Šodien bijām teātrī, izrādē "Ziedonis un Visums". Lieliska izrāde, humora deva, burvīgs ēzelis.
Atzīšos, ka ar Ziedoņa biogrāfiju un darbiem esmu iepazinusies +/-, cik to savulaik prasīja skolas mācību viela, tāpēc, iespējams, es neuztvēru kaut kādas sīkākas nianses, kuras skatītājam-Ziedoņa darbu lasītājam likās foršas. Lai vai kā, bet izrāde patika.
Apbrīnoju ēzeli (jā, dzīvs, īsts), kurš visu izrādes laiku rāmi stāvēja uz skatuves, ēda sienu, ābolu.

Ko vēl es šodien tādu foršu izdarīji? Ā jā! Visu dienu nogulēju, uz lekcijām, protams, neizgāju.
Tas droši vien tāpēc, ka pagājušo nakti mocīja bezmiegs / kafijas efekts / sazin kas vēl.

Esmu ieņēmusi pasīvā cibiņa agregātstāvokli - cibu lasu regulāri, dažreiz vairākas reizes dienā, bet pati neiepukstu.

Es laikam izskatos pēc konsultantes, vai arī man šodien uz pieres bija rakstīts "pajautā man, es zināšu kā palīdzēt"! ha.

1) Ienācu Drogās, pie manis pienāca veca večiņa.
Večiņa - kur ir krēms?
Es - kāds krēms?
V- nu kā kāds? Pretgrumbu! (un tad viņa sāk smieties tā it kā būtu pīpējusi zāli).
Rādu večiņai tuvāko krēmu plauktu, galīgi nezinu, kur ir pretgrumbu krēmi, bet tajā laikā viņai atkal ir kas sakāms.
V- Un vēl man vajag šampūnu! Nu tādu, kuru pa televizoru, reklāmā rāda. Tad mati tādi sprogaini un gaisīgi paliek!
Es neskatos televizoru jau 4 gadus, man nav ne jausmas kādas reklāmas tur tagad rāda. Atzinusi sevi par nespējīgi večiņas vēlmju apmierināšanā, pasaucu pārdevēju, lai viņa ar to visu noņemas.

2) Eju pa ielu, man klāt pienāk ārzemnieks, ar kaut kādu līgumu rokās, līgums latviešu valodā, nobružāts papīrs, n-tās reizes pārlocīts. Pārlocījuma vietās noberzusies burtu krāsa. Uz papīra kafijas atstāti pleķi. Prasīja, lai iztulkoju šim divus līguma punktus. Iztulkoju ar'. Pēc katra iztulkotā teikuma viņš teica - āāāā. Nu tādā kaifīgā balsī, it kā būtu pīpējis zāli vai khēm.
Tad šim prātā ienāca spoža ideja - es palīdzēšu tev (interesanti kā? Man nevajag palīdzību, ja), tu palīdzēsi man (interesanti kā? Tulkot kaut ko ja? Jeb tur slēpās zemteksts? ha). Tad es devu n-tos kurvīšus pēc kārtas.
es- esmu ļoti aizņemta, tagad man ir sesija universitātē.
šis - āāāa. Kur tu studē? Varbūt pēc nedēļas?
es -LU. Man sesija ilgs mēnesi (sameloju).
šis - āāāāa, un pēc mēneša?
es - es nezinu, vai būšu Latvijā (sameloju).
šis - āāāā.
oki dokī, bāi, bāi. Dāi, dāi māi dārling.

3) Ūn tad uz ielas viena sieviete jautāja, kur ir tuvākais avīžu kiosks. Tas nekas, ka viņa bija nupat pagājusi garām Narvesen, kas atradās turpat aiz stūra. Parādīju viņai. Un tāpat viņa taisījās iet iekšā citās durvīs, tad es piegāju klāt un parādīju viņai durvis. Re, cik es esmu jauka.

 Jāmācās AT, rītdien notiks lielā (pār)rakstīšana. Rītdiena pēc savas būtības būs diezgan traka ( iegalvojot to sev, es cenšos sevi motivēt), bet man nav ne mazāko sataukuma pazīmju. Tik mierīga, ka pašu tas kaitina, ha. Vienaldzība nogalina, vai tad ne? Bet laikam jau taisnība vien ir - ar gadiem mainās uztvere. Šodien 3-4h kārtējo reizi pārlasīju to visu, vēlāk pārbaudīju sevi - rakstīju teorijas konspektu, izmantojot tikai manus atmiņas resursus. Secinājums - transformatori, akceproti, autonomi automāti jau ir ērti iekārtojušies manās pelēkajās šūniņās, bet man vēl jāiekaļ sev atmiņā determinizācija un minimizēšana. Tas prasīt vēl kādas 4h. Tā ir tikai teorija. Tad būs jāpārbauda manas uzdevumu risināšanas spējas. Vārds risinināšana šeit neiederas, jo tā nav matemātika, bet nu.

