies, nu kā šitādos apstākļos var pamanīt visas zīmes, paspēt ieskatīties visos spoguļos, uzmest aci spidometram, pačibināties ap ātrumkārbu un vēl neietriekties nevienā citā mašīnā! Tagad ir pilnībā skaidrs, ka ar 14 braukšanas stundām man nepietiks.

Kad pasniedzēja vienā no lekcijām teica, ka sievietes bieži jauc labo un kreiso pusi, es pie sevis klusiņām pasmīnēju, bet, kad instruktors man teica griezties pa kreisi, bet es apzinīgi iesniedzu labo pagriezienu un nogriezos pa labi, man tiešām bija kauns. Tad viņš teica -" āāā, tu mums jauc puses!" Un tad par visiem nākošajiem pagriezieniem viņš mani informēja sekojošā veidā - "pagriezies pa labi" (un māj ar savu labo roku), "pagriezies pa kreisi" (māj ar kreiso). Instruktors man ir ideāls, lai arī kādus sūdus es gandrīz nebūtu sastrādājusi uz ceļa, viņš vien klusām nopūšas un tad septiņpadsmito reizi skaidro, kāpēc tā darīt nevajag/nedrīkst.

Gandrīz vienmēr, kad redzu kādas mašīnas numuru, visus numura skaitļus saskaitu un tad dalu ar 4 (ja numurā ir tikai 3 cipari, tad ar 3 utt.), lai noskaidrotu vidējo aritmētisko. Man nav ne jausmas, kāpēc un kad tas ir sācies, bet tā es sev kavēju laiku, kad braucu sabiedriskajā transportā.

Šodien ir manāms progress braukšanā, šoreiz es jau pati braucu līdz Uzvaras parkam, ne reizi nenoslāpa mašīna, man gan ir aizdomas, ka varbūt instruktors kaut kā pa kluso palīdzējis, jo nebija gandrīz nekādas aizķeršanās braucot pa Rīgu. Lai vai kā, man ir prieks, ka mans pirmais brauciens pa Rīgu mani morāli netraumēja. Svētdien brauksim no Uzvaras parka līdz lidostai. Tagad ir pilnībā skaidrs, ka ar 14 braukšanas stundām (7 braukšanas) man noteikti nepietiks, jo šodien bija 4.braukšana (8 braukšanas stundas), palikušas tikai trīs. Pamazām manas bailes atkāpjas un pie stūres sāku justies drošāk.

Nesen atnācu no autoskolas pirmās palīdzības nodarbības. Ja vēl sākumā likās ļoti pat ok, tad uz beigām viss tika ļoti sasteigts, es nepaspēju rakstīt, kā slaidi nomainīja viens otru un pasniedzējas info plūsma lidoja ārā pa logu. Tas viss dēļ karstuma. It kā saprotams, ka grūti izturēt šādu cepšanos un tā, bet tomēr es būtu ar mieru paciest, jo šīs lietas tiešām var noderēt.
Anniņas (tas gan izskatījās pēc vīrieša) elpināšana notika pēc konveijera principa, ok sirdi es atradīšu, bet, vai spēšu pareizajā ritmā un dziļumā spiest? It kā tika izdarīts, saprasts, bet man ir šaubas, ka panikas brīdī, kad situācija sit pa nerviem, manas rokas vadīs atmiņas un nojausma par to, kā tas ir jādara.

Es tiku ar to grupu, kuru gribēju! Jess! Tas nozīmē, ka rīt 9:00 jau ir pirmā autoskolas nodarbība.

Karstā laikā ir glābiņš - sēdēt mājās apakšveļā ar ieslēgtu ventilatoru.
Pieteicos autoskolai, rīt uzzināšu, vai tiku ar šo grupu. Ja tiku, tad tas ir ideāli, jo īpaši veiksmīgā gadījumā augustā man jau būs tiesības. Tas nozīmē, ka vasara vēl nebūtu zudusi un mēs vēl daudz ko paspētu izdarīt.