Jau 3,5gadus esmu sēdoša piepe. Kāpēc tieši 3,5? Jo tieši tad es pārvācos uz Rīgu, ritenis tā arī palika pie vecākiem. Pirms tiem gadiem bija pašsaprotami dienā 3-4h veltīt 40-60km pievarēšanai. Varbūt arī vairāk, bet kurš gan tagad to atceras.
Pat karstajā vasarā, kad pusdienlaikā uz asfalta varēja cept pusdienas, es cēlos tā ap 5-6, lai līdz tam laikam vēl paspētu izbaudīt dabu. Aktivitātes līmenis ir būtiski krities. Tagad nav kur turēt riteni, Rīgā neforši mīties, daudz cilvēku, daudz mašīnu.
Jāpiebilst gan, ka pagājušajā vai šajā (neatceros) vasarā gribēju pieveikt to pašu maršrutu, bet jau pēc 15km sapratu, ka jūtos neomulīgi, steidzami jāgriežas riņķī. Kad minos caur meža posmu, kur uz doto brīdi nebija neviena cilvēka, nevienas citas mašīnas, pēkšņi parādījās viena mašīna, tumšiem logiem, piebremzēja un kādu posmu brauca man tieši blakus, atvēra aizmugurējo stiklu. Sabijos ne pa jokam, apstājos un ķēru rokās telefonu, tad gan tas šoferis uzņēma ātrumu un pazuda. Man ar to pietika, lai saprastu, ka steidzami jāgriežas riņķī, jāminas tuvāk pilsētai, kur vairāk cilvēku, dabas baudīšana un būšana ar sevi var arī izvērsties ne tā kā gribētos, jo diemžēl arī uz ceļa un pie dabas atrodas idioti.

Karstā laikā ir glābiņš - sēdēt mājās apakšveļā ar ieslēgtu ventilatoru.
Pieteicos autoskolai, rīt uzzināšu, vai tiku ar šo grupu. Ja tiku, tad tas ir ideāli, jo īpaši veiksmīgā gadījumā augustā man jau būs tiesības. Tas nozīmē, ka vasara vēl nebūtu zudusi un mēs vēl daudz ko paspētu izdarīt.

Saulainās brīvdienas ar Mīļo un vecākiem pavadījām pie Rāznas ezera. Pagozējāmies saulē, peldējāmies. Pilnas plaušas svaiga gaisa. Atpakaļceļā uz mājām, mašīnā, manu ķermeni pārņēma tāda kā eiforija - biju pilnībā atpūtusies, bija iestājies pilnīgākais iekšējais miers un līdzsvars, patīkama atpūtušās ķermeņa sajūta. Tāda nebija bijusi jau sen, tomēr esmu īstens dabas bērns, kopš pārcēlos uz Rīgu, biju to jau piemirsusi. Sestdiena bija ideāla diena.

Tik labi, ka šodien lija, svaigs gaiss un apkārt zaļi koku pumpuri. Nevaru sagaidīt karstās vasaras dienas un veldzējošās naktis, bet to visu, protams, pie dabas, jo tā no sirds priecāties par gadalaiku dāsnumu vislabāk ir pie kādas ūdens krātuves, koku paēnā vai guļot un skatoties no apakšas uz zāļu stiebriņiem un lapu tekstūru. To rakstot, liekas, ka sajutu vasaras nakts smaržu. Ir smaržas, kuras nevar ielikt slikla pudelīte un aizspiest ar vāciņu, to laikam sauc par dzīves garšu smaržu,
Vēl es izdomāju, ka varētu ieviest sev kino-pirmdienas. Tikai es, pilna zāle ar skatītājiem un kino.

Joprojām pētu photoshop'a fīčas un iespējas, kvalifikācijas darba dizains nu ir uztaisīts, lai arī gala rezultāts nav ļoti apmierinošs, tomēr saprotu, ka ilgāk pie tā kavēties vairs nevaru, jo termiņš spiež un darbā nevērtēs manas dizainiskās spējas, bet gan lapas koda funkcionalitāti utt., tagad atliek nodrošināt tā funkcionalitāti atbilstoši joomlai un ķerties klāt komponentes programmēšanai un dokumentācijas rakstīšanai. Nāksies saspiest zobus un sadraudzēties ar php. Es gan nezinu, no kura gala ķerties tam visam klāt.
Kad būšu tikusi galā ar kvalifikācijas darbu, es varētu rakstīt joomlas pamācības, jo pa šo laiku esmu ļoti daudz ko iemācījusies, tik jāatrod kāda vietne, kur mana pieredze būtu noderīga.

Šodien tikos ar Inesi, iegājām Čilī picā padzert kakao, pastaigājāmies pa Vecrīgu, aizgājām uz dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, tikām uz izstādi "Art Deco stils - starpkaru perioda mode. Žēl, ka līdzi nebij fotoaparāta, bet netā uz ātru roku atradu pāris bildes.


Daži tērpi man iepatikās, žēl, ka neatradu viņu bildes. Bija interesanti pienākt tiem tuvu klāt, papētīt sīkākās nianses, izšuvumus, cik sīki un rūpīgi viss ir izšūts.

Pēc muzeja vēl nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu, tad diezgan daudz laika patērējām Stockmannā, nu jūs jau zinat, sievietes un veikali.
Šodien pirmo reizi 3-4gadu laikā es izgāju ārā džinsās. Ā nē, vēl viena reize bija, kad mēs ar kursu braucām uz Siguldu, ha.
Kopumā šī diena bija visnotaļ jauka, tieši tas man arī vajadzēja - pastaigāties, pakomunicēties, aiziet kaut kur, padarīt kaut ko, parunāties par neko/kaut ko.

Par to, ka Rīgā bijusi vētra, uzzināju tikai ziņu portālos un viena cibiņa ierakstā, kuram bija pievienotas fotogrāfijas, kurās redzami apgāzušies koki. Dzirdēju, kā lietus lāses atsitās pret palodzēm, kā pērkons dārdēja, bet nemaz nenojautu, ka koki gāžas.

Šodien ar mīļo bijām pie jūras, mūsu pirmā reize šo gadu laikā. Bij jauki. :)

 No piektdienas vakara ciemojos pie vecākiem. Pa šīm dienām viens iekritis acīs - viņi katru dienu (!) brauc uz veikalu. Katru dienu pērk jaunu Rimi maisiņu(!). Fuj, fuj, fuj.Cik nelietderīga sava laika tērēšana. Cik liela celofāna maisiņu kolekcija!
Bet viņi ir tādā vecumā, ka to mainīt nevar, un runas par a la dzīvošanu zaļāk ir kā pret sienu. Pretargumenti - "es jau nezinu, vai un kad es izdomāšu braukt uz veikalu, lai visu laiku līdzi staipītu maisiņu" un "re kur priekšā brauc mašīna, re kā dūmo un smird, re kas mūsu dabu piesārņu vairāk!"
Ja uz to kaut kā piever acis, tad viss pārējais ir tīri jauki.
Kas vēl ir riebīgi. Logā jau ap 6:20 spīd iekšā saule, istabā karsti un gaišs, tā, ka tas sagādā grūtības. Labi, ka drīz atpakaļ uz Rīgu pie saviem mīļajiem vīriešiem. Te jau nav slikti, vienīgi kaut kā neierasti.
Esmu veiksmīgi saaukstējusies jau apmēram nedēļu. Ha.