Esam sākuši skriet. Pagaidām tās gan bijušas tikai divas reizes, bet sajūtas visnotaļ foršas. Tā mierīgi, paskrienam, paejam, lai nav šoks organismam. Pēdējā reize bija ~1/2h pēc lietus, un bija ideāli - cilvēku maz, gaiss svaigs, viss apkārt plaukst.
Patīkami pārsteidza tas, ka neesmu nemaz tik švaka kā pašai likās. Neregulāra mīšanās uz velo tomēr ir devusi zināmu izturību.

Šodien uzlikām modinātāju tā agrāk un aizgājām brokastot uz Lulū picu.


Nē, mīļie, es nespēju sevī iedabūt vairāk par 2,5 picas šķēlēm! Principā gājām, lai paskatītos atrakciju, jo likās, ka cilvēku būs mežonīgi daudz, kādam nāksies stāvēt kājās utt. Gājām galvenokārt intereses pēc. Un tad mēs piedzīvojām dažus pārsteiguma momentus. Pirmais, tuvojoties Blaumaņa ielas Lulū, nebija cilvēku rindas ārpusē. Otrais, nebija cilvēku rindas pašā picērijā. Trešais, pa visu to laiku (10-12:00) bija aizņemti tikai 3-4 galdiņi, picērija bija gandrīz tukša, nebija rindu, nebija cilvēku. Ja garšo Lulū picas un spējat agri pamosties, tad šī akcija būs arī rītdien visās Lulū picērijās izņemot to, kas ir pie Origo.

Vakar ar  wick bijām uz Harry Potter and the Deathly Hallows part 2. Līdz ar to esmu noskatījusies visas HP daļas, tagad man ir uznācis iekāriens izlasīt grāmatas.

Man likās, ka tā pēdējā cīņa būs smagāka. Gaidīju, ka Harijam vajadzēs kaut ko saprast pašam, izdomāt, ko un kā. Neskatoties uz to, man filma patika, labs nobeigums.

Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.

Šodien ar mīļo bijām pie jūras, mūsu pirmā reize šo gadu laikā. Bij jauki. :)