Es galīgi nesaprotu piedzeršanos līdz tam līmenim, kurā mēle vairs neklausa un runā muļķības. Es saprotu, ka var izdzert vienu, divas glāzes, tik cik vajadzīgs, lai atbrīvotos un nedaudz atraisītos, bet saglabātu sakarīgu spēju runāt un uzvesties.

Šis likās interesanti. ( Statistika )

Pirmdien es sēdēju māšīnorientētās programmēšanas lekcijā. Sēdēju klausījos. Un tad es sāku domāt par eļļas krāsām. Par to, ka nekad neko neesmu ar tām gleznojusi. Ka neesmu radoši izpaudusies kopš pabeidzu skolu un pārcēlos uz Rīgu. Tad manas domas piesaistīja potenciālo otiņu izvēle krāsu triepieni, kādos es varētu gleznot. Tad es sāku domāt par to, ko es varētu uzgleznot, krāsas, krāsu pārejas un ēnojumi, formas. Es pat domāju par to, kā es uzskricelētu savus iniciāļus.

 Nez, cik ļoti būtu attīstītas manas radošās spējas un prasmes šobrīd, ja kaut kad pagātnē es būtu rīkojusies citādāk. Tagad tas ir vien tāds sapnis. Sapnis par personisku hobiju, savu izpausmi. Kas zina. Varbūt, ja es tiešām ņemtu rokās otiņu, tur nekas nesanāktu. Un tobrīd es tiešām biju gatava mesties uz veikalu, pirkt krāsas, otiņas, audeklu. Bet kamēr nepaņemu rokās otiņu/zīmuli, man ir ilūzija, ka man tas izdotos.

Un es kaut kad sen, pamatskolā, gāju mākslas skolā, pametu. Un skolotāja gāja uz mājām, runāt ar vecākiem, ar mani, lai vēl un vēl kārtīgu apsveru šo ieceri.

Jau 3,5gadus esmu sēdoša piepe. Kāpēc tieši 3,5? Jo tieši tad es pārvācos uz Rīgu, ritenis tā arī palika pie vecākiem. Pirms tiem gadiem bija pašsaprotami dienā 3-4h veltīt 40-60km pievarēšanai. Varbūt arī vairāk, bet kurš gan tagad to atceras.
Pat karstajā vasarā, kad pusdienlaikā uz asfalta varēja cept pusdienas, es cēlos tā ap 5-6, lai līdz tam laikam vēl paspētu izbaudīt dabu. Aktivitātes līmenis ir būtiski krities. Tagad nav kur turēt riteni, Rīgā neforši mīties, daudz cilvēku, daudz mašīnu.
Jāpiebilst gan, ka pagājušajā vai šajā (neatceros) vasarā gribēju pieveikt to pašu maršrutu, bet jau pēc 15km sapratu, ka jūtos neomulīgi, steidzami jāgriežas riņķī. Kad minos caur meža posmu, kur uz doto brīdi nebija neviena cilvēka, nevienas citas mašīnas, pēkšņi parādījās viena mašīna, tumšiem logiem, piebremzēja un kādu posmu brauca man tieši blakus, atvēra aizmugurējo stiklu. Sabijos ne pa jokam, apstājos un ķēru rokās telefonu, tad gan tas šoferis uzņēma ātrumu un pazuda. Man ar to pietika, lai saprastu, ka steidzami jāgriežas riņķī, jāminas tuvāk pilsētai, kur vairāk cilvēku, dabas baudīšana un būšana ar sevi var arī izvērsties ne tā kā gribētos, jo diemžēl arī uz ceļa un pie dabas atrodas idioti.

Es gan nezinu, kādu latviešu seriālu šobrīd rāda pa lnt, jo televizoru esmu skatījusies reizes 8 pēdējo piecu gadu laikā, taču pirms pāris dienām gadījās redzēt latviešu seriāla fragmentu. Aktieru spēle ir drausmīga. Tās lomas, teksti, ķermeņa valoda izskatās/izklausās ļoti mākslīgi un nedabiski.

Vakar tramvajā redzēju sievieti gados, tā ap 80, bet piebildīšu gan, ka es nudien neesmu tā, kura gadus precīzi spēj noteikt, jo tur jau visādi faktori slēpjas.
Ap kaklu apliktas divas balto pērļu virtenes, uz acīm saulesbrilles, kurām uz malām ir neiedomājami daudz spīdīgo akmentiņu un uzraksts "Dior", mati sataisīti uz augšu, nu tā pa skaisto un sasprausti ar spraudi, kurā arī dominē mazie, baltie spīdīgie akmentiņi. Un nav nozīmes, vai Diors bija/nebija feikots un vai pērles bija īstas, bet viņa nudien māk skaisti novecot - uzpucēties un starot savā sievišķībā, stalti stāvēt un nēsāt savus gadus kā rotas, jo īstākais starojums nenāca no tiem akmentiņiem, bet gan tas bija ap viņu, kā noskaņa, kā aura, kā kaut kas tāds, ko gadi nespēj salauzt, vien norūdīt. 