 Īsi pirms iemigšanas es mēdzu skatīties griestos un domāt neko. Visgrūtāk ir nedomāt, t.i, stāvoklis, kad tur iekšā, galvā, ir pilnīgs klusums. Un panākt klusumu tur ir tiešām grūti, pat skatoties griestos, jo pēc mirkļa Tu jau sāc domāt par faktūru un krāsu, par to, ka baltā krāsa neabsorbē gaismas/krāsas starus kā to dara melnā, un tad domas brīvi plūst.

Nobraucot šodien 9km ar velli (tieši līdz māsas mājām un atpakaļ), atpakaļceļā sajutu rudens smaržu. Pārāk agri rudenim - es nodomāju.
Kā smaržo rudens? Es pat īsti nezinu, kas spētu raksturot to smaržu. Mitras, krāsainas koku lapas, kuras vienu pēc otras, rūpīgi izvēloties, sev saspiestā un nedaudz neveiklā saujā vāc bērni. Uzreiz iedomājos to nopietno, ieinteresēto un reizē sajūsmas pārņemto sejas izteiksmi, mazos, vēl neveiklos, pirkstiņus. Rudenī, man liekas, bērni ir tikpat krāsaini kā lapas. Nē, tie ir vēl krāsaināki. Krāsainais apģērbs lieliski sader ar viņu, mazo bērnu, tēlu. Zini ko vēl mazie bērni dara rudenī? Skraida un lēkā pa lapām, piebāž sev pilnas kabatas ar ozolzīlēm un spīdīgiem, brūniem kastaņiem. Viņi dara vēl daudz ko, jo viņiem ir tas, kā tev vairs nav. Viņiem ir bērnība un bezrūpība. Ak jā, es taču runāju par rudens smaržu. Vēl. Vēl rudens smaržo pēc vientuļiem vakariem, kuri dažiem nemaz nav vientuļi. Rudenī cilvēkiem ir laiks darīt kaut ko, ko tie nav darījuši vasarā, jo bieži līst lietus un daudziem taču nepatīk pastaigāties lietū, tāpēc viņi pārsvarā uzturas telpās, laiku pa laikam pienākot pie loga, lai ļautu acīm, dvēselei un varbūt pat sirdij papriecāties par to skatu, kas paveras ārā pa loga. Viss ir krāsains, mierīgs, izskatās, ka daba atpūšas no karstās, sausās un straujās vasaras. Daba gatavojas miegam, bet pirms tam tā nolēmusi mūs vēl priecēt ar savu haotisko krāsu gammu.
Man neizdodas raksturot rudens smaržu, bet tas nekas, jo gan jau katram tas smaržo savādāk vai nesmaržo vispār. Lai vai kā, bet visiem novēlu to smaržu ieelpot dziļi jo dziļi un iegaumēt.

Bet nē, es joprojām ceru uz karsto saulstaru peldi.

rīt laidīšu uz Rīgu reģistrēties LU. Tad kaut kad, iespējams, sanāks satikt manu vēdertaureņu pavēlnieku ;D Ilgojos pēc tām vaigu bedrītēm, pēc visa, visa. :)
Ritai un viņas meitai 5dien dz.d., nu vot, laikam sabrauks dāaaaudz ciemiņu. Apsveru domu pāris naktis palikt pie māsas. Nū, man nepatīk tā pārmērīgi aktīvā rosība un skaļums mājās.
Man lūdzu vienu tasīti miera un harmonijas.

Sēdēju mājās, nebija ko darīt, nolēmu aizsūtīt sms Inesei. Pēc neilga brīža sarunājām tikties, aiziet paēst picu, parunāties un tā. Piedāvāju arī Solvitai, bet šī tomēr netika.
Mēs runājām par kabalu, jogu, meditāciju, attiecībām, filmām, ticību, dzīvi, ūdenspīpi, persiešu kaķiem, cilvēkiem, bērniem, skuķlietām, mūziku, sirds sapēm un priekiem, pārdomām par dzīvi, mērfija likumiem, placebo efektu, ūdeni, karmu, laiku, pārmaiņām, domu spēku, atmiņām un vispār par jebko kas ienāca prātā, tiešām jebko. Ar viņu ir tik viegli. Varu droši apgalvot, ka viņa zina par mani vairāk nekā citi draugi. Mūsu sarunās man patīk tas, ka mums nav jādomā par to, par ko drīkt runāt, ko nocenzēt vai neizteikt skaļi. Plnīgi atklāti par visu.
Sēdējām parkā uz soliņa, ēdām želejkončas, runājāmies un tad mums piekasījās divas čigānietes. Mums pēc tā kaut kā neomulīgi palika. Neiedziļināšos.
Kopumā kādas 6h runājāmies. Laiks pagāja neticami ātri. Pastaigas beigas un atvadas bija pie viņas dārza mājiņā, no kurienes kājām gāju uz mājām. Kādu gabalu pagāju un satiku bijušo kl.biedreni Elīnu, ar kuru dažreiz ir gadījies saskrieties, parunājām. Pie sevis laiku pa laikam nostiepu garu jā. Tā vien liekas, ka viņai labi pavadīts laiks skaitās tas, kurš tiek pavadīts pālī. Un jo lielāks pālis, jo labāk pavadīts skaitās laiks. Nu bet neko. Viņa piedāvāja 7dien laist ar teltīm pie ezera. Tur būs viņas draugi un klasesbiedri no ģimnāzijas, kā arī, iespējams, Solvita un Ilga. Teicu, ka padomāšu. Bet šaubos, ka to pasācienu apmeklēšu.

