Esmu ieņēmusi pasīvā cibiņa agregātstāvokli - cibu lasu regulāri, dažreiz vairākas reizes dienā, bet pati neiepukstu.

twitterī jau apmēram 30min ir "Twitter is over capacity."

Pildu matemātiskās analīzes mājas darbus. Pārņem apjukums, ka esmu aizmirsusi to, ko pirms diviem gadiem perfekti zināju, es runāju par vidusskolas matemātikas vielu. Ir pagājuši tikai divi gadi kopš es pabeidzu skolu. Zināšanas, kuras ikdienā pielieto reti, vai nepielieto nemaz, ar laiku ierūs. Tas viss ir zināms, bet noglabāts atmiņas tālākā plauktā. Ir grūti iekustināt ierūsējušu mehānismu. Kaut kādā ziņā jūtos tā, it kā apgūtu visu no jauna. Mani tiešām ļoti pārsteidz, ka  degradēšanās notiek tik ātri. Tu apgūsti jaunas, gudrākas fīčas, bet vecās aizmirsti. Dzīves netaisnība. Cilvēka atmiņa neatšķiras no datora atmiņas - ir bitiņi, kuri visu laiku jāatjauno, lai nezūd glabātā informācija.

Jūs zinājāt, ka diska lasītāja galviņa nemaz nepieskaras diskam? Ja tā pieskartos, tad rastos berze, tad nodiltu diski un galviņa, kā rezultātā rastos informācijas zudumi. Kā tas bija diskešu laikmetā. Atsperīte spiež galviņu pie diska, bet gaisa cēlējspēks to ceļ augšā. Jā, šodien bija lekcija par galviņām. Ja datoru ieslēdzot, jums ir klik klak skaņa, ļoti iespējams, ka cietais disks ir beigts. Lai jūsu galviņas lieliski funkcionē un tām ceļā negadās putekļi!

Ak jā, šodien savā hula hoop riņķī, dobumā iekšā iespaidīju 0,5kg plastilīna, nu tas ir smagāks.

Nobraucot šodien 9km ar velli (tieši līdz māsas mājām un atpakaļ), atpakaļceļā sajutu rudens smaržu. Pārāk agri rudenim - es nodomāju.
Kā smaržo rudens? Es pat īsti nezinu, kas spētu raksturot to smaržu. Mitras, krāsainas koku lapas, kuras vienu pēc otras, rūpīgi izvēloties, sev saspiestā un nedaudz neveiklā saujā vāc bērni. Uzreiz iedomājos to nopietno, ieinteresēto un reizē sajūsmas pārņemto sejas izteiksmi, mazos, vēl neveiklos, pirkstiņus. Rudenī, man liekas, bērni ir tikpat krāsaini kā lapas. Nē, tie ir vēl krāsaināki. Krāsainais apģērbs lieliski sader ar viņu, mazo bērnu, tēlu. Zini ko vēl mazie bērni dara rudenī? Skraida un lēkā pa lapām, piebāž sev pilnas kabatas ar ozolzīlēm un spīdīgiem, brūniem kastaņiem. Viņi dara vēl daudz ko, jo viņiem ir tas, kā tev vairs nav. Viņiem ir bērnība un bezrūpība. Ak jā, es taču runāju par rudens smaržu. Vēl. Vēl rudens smaržo pēc vientuļiem vakariem, kuri dažiem nemaz nav vientuļi. Rudenī cilvēkiem ir laiks darīt kaut ko, ko tie nav darījuši vasarā, jo bieži līst lietus un daudziem taču nepatīk pastaigāties lietū, tāpēc viņi pārsvarā uzturas telpās, laiku pa laikam pienākot pie loga, lai ļautu acīm, dvēselei un varbūt pat sirdij papriecāties par to skatu, kas paveras ārā pa loga. Viss ir krāsains, mierīgs, izskatās, ka daba atpūšas no karstās, sausās un straujās vasaras. Daba gatavojas miegam, bet pirms tam tā nolēmusi mūs vēl priecēt ar savu haotisko krāsu gammu.
Man neizdodas raksturot rudens smaržu, bet tas nekas, jo gan jau katram tas smaržo savādāk vai nesmaržo vispār. Lai vai kā, bet visiem novēlu to smaržu ieelpot dziļi jo dziļi un iegaumēt.

Bet nē, es joprojām ceru uz karsto saulstaru peldi.

rīt laidīšu uz Rīgu reģistrēties LU. Tad kaut kad, iespējams, sanāks satikt manu vēdertaureņu pavēlnieku ;D Ilgojos pēc tām vaigu bedrītēm, pēc visa, visa. :)
Ritai un viņas meitai 5dien dz.d., nu vot, laikam sabrauks dāaaaudz ciemiņu. Apsveru domu pāris naktis palikt pie māsas. Nū, man nepatīk tā pārmērīgi aktīvā rosība un skaļums mājās.
Man lūdzu vienu tasīti miera un harmonijas.