Pirmdien es sēdēju māšīnorientētās programmēšanas lekcijā. Sēdēju klausījos. Un tad es sāku domāt par eļļas krāsām. Par to, ka nekad neko neesmu ar tām gleznojusi. Ka neesmu radoši izpaudusies kopš pabeidzu skolu un pārcēlos uz Rīgu. Tad manas domas piesaistīja potenciālo otiņu izvēle krāsu triepieni, kādos es varētu gleznot. Tad es sāku domāt par to, ko es varētu uzgleznot, krāsas, krāsu pārejas un ēnojumi, formas. Es pat domāju par to, kā es uzskricelētu savus iniciāļus.

 Nez, cik ļoti būtu attīstītas manas radošās spējas un prasmes šobrīd, ja kaut kad pagātnē es būtu rīkojusies citādāk. Tagad tas ir vien tāds sapnis. Sapnis par personisku hobiju, savu izpausmi. Kas zina. Varbūt, ja es tiešām ņemtu rokās otiņu, tur nekas nesanāktu. Un tobrīd es tiešām biju gatava mesties uz veikalu, pirkt krāsas, otiņas, audeklu. Bet kamēr nepaņemu rokās otiņu/zīmuli, man ir ilūzija, ka man tas izdotos.

Un es kaut kad sen, pamatskolā, gāju mākslas skolā, pametu. Un skolotāja gāja uz mājām, runāt ar vecākiem, ar mani, lai vēl un vēl kārtīgu apsveru šo ieceri.

Ak jā, pirms pāris dienām(naktīm) man sapnī bija kāzas, un nejautājiet, kas ir mans izsapņotais vīrs, jo es neatceros.