ar Evitu noriteņoti 45km, nedaudz salijām, bet tā pat foršāk. Kad aizbraucām uz to vietu, kur jau jāgriežas un jābrauc atpakaļ, nolēmām pašūpoties. Šūpojāmies. Tad viņa ieraudzīja kazu, nolēma paglaudīt. Paglaudīja jau ar'. Mināmies, runājāmies bez apstājas, smējāmies, runājām par to, cik skaisti ir tumšie lietus mākoņi mums priekšā, tur augšā, un, cik skaisti ir caur tiem krītošie saules stari, cik skaists ir rudzu lauks un rudzupuķes. Mēs runājām par daudz ko. Tagad esmu izpūrusi un trakoti čirkaina. Man patīk tas meitēns, goda vārds. Jau sen neesmu palikusi tur pa nakti. Atceros viņas istabu, kad viņai uznāca lielais iedvesmas vilnis. Vienā istabas stūrī no mazām, krāsainām pērlītēm top kāda puķe, pērlītes izbārstītas. Kaut kur istabas citā malā vāļājas kaut kāds interesants, greizs koka zars, tam līdzās zāģis, turpat koka skaidas. Kaut kur turpat netālu top vēl kaut kas interesants. Viņai ir daudz ideju, kā arī pacietības tās realizēt. Tajā radošā procesa karstumā nav svarīga kārtība istabā. Man patīk tas radošais haoss. Viņa ir burvīga.

Kāpņu telpa smaržo pēc krāsas. Kāpjot lejā, pie kādām durvīm ir balta krāsas svītra. Tātad kādam iekšā būs baltas durvis.

šodien sapnī es nopirku divas cigarešu paciņas.
šī būs otrā mājsēdēšanas diena. Gribu kafiju.

Diena tomēr nebija tik bezcerīgi pasīva, kā sākumā likās. Saruna ar Solvitu iekš skype, kuras rezultātā nolēmām kopā aizriteņot līdz Rāznas ezeram. Satikāmies ap 17:00. Aizlaidām līdz tai vietai, kurai gribējām, pašūpojāmies uz šūpolēm, pamērcējām kājeles ūdenī, noīrējām katamarānu un tad vēl pavizinājāmies pa viļņiem. Tā diezgan aktīvi sanāca. Šodien noriteņoti 50,4km. Patīkams nogurums, pozitīvas emocijas. Tas īsumā ir viss. Vēl jau bija arī jaunieši, kuri brīnījās par mūsu kāju spējām, jautāja, vai tās nesāp, bija arī bijušais matemātikas skolotājs, ar kuru mēs sasveicinājāmies, kā arī kaut kāds bariņš atpūtnieku, kuri jautāja, kur mēs braucam. To viņi jautāja divas reizes, kad mēs braucām šiem garām. Un vēl mēs laiku pa laikam kaut ko uzdziedājām, daudz smējāmies.
Neko vairāk negribās rakstīt. Kaut kāds slinkums vai nespēja. Tagad esmu spējīga tikai uz tējas dzeršanu, mūzikas klausīšanos, runāšanos, gulēšanu, visu, kas saistīts ar mazu piepūli, bet ne domāšanu par teikumu uzbūvi un pēc iespējas precīzāku dienas izklāstu. Bija forši.

Noriteņoti 38,2km. Noknipsētas pāris "zaļās" bildes un kaut kāda mazā ķieģeļu pietura laukos, uz kuras uzrakstīts - "если ешё раз напишеш получешъ вхарю" ( vārds vārdā, burts burtā). Āh, skaisti.
Diena pavadīta samērā bezjēdzīgi. Rīt gan padomā kas varenāks. Agrāk no rīta pamosties, vairāk km nobraukt, palasīt kādu interesantu lasāmvielu un tad jau redzēs, ko izdomāšu vēl darīt. Enīvēj nekas īpaši varens tas nebūs.

kaut kāda tukša diena šodien. Pamodos, paēdu, padzēru kafiju ar pienu, sataisījos, aizriteņojos pie māsas, kādu laiku pacepos saulē, daudz smējos ar Evitu, grimases, ķēmošanās, basas kājas, laistīšanās ar ūdeni. Kaut kad mēs varētu pievērsties nūdismam, jā. Tad vismaz nebūtu ērmīgi balts viss tas, kas ir zem peldkostīma. Nu kaut kā tā šī diena pagāja. Vājprātīga tukšuma sajūta. Ak jā, kādi 30km šodien noriteņoti. Noguruma vispār nav.

Domas par un ap mīli :) Sapņoju atvērtām acēm.

šodien paredzēts noskatīties Zeitgeist.