Uzskrēju pāris zināmu cilvēku blogiem cibā (kursabiedrs un pasniedzējs), vienā blogā bija sūdi vien, otrā - dvēsele. Tā jau ir, ka tur tajā lielajā dzīvē mums nav ne jausmas vienam par otru, mēs nokārtojam savas lietišķās saistības, apmaināmies neitrālām pieklājības frāzēm un dodamies tālāk savās gaitās, pat, ja tobrīd mums ir vienādi dvēseles stāvokļi, mēs to neizrādam un patiesībā tas nemaz nav jādara par zināmu, jo savā dvēselē var ielaist tikai dažus, izredzētos. Jāsaka gan, ka mūsu ierakstos slēpjas mūsu būtība, attieksme pret sevi un apkārtējiem, dzīves uztvere, un to patiesībā var redzēt, precīzāk - tas spiežas ārā, pat caur mūsu lietišķo komunikāciju, jo, lai arī cilvēki valkā maskas, viņš nespēj noslēpt savu būtību.

Jā, šodien es lasīju cibu, nevis cītīgi strādāju pie kvalifikācijas darba.
Izrādās, ka cibā strādā maksas akkaunti, tik jānopērk inbox mail+, tā ka jāpadomā, vai man to maz vajag, un, ja atbilde būs apstiprinoša, tad  es zinu, kur ieguldīšu 7Ls.
Rīt jāaiziet uz LU, kā arī beidzot jāsazinās ar Swedbanku, lai manu jauno karti atsūta uz Rīgu.

Man riebj, kad mājās ir auksti, kad man jāstaigā satuntulētai divos džemperos un, kad es retu reizi atļaujos iedzert pusglāzi sarkanvīna, bet tas sasilda tikai uz īsu brīdi, savukārt viegls reibums paliek vēl uz pāris stundām.
Ķermenis riebjas auksts palags, spilvens un sega. Tagad tā vien prasās pēc vecmammas receptes gatavota kakao lielā katliņā, kakao pulveris, škipsna vaniļas, cukurs, daudz piena un beigās iemest mazu sviesta piciņu - tam apakšā slēpjas zinātne, ja pareizi atceros, tas tika pamatots ar smaržas piesātinātību vai ko tādu, lai vai kā, bet garšas kārpiņas gavilēja. Šovakar es baudu balto vaniļas un piena-karameļu šokolādi.

Tik labi, ka šodien lija, svaigs gaiss un apkārt zaļi koku pumpuri. Nevaru sagaidīt karstās vasaras dienas un veldzējošās naktis, bet to visu, protams, pie dabas, jo tā no sirds priecāties par gadalaiku dāsnumu vislabāk ir pie kādas ūdens krātuves, koku paēnā vai guļot un skatoties no apakšas uz zāļu stiebriņiem un lapu tekstūru. To rakstot, liekas, ka sajutu vasaras nakts smaržu. Ir smaržas, kuras nevar ielikt slikla pudelīte un aizspiest ar vāciņu, to laikam sauc par dzīves garšu smaržu,
Vēl es izdomāju, ka varētu ieviest sev kino-pirmdienas. Tikai es, pilna zāle ar skatītājiem un kino.

Joprojām pētu photoshop'a fīčas un iespējas, kvalifikācijas darba dizains nu ir uztaisīts, lai arī gala rezultāts nav ļoti apmierinošs, tomēr saprotu, ka ilgāk pie tā kavēties vairs nevaru, jo termiņš spiež un darbā nevērtēs manas dizainiskās spējas, bet gan lapas koda funkcionalitāti utt., tagad atliek nodrošināt tā funkcionalitāti atbilstoši joomlai un ķerties klāt komponentes programmēšanai un dokumentācijas rakstīšanai. Nāksies saspiest zobus un sadraudzēties ar php. Es gan nezinu, no kura gala ķerties tam visam klāt.
Kad būšu tikusi galā ar kvalifikācijas darbu, es varētu rakstīt joomlas pamācības, jo pa šo laiku esmu ļoti daudz ko iemācījusies, tik jāatrod kāda vietne, kur mana pieredze būtu noderīga.

