37.8km ar velosipēdu pa Mežaparku. Gaisā varēja just gan rudeni, gan vasaru. Pirmās nokritušās dzeltenās lapas uz asfalta saulē smaržoja. Pēc rudens. Svaigi pļautā zāle smaržoja pēc vasaras. Pilnas plaušas svaiga gaisa, kājās patīkams nogurums. Mierīga. Izbaudīju šo dienu, sevi, laiku, vēju sauli, ļoti, ļoti.

Sniegs un ziema klāt, tas nozīmē vien to, ka mans Schwinns vientuļi stāvēs gaitenī, pildot pakaramā funkciju. Līdz pavasarim, līdz nokusīs sniegs.
Man ir ļoti paveicies, ne reizi neesmu kritusi, priekšā nekad nav gadījusies kāda bedre. Tajās reizēs kad sasniedzu ~40km/h, no kalna. Vai ~30 minoties pa līdzenu ceļu. Arī ar 30 droši vien pietiktu. Bet tieši tā man patīk.

Kartē atzīmētas velosipēdu popolārākās zagšanas vietas.

Mans velosipēds šodien tika atvests uz Rīgu. Patiesībā nebija nemaz traki, riteņa pārvešana vilcienā nesagādāja nekādas raizes.
Un šodien pēc gandrīz 4 gadu pauzes (reizes 5 gan tā tika pārtraukta), es ar viņu riteņoju līdz stacijai, pirmās 5 minūtes bija ļoti neierasti, vajadzēja pierast pie sēdekļa, stūres.
Secinājums - jaunuzceptā Rēzeknes veloceliņa funkcijas pašlaik netiek īsti izprastas. Ietve ir sadalīta divās daļās, vienā daļā bruģis sarkans, otrā pelēks. Nu lūk, dažas dāmas tāpat gāja pa sarkano daļu (imagināro sarkano paklāju) lai arī es ar velo braucu viņām tieši pretī. Bet kopumā iedzīvotāji visnotaļ ātri pagāja maliņā, kad es skandināju zvanu, Rīgā tas gan notika lēnāk.  Situācija ar nobrauktuvēm gan Rīgā, gan Rēzeknē ir visnotaļ dramatiska. Tās nevar nosaukt par nobrauktuvēm. Nu vai tiešām grūti apmali uzlikt tādā pašā līmenī kādā ir ietve?

Jau 3,5gadus esmu sēdoša piepe. Kāpēc tieši 3,5? Jo tieši tad es pārvācos uz Rīgu, ritenis tā arī palika pie vecākiem. Pirms tiem gadiem bija pašsaprotami dienā 3-4h veltīt 40-60km pievarēšanai. Varbūt arī vairāk, bet kurš gan tagad to atceras.
Pat karstajā vasarā, kad pusdienlaikā uz asfalta varēja cept pusdienas, es cēlos tā ap 5-6, lai līdz tam laikam vēl paspētu izbaudīt dabu. Aktivitātes līmenis ir būtiski krities. Tagad nav kur turēt riteni, Rīgā neforši mīties, daudz cilvēku, daudz mašīnu.
Jāpiebilst gan, ka pagājušajā vai šajā (neatceros) vasarā gribēju pieveikt to pašu maršrutu, bet jau pēc 15km sapratu, ka jūtos neomulīgi, steidzami jāgriežas riņķī. Kad minos caur meža posmu, kur uz doto brīdi nebija neviena cilvēka, nevienas citas mašīnas, pēkšņi parādījās viena mašīna, tumšiem logiem, piebremzēja un kādu posmu brauca man tieši blakus, atvēra aizmugurējo stiklu. Sabijos ne pa jokam, apstājos un ķēru rokās telefonu, tad gan tas šoferis uzņēma ātrumu un pazuda. Man ar to pietika, lai saprastu, ka steidzami jāgriežas riņķī, jāminas tuvāk pilsētai, kur vairāk cilvēku, dabas baudīšana un būšana ar sevi var arī izvērsties ne tā kā gribētos, jo diemžēl arī uz ceļa un pie dabas atrodas idioti.