Tici vai nē, bet es šonakt Rīgā redzēju lapsu! Apm. 4:30 (pēc jaunā -ziemas laikā), kad beidzām skatīties kārtējo The Event sērīju paskatījos ārā pa logu, un akurāt pa ceļa vidu skrēja lapsa. Saucu J. skatīties, kad viņš bija klāt, lapsa jau bija ārpus redzamības zonas, un līdz ar to viņš centās mani pārliecināt, ka es redzēju kaķi vai suni. Nē, tā tiešām bija lapsa. Šorīt iegūglēju, un jā - lapsa ir redzēta Andrejsalā u.c. vietās Rīgā, līdz ar to ir ticams, ka arī centra rajonā šī varētu cilpot pa ielu.

Pirms apmēram stundas pie durvīm zvanīja mazi bērni šausmīgās maskās un tērpos. - "Saldumus vai izjokosim!" Un tad es attapos, ka mājās nav saldumu. Tas bija ļoti neforši, jo bija redzams, ka tie mazie rakari ļoti centās - ja jūs redzētu viņu tērpus un mirdzošās ačeles! Nākošgad man noteikti būs končas mājās. :) Lai vai kā, bet mani izjokoja - pabikstīja vēderu ar lielu velna dakšu ;D Smaidu par viņiem joprojām, un ļoti nožēloju, ka viņi aizgāja no mums bez saldumiem.

  Šodien no rīta putināja, es steidzos uz tramvaju, slēpdamās no puteņa zem zaļa lietussarga, jo cepures man kā suga nepatīk vispār. Ja ārpusē likās, ka snigšana rada troksni, tad tramvajā viss likās neparasti kluss, man pat likās, ka, kad iekāpu iekšā un nopūtos, mana nopūta izjauca tur valdošo blīvo klusumu. It kā visi būtu par kaut ko aizdomājušies, vai varbūt vēl nepamodušies, jo bija taču tikai ~8:30, vai arī pārsteidza stiprais putenis, ir oktobris kā nekā. Lai vai kā, bet sniegs neturējās ilgi, jau ap 12iem no tā nebija ne miņas. Un tad es gāju no lekcijām.
  Man ir jāpagarina studenta e-talons, bet man bija slinkums iet uz autoostu, un no rīta iztērēju pēdējo braucienu, negribējās pirkt biļeti vai jaunos braucienus, tāpēc gāju kājām. Nebija nemaz tālu jāiet, ~20min pastaigas un kustības var nākt tikai par labu. Pa ceļam es vēroju skaistās latviešu sievietes, to, kā viņas ģērbjas, kā saskaņo apģērbu, es vēroju pat viņu gaitu. Pārsvarā viņas izvēlas bezpapēžu zābakus, dažas uz papēžiem izskatās kā pīles uz ledus, par to liecina lēnā un neveiklā gaita, citas atkal ļoti labi un graciozi izskatās uz papēžiem, gaita tāda sievišķīga, solīši maziņi, bet tajā pat laikā droši un veikli.
 Vēl es izdomāju, ka man vajag citu cepuri šoziem, tas ir, kad ausis sals un cita glābiņa nebūs. Veselība pirmajā vietā.

Esmu saaukstējusies, šodien neaizgāju uz lekcijām.

Šodien es jūtos laimīga. Iespējams, vainojams kakao vai arī tas, ka šodien ir riebīgais laiks un man ir brīvdiena - otrdienas ir manas brīvās dienās, bez lekcijām, un es varu neiet ārā, pavadīt visu dienu izolēta, savā mazā pasaulē, malkojot siltu tēju vai kakao.


Šogad ļoti gribas aizbraukt uz Siguldu, papriecāties par krāsaino rudeni, skatīties uz apkārtni no vagoniņa augstuma, izstaigāties. Strauji tuvojas mani 21. Man nav piecgades plānu vai tamlīdzīga staffa, viss notiek plūstoši. Man nav ne jausmas, "kas es būšu, kad izaugšu liela", joprojām sevis meklējumos. Tuvākais mērķis ir dabūt programmētāja/datortīklu administratora (visdrīzāk pirmā) diplomu, ievilkt elpu un paskatīties apkārt.

Tuvojas vēlēšanas, par ko balsosiet?
Jā, jā, nav motivācijas iet un balsot, jo visi tik spīdīgām actiņām, suņa acīm sola. Un sastāvi taču tādi paši, vai ne?
Līdz vakardienai es domāju, ka neiešu balsot vispār vai balsojuma labā ievilkšu savu kvadrātiņu un klāt uzrakstīšu Godīga partija vai kaut ko tādu, bet pa ceļam uz mājām sanāca noiet dažus krustojumus ar kursabiedru. Un šis teica, ka, ja nezini par ko balsot, balso par Vienotību. Vismaz krievi netiks pie varas. Un, ja skatās no tāda skatu punkta, tad vienkārši jāiet balsot par populārāko latviešu partiju. Lai viņi sola kaut zelta kalnus, galvenais, lai latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
Tagad atzīšos - man nav ne jausmas, kādas partijas piedalīsies vēlēšanās un ko viņas sola. Un es nejūtos kaut ko zaudējusi, jo šaubos, ka tur ir kaut kas uzmanības vērts.

Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.

Mani pārsteidza (ja to rādītu Holivudas, specefektu pārpildītā filmā, es sarauktu pieri un teiktu - aha, kā tad) uguns viesuļvētra  nemaz nezināju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Pati viesuļvētra jau ir postoša, pat negribas domāt, kāds ir tās spēks apvienojumā ar uguni.

Šodien man ir lāča cienīgs miegs. Visu dienu guļu. Dažas reizes pamodos uz apmēram stundu, tad atkal aizmigu.

Tie norītie krupji kāpj atpakaļ.

Šodien tikos ar Inesi, iegājām Čilī picā padzert kakao, pastaigājāmies pa Vecrīgu, aizgājām uz dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, tikām uz izstādi "Art Deco stils - starpkaru perioda mode. Žēl, ka līdzi nebij fotoaparāta, bet netā uz ātru roku atradu pāris bildes.


Daži tērpi man iepatikās, žēl, ka neatradu viņu bildes. Bija interesanti pienākt tiem tuvu klāt, papētīt sīkākās nianses, izšuvumus, cik sīki un rūpīgi viss ir izšūts.

Pēc muzeja vēl nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu, tad diezgan daudz laika patērējām Stockmannā, nu jūs jau zinat, sievietes un veikali.
Šodien pirmo reizi 3-4gadu laikā es izgāju ārā džinsās. Ā nē, vēl viena reize bija, kad mēs ar kursu braucām uz Siguldu, ha.
Kopumā šī diena bija visnotaļ jauka, tieši tas man arī vajadzēja - pastaigāties, pakomunicēties, aiziet kaut kur, padarīt kaut ko, parunāties par neko/kaut ko.

     Lielākā daļa sieviešu, pašām to nezinot (neapzinoties), ir iemīlējušās domā par apprecēšanos krietni vairāk nekā savā izvēlētajā objektā. Tā ir kļūda numur viens, un no tās izriet citas kļūdas, bet par tām vēlāk.
     Jau no bērna kājas mums lasa pasakas par pelnrušķītēm, sniegbaltītēm un citām - ītēm, un visas pasakas noslēdzas laimīgi - sliktie saņem pēc nopelniem, bet galvenā varone apprecas ar skaistu, gudru, varenforšu princi un dzīvo laimīgi līdz mūža beigām. Vai tādejādi mums jau no bērnības neborē to, ka tas ir normāli, ka tā dara visi, un, ka uzliekot uz pirksta metāla riņķīti tiek garantēta laime visa mūža garumā? Varbūt tāpēc 99% sieviešu saista laimīgas attiecības tieši ar apgredzenošanos? Bet, vai tas ir pareizi un tā tam jābūt?
      Ļoti daudzas piever acis/pacieš sava interešu objekta izdarības, mierinot sevi ar domu - pēc TĀS dienas viss ies uz labu, viņš mainīsies (kļūda Nr2). Ja cilvēks nemainījās pa visu šo laiku, tad kāpēc, lai viņš to vispār darītu? Tad kāpēc Tev to vajag? Un vai vispār vajag šādas attiecības, pat neformāli? Nevajag lolot liekas cerības un dzīvot aplidošanas laika atmiņās. Tas bija, tas pagāja, tagad situācija ir tāda kāda tā ir, nekas nemainās. Tev jāiet tur, bet tev šiten.
      Problēmas un domstarpības pašas nerisinās (kļūda nr3 - klusēšana). Par tām jārunā, tās ir jāizrunā un jārisina. Ja nav izrunāts, tad jāsāk ar otrās iesaistītās puses informēšanu. Ja ir izrunāts n-tās reizes, bet risināts nekas netiek, tad varbūt nav vērts tērēt savu laiku? Mums taču ikvienam gribas pilnvērtīgas attiecības, saņemt no tām visu, ko tās var dod. Kā zināms, ja kaut kas netiek saņemts, tas tiek meklēts citur, tad ir trešās puses, ceturtās puses un vispār vesela armija, tad zūd attiecību jēga vispār.
     Ja cilvēks nejūt piepildījumu no savām interesēm, laika pavadīšanu ar sevi, tad ,visticamāk, ka arī attiecības viņu nevarēs piepildīt. Tātad - katram jābūt savām interesēm, saviem hobijiem, savam laikam, kurš priecē un uzlabo garastāvokli neatkarīgi no otras iesaistītās personas. Tā ir kļūda nr4 - būt kopā ar kādu, lai justos emocionāli/vai kā citādāk piepildītam. Attiecības ir bonuss, nevis pamats visam. Protams, visam jābūt līdzsvarā - laiks sev, laiks attiecībām.
      Attiecības pašas nekopjas un viens tās ilgi arī nevarēs pavilkt, vajag ieguldījumu no abiem. Ja otra persona nav pietiekoši ieinteresēta attiecību izkopšanā, tad arī pirmā agri vai vēlu padosies. Tātad - attiecības ir darbs, abiem ir jāstrādā, lai tās uzlabotu vai vismaz noturētu līmenī.
      
