Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.