Šodien uzlikām modinātāju tā agrāk un aizgājām brokastot uz Lulū picu.


Nē, mīļie, es nespēju sevī iedabūt vairāk par 2,5 picas šķēlēm! Principā gājām, lai paskatītos atrakciju, jo likās, ka cilvēku būs mežonīgi daudz, kādam nāksies stāvēt kājās utt. Gājām galvenokārt intereses pēc. Un tad mēs piedzīvojām dažus pārsteiguma momentus. Pirmais, tuvojoties Blaumaņa ielas Lulū, nebija cilvēku rindas ārpusē. Otrais, nebija cilvēku rindas pašā picērijā. Trešais, pa visu to laiku (10-12:00) bija aizņemti tikai 3-4 galdiņi, picērija bija gandrīz tukša, nebija rindu, nebija cilvēku. Ja garšo Lulū picas un spējat agri pamosties, tad šī akcija būs arī rītdien visās Lulū picērijās izņemot to, kas ir pie Origo.

Man riebj, kad mājās ir auksti, kad man jāstaigā satuntulētai divos džemperos un, kad es retu reizi atļaujos iedzert pusglāzi sarkanvīna, bet tas sasilda tikai uz īsu brīdi, savukārt viegls reibums paliek vēl uz pāris stundām.
Ķermenis riebjas auksts palags, spilvens un sega. Tagad tā vien prasās pēc vecmammas receptes gatavota kakao lielā katliņā, kakao pulveris, škipsna vaniļas, cukurs, daudz piena un beigās iemest mazu sviesta piciņu - tam apakšā slēpjas zinātne, ja pareizi atceros, tas tika pamatots ar smaržas piesātinātību vai ko tādu, lai vai kā, bet garšas kārpiņas gavilēja. Šovakar es baudu balto vaniļas un piena-karameļu šokolādi.