37.8km ar velosipēdu pa Mežaparku. Gaisā varēja just gan rudeni, gan vasaru. Pirmās nokritušās dzeltenās lapas uz asfalta saulē smaržoja. Pēc rudens. Svaigi pļautā zāle smaržoja pēc vasaras. Pilnas plaušas svaiga gaisa, kājās patīkams nogurums. Mierīga. Izbaudīju šo dienu, sevi, laiku, vēju sauli, ļoti, ļoti.

Šodien pamodos nogurusi, līdz ar to arī īgna. Aizmigt izdevās tikai pēc 6 no rīta. Pabrokastoju pusdienlaikā, tagad cenšos saņemties nomīties savus ik pārdienišķos 20km.

Sasodīts, pavisam aizmirsu par uzraudzēto maizes mīklu. Nu neko, atkal līdz 3-4iem cepšu maizi.

Šodien uzlikām modinātāju tā agrāk un aizgājām brokastot uz Lulū picu.


Nē, mīļie, es nespēju sevī iedabūt vairāk par 2,5 picas šķēlēm! Principā gājām, lai paskatītos atrakciju, jo likās, ka cilvēku būs mežonīgi daudz, kādam nāksies stāvēt kājās utt. Gājām galvenokārt intereses pēc. Un tad mēs piedzīvojām dažus pārsteiguma momentus. Pirmais, tuvojoties Blaumaņa ielas Lulū, nebija cilvēku rindas ārpusē. Otrais, nebija cilvēku rindas pašā picērijā. Trešais, pa visu to laiku (10-12:00) bija aizņemti tikai 3-4 galdiņi, picērija bija gandrīz tukša, nebija rindu, nebija cilvēku. Ja garšo Lulū picas un spējat agri pamosties, tad šī akcija būs arī rītdien visās Lulū picērijās izņemot to, kas ir pie Origo.

Šovakar ieritināšos segā un noskatīšos The Big Bang Theory jaunās sezonas jaunās sērijas. TĀ dziesma man ir uzlikta kā zvana melodija jau apm. 4 mēnešus.

Es šodien sajutu savu slavas piecminūti, kad sestajā tramvajā tantei skaidroju, kā jānopērk biļete.
Laikam tie automāti nav vis tik intuitīvi, vismaz vecākām paaudzēm ne.

Vakar tramvajā redzēju sievieti gados, tā ap 80, bet piebildīšu gan, ka es nudien neesmu tā, kura gadus precīzi spēj noteikt, jo tur jau visādi faktori slēpjas.
Ap kaklu apliktas divas balto pērļu virtenes, uz acīm saulesbrilles, kurām uz malām ir neiedomājami daudz spīdīgo akmentiņu un uzraksts "Dior", mati sataisīti uz augšu, nu tā pa skaisto un sasprausti ar spraudi, kurā arī dominē mazie, baltie spīdīgie akmentiņi. Un nav nozīmes, vai Diors bija/nebija feikots un vai pērles bija īstas, bet viņa nudien māk skaisti novecot - uzpucēties un starot savā sievišķībā, stalti stāvēt un nēsāt savus gadus kā rotas, jo īstākais starojums nenāca no tiem akmentiņiem, bet gan tas bija ap viņu, kā noskaņa, kā aura, kā kaut kas tāds, ko gadi nespēj salauzt, vien norūdīt. 

Uzskrēju pāris zināmu cilvēku blogiem cibā (kursabiedrs un pasniedzējs), vienā blogā bija sūdi vien, otrā - dvēsele. Tā jau ir, ka tur tajā lielajā dzīvē mums nav ne jausmas vienam par otru, mēs nokārtojam savas lietišķās saistības, apmaināmies neitrālām pieklājības frāzēm un dodamies tālāk savās gaitās, pat, ja tobrīd mums ir vienādi dvēseles stāvokļi, mēs to neizrādam un patiesībā tas nemaz nav jādara par zināmu, jo savā dvēselē var ielaist tikai dažus, izredzētos. Jāsaka gan, ka mūsu ierakstos slēpjas mūsu būtība, attieksme pret sevi un apkārtējiem, dzīves uztvere, un to patiesībā var redzēt, precīzāk - tas spiežas ārā, pat caur mūsu lietišķo komunikāciju, jo, lai arī cilvēki valkā maskas, viņš nespēj noslēpt savu būtību.

Jā, šodien es lasīju cibu, nevis cītīgi strādāju pie kvalifikācijas darba.
Izrādās, ka cibā strādā maksas akkaunti, tik jānopērk inbox mail+, tā ka jāpadomā, vai man to maz vajag, un, ja atbilde būs apstiprinoša, tad  es zinu, kur ieguldīšu 7Ls.
Rīt jāaiziet uz LU, kā arī beidzot jāsazinās ar Swedbanku, lai manu jauno karti atsūta uz Rīgu.

Velosipēdistam uz pleciem gulēja runcis, kamēr velosipēdists mina pedāļus runcis pārlaida mierīgu skatienu pār garām braucošām mašīnām. Izskatījās supermīļi, pat sasmaidījos. Pati tā gan nekad nedarītu, jo mazums kas - ja nu runcis nokrīt un uzreiz tiek zem mašīnas (tfu tfu tfu), un Robis tik mierīgi jau nu noteikti negulētu.

