Jau 3,5gadus esmu sēdoša piepe. Kāpēc tieši 3,5? Jo tieši tad es pārvācos uz Rīgu, ritenis tā arī palika pie vecākiem. Pirms tiem gadiem bija pašsaprotami dienā 3-4h veltīt 40-60km pievarēšanai. Varbūt arī vairāk, bet kurš gan tagad to atceras.
Pat karstajā vasarā, kad pusdienlaikā uz asfalta varēja cept pusdienas, es cēlos tā ap 5-6, lai līdz tam laikam vēl paspētu izbaudīt dabu. Aktivitātes līmenis ir būtiski krities. Tagad nav kur turēt riteni, Rīgā neforši mīties, daudz cilvēku, daudz mašīnu.
Jāpiebilst gan, ka pagājušajā vai šajā (neatceros) vasarā gribēju pieveikt to pašu maršrutu, bet jau pēc 15km sapratu, ka jūtos neomulīgi, steidzami jāgriežas riņķī. Kad minos caur meža posmu, kur uz doto brīdi nebija neviena cilvēka, nevienas citas mašīnas, pēkšņi parādījās viena mašīna, tumšiem logiem, piebremzēja un kādu posmu brauca man tieši blakus, atvēra aizmugurējo stiklu. Sabijos ne pa jokam, apstājos un ķēru rokās telefonu, tad gan tas šoferis uzņēma ātrumu un pazuda. Man ar to pietika, lai saprastu, ka steidzami jāgriežas riņķī, jāminas tuvāk pilsētai, kur vairāk cilvēku, dabas baudīšana un būšana ar sevi var arī izvērsties ne tā kā gribētos, jo diemžēl arī uz ceļa un pie dabas atrodas idioti.

Kad mamma pirms n-gadiem strādāja grāmatu veikalā, tur ik dienas mēdza piekāpt mazs puika, viņš notupās pie grāmatu plaukta un lasīja grāmatas :) Re, cik spēcīga var būt vēlme izzināt, vēlme lasīt.

Esmu sākusi lasīt Kolīnas Makkovas "Dziedoņi ērkšķu krūmā", 1989.gada izdevumu.
Nopumpēju arī filmu, bet to es skatīšos, kad izlasīšu grāmatu, jo negribu, lai filmas piedāvātie tēli bojā/pazudina tos tēlus, kādus esmu sazīmējusi savā iztēlē. Patiesībā, man ir aizdomas, ka filmu esmu redzējusi agrā bērnībā. Nu vismaz dažas ainas pazib, un saturs arī pagaidām atbilst. Viena aina man ir iespiedusies sevišķi stipri atmiņā, bet līdz tai es vēl neesmu tikusi. Nezinu, kāpēc es neko neatceros par kailo mācītāju lietū, varbūt to ainu filmā nemaz nerādīja vai arī vecāki aši novērsa manu uzmanību, vai es neatceros.