nasing spešal
 Jāmācās AT, rītdien notiks lielā (pār)rakstīšana. Rītdiena pēc savas būtības būs diezgan traka ( iegalvojot to sev, es cenšos sevi motivēt), bet man nav ne mazāko sataukuma pazīmju. Tik mierīga, ka pašu tas kaitina, ha. Vienaldzība nogalina, vai tad ne? Bet laikam jau taisnība vien ir - ar gadiem mainās uztvere. Šodien 3-4h kārtējo reizi pārlasīju to visu, vēlāk pārbaudīju sevi - rakstīju teorijas konspektu, izmantojot tikai manus atmiņas resursus. Secinājums - transformatori, akceproti, autonomi automāti jau ir ērti iekārtojušies manās pelēkajās šūniņās, bet man vēl jāiekaļ sev atmiņā determinizācija un minimizēšana. Tas prasīt vēl kādas 4h. Tā ir tikai teorija. Tad būs jāpārbauda manas uzdevumu risināšanas spējas. Vārds risinināšana šeit neiederas, jo tā nav matemātika, bet nu.

 Īsi pirms iemigšanas es mēdzu skatīties griestos un domāt neko. Visgrūtāk ir nedomāt, t.i, stāvoklis, kad tur iekšā, galvā, ir pilnīgs klusums. Un panākt klusumu tur ir tiešām grūti, pat skatoties griestos, jo pēc mirkļa Tu jau sāc domāt par faktūru un krāsu, par to, ka baltā krāsa neabsorbē gaismas/krāsas starus kā to dara melnā, un tad domas brīvi plūst.