Ļoti grūti sēdēt telpā, kuru spoža saule karsē pat caur žalūzijām, un grūti nevis tāpēc, ka karsti, bet tāpēc, ka ārā ir silta pavasara diena, bet ir jāsēž darbā pie datora.

Kaut kas nekavējoties jādara ar matiem, tā vien izskatās, ka vajadzēs mitrinošo matu masku kūri. Mana friziere slavē Wella SP, jau pačekoju - internetveikalos ir pieejami arī lielie tilpumi un par krietni zemākām cenām nekā LV. Metu arī aci uz fēnu ar gaisa jonizāciju.
Acīmredzot ar Tigi S factor un L'oreal professional man tā līdz galam īsti nepietiek, prasās pēc vēl kaut kā.

Šodien jutu pavasara smaržu, škiet, ka kaķis to arī jūt jau kādu laiku, jo visu laiku ņaud nebalsī, instinkti nedod mieru, un tas man liek vēlreiz pārcilāt savu lēmumu par runča kastrāciju. Esmu izgājusi cauri daudz un dažādiem informācijas avotiem par un ap to, sākot ar to, ka to vēlams darīt līdz runcis ir sasniedzis 5 mēnešu vecumu, vēl vienā avotā minēts, ka to var izdarīt uzreiz pēc pirmās "špricēšanas" utt, un kas mani atturēja - kāds informācijas avots vēsta, ka tas kaitē kaķa veselībai. Un ej nu sazin, kas kaķim ir kaitīgāk - visu laiku cīnīties ar saviem instinktiem vai arī šī procedūra, kurai var būt arī negatīvas sekas, toties runcis teorētiski dzīvo mierā ar sevi.

Būs jāiet uzmākties potenciālajiem darba (prakses) devējiem. Ha. Nevaru izdomāt - sākumā man viņiem zvanīt / sūtīt e-pastu vai babāc un pēkšņi ierasties ar savu cv, motivācijas vēstuli un platu smaidu.

Veikalā pirktā medus kūka tuvu nestāv manis ceptajai. Domāju, ka tuvākajā laikā uzcepšu. Iespējams, kad tētis brauks uz Rīgu, lai varu viņam iedod līdzi kādu cienastu.

Pagājušajās nedēļas lekcijā stāstīja par ergonomiku un to, ka mums regulāri jāpārbauda sava veselība, jākustās pēc iespējas vairāk. Tad vēl piemetināja - "Runā, ka smēķēšana ir kaitīga, taču datoriķu gadījumā tā tas īsti nav. Jo, lai pasmēķētu, vajag iziet ārā, tātad cilvēks vismaz kustās un staigā!" Es pie sevis nosmīnēju, jo tas skanēja tā it kā staigājoši datoriķi būtu rets fenomens.

Nū re, rit jau trešais gads datorgalvu sabiedrībā. Viņi ir bezgala interesanti - pārsvarā nosvērti, daži noslēgti, kad viņi stāsta par savām geniālām idejām vai izdomātiem algoritmiem, var redzēt, ka viņi to dara ļoti aizrautīgi. Un, lai arī ne vienmēr var saprast tās geniālās idejas, kuras, esmu pārliecināta, tiešām ir geniālas, beigās pietiek vien ar smaidu un kādu vispārīgu frāzi, lai viņi redzētu, ka esmu klausījusies, man ir bijis interesanti.

Ne tikai PV, bet arī grupa, kura viņus iesildīs man patīk (yoav), nu vismaz tās dziesmas, kuras esmu dzirdējusi. Un nu man ir visa diskogrāfija - jāiepazīst tuvāk viņu daiļrade. Vispār, kad tuvosies 10./11.dec. būs jāvaktē, vai kāds netā nepārdod divas stāvbiļetes par ne-astronomisku cenu.

Ak jā, pēdējo nedēļu mani dienas un nakts ritmi ir sajukuši juku jukām, vairāk nekā iepriekš, pēdējā laikā eju gulēt ap 3:00 vai 4:00, paguļu dažas h, eju uz lekcijām, atnākot mājās nolūztu atkal ~4h.
Tā kā otrdienas ir manas laimīgās (brīvās) dienas, tad šonakt miegam padevos piecos un nogulēju līdz pat 13:00, un tad vēl vakarā. Lai vai kā, bet pa diennakti noteikti savācas ~10 miega stundas, ja pat ne visas 12. Būs jāsaņemas un jāiet gulēt norm laikā, iztikt bez diendusām.