Saulainās brīvdienas ar Mīļo un vecākiem pavadījām pie Rāznas ezera. Pagozējāmies saulē, peldējāmies. Pilnas plaušas svaiga gaisa. Atpakaļceļā uz mājām, mašīnā, manu ķermeni pārņēma tāda kā eiforija - biju pilnībā atpūtusies, bija iestājies pilnīgākais iekšējais miers un līdzsvars, patīkama atpūtušās ķermeņa sajūta. Tāda nebija bijusi jau sen, tomēr esmu īstens dabas bērns, kopš pārcēlos uz Rīgu, biju to jau piemirsusi. Sestdiena bija ideāla diena.

Divi vakari, divas ģimenes Čili picas, diviem mums. Ūh. Rītdien derētu atslodzes diena.

Man patika pag.brīvdienas (~1.-5.maijs). Tad nu īsumā. Un tiešām īsumā, jo man nāk miegs, ha.
Brīvdienas sākās ar varenforšu pastaigu Ķekavā, gar upīti, pa taciņām. Viss ziedēja. Beidzot ieelpoju dabu. Skatījāmies kā saule riet. Ļoooti patika viss, viss. Lieliska diena.
Nākošā diena, ja pareizi atceros, tika pavadīta mājās.
Tad laidām uz Rēzekni. Un atkal jau daba, ezers, saulriets, "vardītes" ūdenī. Tēta un bumbuča vardītes tā riktīgi forši lēkāja, mana "varde" izpaudās kā - pļukš ūdenī. Ok, pāris reizes divi pļukš, kas nestāvēja blakus viņu sazinciktur lēcieniem. Mans bērnībā uzkačātais skills zudis.
Nākošajā dienā aizlaidām pie māsas, pagulējām starp kokiem šūpuļtīklā ar mazo Agniju. Un tā kaut kā diena nemanot pagāja.
Pienāca nākošā diena, taisījāmies uz pēdējo vakara vilcienu, stacijā iegādājāmies kaut ko ēdamu un dzeramu ceļam. Un izrādījās, ka tas vilciens tika atcelts. Aizlaidām uz autoostu un atkal jau neveiksme. Samierinājāmies, ka šī diena būs jāpavada tepat un nākošajā būs agri jāceļas. Tad braukājāmies ar divrieteņiem, vēlāk gājām barot pīles un tā un šitā.


Es novēlu jums nekad nebaukt vilcienā Sanktpēterburga-Rīga.

Labnakt.