nedaudz dīvaini ir tas, ka cilvēki paši sev iedomājas (ne jau vienmēr, bet šoreiz par iedomātām) kaut kādas problēmas, kas būtībā ir slimība smadzenēs, kuras simptomi ir domas, ka esi atstumts, nemīlēts, nepareizs un sazin kāds vēl. Ak jā, un pasaule ir tikai un vienīgi auksta, pelēka, skarba, vienaldzīga, pat negatīva, atstumjoša. Nav viss tik sarežģiti. Un viss slēpjas uztverē. Kāmōn, jums jādomā pozitīvi! Pozitīva dzīves uztvere rada pozitīvu dzīvi. Tiešām nav forši gribēt redzēt tikai negatīvo un slikto. Jā, tieši gribēt, jo, ka cilvēks grib, viņš saskata tikai labo, pozitīvo un skaisto.

,,Ja vēlas izteikt pašreizējo lietu stāvokli, es sacītu, ka mēs atrodamies situācijā pēc orģijas. Orģija ir modernā eksplozīvais mirklis, kas pastāv visās atbrīvošanās jomās. Politiskā atbrīvošanās, seksuālā atbrīvošanās, ražošanas spēku atsvabināšana, destruktīvo spēku atsvabināšana, sievietes, bērna, neapzināto dziņu spēka atbrīvošana, mākslas atbrīvošana. [..] Mēs esam izgājuši visus objektu, zīmju, vēstījumu, ideoloģiju un izpriecu produkcijas un varbūtējas pārprodukcijas ceļus. Šodien viss ir atbrīvots, spēle izspēlēta, un mums priekšā visiem kopīgais izšķirošais jautājums: ko dara pēc orģijas?

Šodien mēs tikai varam simulēt orģiju un atbrīvošanos, rīkoties tā, it kā aizvien ātrāk kustētos šajā virzienā, kaut gan īstenībā kustamies tukšgaitā, jo visi atbrīvošanās mērķi jau ir aiz mums, un mūsu apsēstība un nelaimes rodas tieši no šīs aizsteigšanās priekšā visiem notikumiem, visu zīmju, formu, vēlmju izmantošanas iespējām. Ko tad dara? Tas ir simulācijas stāvoklis, kurā mēs varam tikai izspēlēt visus scenārijus, jo tie jau ir notikuši - reāli vai iespējami. [..]

Mēs dzīvojam bezgalīgā ideālu, fantasmu, tēlu un sapņu daudzveidīgumā, kas tagad atrodas aiz mums, bet kuru tomēr ar zināmu liktenīgu vienaldzību mums jāturpina producēt”.
/Žans Bodrijārs "Pēc orģijas"/

tas ir tikai gūglē atrasts fragments, bet šo viņa darbu lasījām 12.klases sākumā. Man nez kāpēc tas ļoti iespiedies atmiņā, varbūt tāpēc, ka tas toreiz gandrīz precīzi atspoguļoja manas domas. Toreiz. Vai arī joprojām. Lai vai kā, bet tas nav svarīgi.

Ilgojos.
Man sāp kakls. Tās propolisa riebeklības man tiešām riebjas. Šodien tā nopietnāk ķēros klāt "kurunkostudēt" jautājumam. Tagad nedaudz skaidrāk. Vēl nedaudz būs jāpadomā par to un tad aidāā. Vēl tika nedaudz aizskarts "kurdzīvot" jautājums. Dzīvosim redzēsim. Kad iesniegšu dokumentus, tad kaut kad būs tas skaidrāk zināms. Ai, man nepatīk par to domāt, tāpēc turpināšu rītdien. Es stiepju gumiju. Negribu un gribu pārcelties. Oū māi gād, domājot par māju pamešanu jeb pārcelšanos, sāku justies kā mazs bērns, kurš pieradis būt aprūpēts, sasildīts and so on, bet nu apzinās, ka tā vairs nebūs. Pieradusi pie savējiem, bet tomēr gribu pamazām nostāties uz savām kājām.

ak jā, man nedaudz sāp galva.