Ļoti grūti sēdēt telpā, kuru spoža saule karsē pat caur žalūzijām, un grūti nevis tāpēc, ka karsti, bet tāpēc, ka ārā ir silta pavasara diena, bet ir jāsēž darbā pie datora.

Kaut kas nekavējoties jādara ar matiem, tā vien izskatās, ka vajadzēs mitrinošo matu masku kūri. Mana friziere slavē Wella SP, jau pačekoju - internetveikalos ir pieejami arī lielie tilpumi un par krietni zemākām cenām nekā LV. Metu arī aci uz fēnu ar gaisa jonizāciju.
Acīmredzot ar Tigi S factor un L'oreal professional man tā līdz galam īsti nepietiek, prasās pēc vēl kaut kā.

Man nedrīkst iziet ielās un nedrīkst skatīties uz veciem cilvēkiem, jo man viņu ir žēl. Tā tiešām, no visas sirds žēl. Par to, ka viņi ir veci, par to, ka viņi tik lēni un nevarīgi staigā, par to, kā veikalā pie kases skaita savus pēdējos santīmus, un mana palīdzība var izrādīties visnotaļ niecīga - es varu piedāvāt palīdzēt pāriet pāri ielai, pārvarēt pāris pakāpienus lai ieietu veikalā, bet tas arī viss. Tālāk mēs dzīvojam katrs savu dzīvi.

Kad Roberts pamostas, viņš uzskata, ka viņa pienākums ir likt to manīt arī citiem. Vēl viņš ir iedomājies, ka gulēt skapī, tajā plauktā, kur ir salocīta gultas veļa, būtu varenforši, tāpēc kolīdz mēs esam gatavi naktsmieram, uz iemigšanas sliekšņa, viņš iet pie skapja un liek lietā savas ķepas - kustina tās straujām kustībām pret bīdāmām skapja durvīm, cenšas tās dabūt vaļā. Protams, tas ir gana skaļi, lai traucētu man aizmigt vai pat pieceltu mani no cieša miega, un, protams, viņam nekad nav izdevies tās atvērts. Un katru reizi, kad es ceļos no gultas, viņš jau paspēj zem tās pamukt, jo droši vien saprot, ka ir nogrēkojies, un tādēļ atlikusī nakts būs jāpavada vienam virtuvē.

Šodien gāju pāri ielai, kad tuvojos pretējai apmalei, malā pamanīju stāvam mazu večiņu ar spieķīti, viņa izmisīgi skatījās uz Rīgas bruģaino centra ceļu un neveikli plātīja rokas. Es pienācu viņai klāt, pajautāju, vai viņai vajag palīdzību. Paņēmu viņas elkoni manā, un lēnām pārvedu pāri ielai, kurai es jau biju pārgājusi pāri. Beigās viņa man novēlēja laimīgu Jauno gadu u.c. labas lieta, un tad es pacilāta pārgāju pāri ceļam nu jau trešo reizi, domāju par to, cik jaukāka un siltāka būtu pasaule, ja cilvēki viens otram palīdzētu.
Jāņa Rozes grāmatnīcā nopirku tik ļoti kāroto grāmatu Mīļajam.

Pagājušajās nedēļas lekcijā stāstīja par ergonomiku un to, ka mums regulāri jāpārbauda sava veselība, jākustās pēc iespējas vairāk. Tad vēl piemetināja - "Runā, ka smēķēšana ir kaitīga, taču datoriķu gadījumā tā tas īsti nav. Jo, lai pasmēķētu, vajag iziet ārā, tātad cilvēks vismaz kustās un staigā!" Es pie sevis nosmīnēju, jo tas skanēja tā it kā staigājoši datoriķi būtu rets fenomens.

Nū re, rit jau trešais gads datorgalvu sabiedrībā. Viņi ir bezgala interesanti - pārsvarā nosvērti, daži noslēgti, kad viņi stāsta par savām geniālām idejām vai izdomātiem algoritmiem, var redzēt, ka viņi to dara ļoti aizrautīgi. Un, lai arī ne vienmēr var saprast tās geniālās idejas, kuras, esmu pārliecināta, tiešām ir geniālas, beigās pietiek vien ar smaidu un kādu vispārīgu frāzi, lai viņi redzētu, ka esmu klausījusies, man ir bijis interesanti.

Ne tikai PV, bet arī grupa, kura viņus iesildīs man patīk (yoav), nu vismaz tās dziesmas, kuras esmu dzirdējusi. Un nu man ir visa diskogrāfija - jāiepazīst tuvāk viņu daiļrade. Vispār, kad tuvosies 10./11.dec. būs jāvaktē, vai kāds netā nepārdod divas stāvbiļetes par ne-astronomisku cenu.

Ak jā, pēdējo nedēļu mani dienas un nakts ritmi ir sajukuši juku jukām, vairāk nekā iepriekš, pēdējā laikā eju gulēt ap 3:00 vai 4:00, paguļu dažas h, eju uz lekcijām, atnākot mājās nolūztu atkal ~4h.
Tā kā otrdienas ir manas laimīgās (brīvās) dienas, tad šonakt miegam padevos piecos un nogulēju līdz pat 13:00, un tad vēl vakarā. Lai vai kā, bet pa diennakti noteikti savācas ~10 miega stundas, ja pat ne visas 12. Būs jāsaņemas un jāiet gulēt norm laikā, iztikt bez diendusām.