Šodien tikos ar Inesi, iegājām Čilī picā padzert kakao, pastaigājāmies pa Vecrīgu, aizgājām uz dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, tikām uz izstādi "Art Deco stils - starpkaru perioda mode. Žēl, ka līdzi nebij fotoaparāta, bet netā uz ātru roku atradu pāris bildes.


Daži tērpi man iepatikās, žēl, ka neatradu viņu bildes. Bija interesanti pienākt tiem tuvu klāt, papētīt sīkākās nianses, izšuvumus, cik sīki un rūpīgi viss ir izšūts.

Pēc muzeja vēl nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu, tad diezgan daudz laika patērējām Stockmannā, nu jūs jau zinat, sievietes un veikali.
Šodien pirmo reizi 3-4gadu laikā es izgāju ārā džinsās. Ā nē, vēl viena reize bija, kad mēs ar kursu braucām uz Siguldu, ha.
Kopumā šī diena bija visnotaļ jauka, tieši tas man arī vajadzēja - pastaigāties, pakomunicēties, aiziet kaut kur, padarīt kaut ko, parunāties par neko/kaut ko.

Sēdēju mājās, nebija ko darīt, nolēmu aizsūtīt sms Inesei. Pēc neilga brīža sarunājām tikties, aiziet paēst picu, parunāties un tā. Piedāvāju arī Solvitai, bet šī tomēr netika.
Mēs runājām par kabalu, jogu, meditāciju, attiecībām, filmām, ticību, dzīvi, ūdenspīpi, persiešu kaķiem, cilvēkiem, bērniem, skuķlietām, mūziku, sirds sapēm un priekiem, pārdomām par dzīvi, mērfija likumiem, placebo efektu, ūdeni, karmu, laiku, pārmaiņām, domu spēku, atmiņām un vispār par jebko kas ienāca prātā, tiešām jebko. Ar viņu ir tik viegli. Varu droši apgalvot, ka viņa zina par mani vairāk nekā citi draugi. Mūsu sarunās man patīk tas, ka mums nav jādomā par to, par ko drīkt runāt, ko nocenzēt vai neizteikt skaļi. Plnīgi atklāti par visu.
Sēdējām parkā uz soliņa, ēdām želejkončas, runājāmies un tad mums piekasījās divas čigānietes. Mums pēc tā kaut kā neomulīgi palika. Neiedziļināšos.
Kopumā kādas 6h runājāmies. Laiks pagāja neticami ātri. Pastaigas beigas un atvadas bija pie viņas dārza mājiņā, no kurienes kājām gāju uz mājām. Kādu gabalu pagāju un satiku bijušo kl.biedreni Elīnu, ar kuru dažreiz ir gadījies saskrieties, parunājām. Pie sevis laiku pa laikam nostiepu garu jā. Tā vien liekas, ka viņai labi pavadīts laiks skaitās tas, kurš tiek pavadīts pālī. Un jo lielāks pālis, jo labāk pavadīts skaitās laiks. Nu bet neko. Viņa piedāvāja 7dien laist ar teltīm pie ezera. Tur būs viņas draugi un klasesbiedri no ģimnāzijas, kā arī, iespējams, Solvita un Ilga. Teicu, ka padomāšu. Bet šaubos, ka to pasācienu apmeklēšu.

Diena tomēr nebija tik bezcerīgi pasīva, kā sākumā likās. Saruna ar Solvitu iekš skype, kuras rezultātā nolēmām kopā aizriteņot līdz Rāznas ezeram. Satikāmies ap 17:00. Aizlaidām līdz tai vietai, kurai gribējām, pašūpojāmies uz šūpolēm, pamērcējām kājeles ūdenī, noīrējām katamarānu un tad vēl pavizinājāmies pa viļņiem. Tā diezgan aktīvi sanāca. Šodien noriteņoti 50,4km. Patīkams nogurums, pozitīvas emocijas. Tas īsumā ir viss. Vēl jau bija arī jaunieši, kuri brīnījās par mūsu kāju spējām, jautāja, vai tās nesāp, bija arī bijušais matemātikas skolotājs, ar kuru mēs sasveicinājāmies, kā arī kaut kāds bariņš atpūtnieku, kuri jautāja, kur mēs braucam. To viņi jautāja divas reizes, kad mēs braucām šiem garām. Un vēl mēs laiku pa laikam kaut ko uzdziedājām, daudz smējāmies.
Neko vairāk negribās rakstīt. Kaut kāds slinkums vai nespēja. Tagad esmu spējīga tikai uz tējas dzeršanu, mūzikas klausīšanos, runāšanos, gulēšanu, visu, kas saistīts ar mazu piepūli, bet ne domāšanu par teikumu uzbūvi un pēc iespējas precīzāku dienas izklāstu. Bija forši.