   Bieži vien sievietes piever acis uz to, ka no attiecībām tās nesaņem to, ko viņas grib/to ko viņām vajag, un smagi kļūdās pasakot - Jāvārdu attiecībām, Jāvārdu laulībām, jo domā, ka vēlāk viss pēkšņi pats no sevis uzlabosies, bet tā nenotiek, cilvēks, kurš nemainījās iepriekš, nemainīsies arī tagad. Pēc apgredzenošanās paiet laiks, uzlabojumi nenotiek un rodas jautājums - kur tad ir tā lielā laime, par kuru mums lasīja pasakās? Tās nav, un to mums uzskatāmi parāda šķīrušos cilvēku procenti. Iemācieties saprast, vai jūs saņemat to, ko vēlaties, vai tam ilgtermiņā ir nākotne. Galu galā novērtējiet sevi.

   Vēl viena kļūda - mīlēt kādu vairāk par sevi pašu. Aicinu jūs uz egoismu un patmīlību, nu kaut nedaudz.



Ieraksts radās +/- apkopojot forumos, grāmatās lasīto un iz dzīves. Gan jau tāds nekāds - saraustīts, jo tagad ir ~3 naktī un man nāk miegs, bet šī doma bija jāpiefiksē kaut kur. Nepieslīpēta, saraustīta, bet tāda nu ir.
   

 

Par to, ka Rīgā bijusi vētra, uzzināju tikai ziņu portālos un viena cibiņa ierakstā, kuram bija pievienotas fotogrāfijas, kurās redzami apgāzušies koki. Dzirdēju, kā lietus lāses atsitās pret palodzēm, kā pērkons dārdēja, bet nemaz nenojautu, ka koki gāžas.

Šodien ar mīļo bijām pie jūras, mūsu pirmā reize šo gadu laikā. Bij jauki. :)

 No piektdienas vakara ciemojos pie vecākiem. Pa šīm dienām viens iekritis acīs - viņi katru dienu (!) brauc uz veikalu. Katru dienu pērk jaunu Rimi maisiņu(!). Fuj, fuj, fuj.Cik nelietderīga sava laika tērēšana. Cik liela celofāna maisiņu kolekcija!
Bet viņi ir tādā vecumā, ka to mainīt nevar, un runas par a la dzīvošanu zaļāk ir kā pret sienu. Pretargumenti - "es jau nezinu, vai un kad es izdomāšu braukt uz veikalu, lai visu laiku līdzi staipītu maisiņu" un "re kur priekšā brauc mašīna, re kā dūmo un smird, re kas mūsu dabu piesārņu vairāk!"
Ja uz to kaut kā piever acis, tad viss pārējais ir tīri jauki.
Kas vēl ir riebīgi. Logā jau ap 6:20 spīd iekšā saule, istabā karsti un gaišs, tā, ka tas sagādā grūtības. Labi, ka drīz atpakaļ uz Rīgu pie saviem mīļajiem vīriešiem. Te jau nav slikti, vienīgi kaut kā neierasti.
Esmu veiksmīgi saaukstējusies jau apmēram nedēļu. Ha.

       Ļoti maz laika, ļoti daudz darāmā. Joprojām neesmu uzcepusi sava lielā praktiskā darba datu bāzēs rakstisko daļu, tikai idejiskā līmenī viss ir +/- skaidrs.
      Man likās, ka integrēšanu nesaprotu, man bija daudz neskaidrību. Vakar biju pie riktīgi foršas augstākās matemātikas skolotājas, divas stundas mēs rēķinājām - ņēmām pēc kārtas visus piemērus, kurus es izprintēju ( md un kd paraugus par šo tēmu). Tas viss notika tik raiti, ka izskatījās, ka integrēšana man nesagādā īpašas problēmas. Tagad tik jācer, ka rītdien kontroldarbā veiksies ar integrēšanu.
      Šodien būs ieskaite par vidusskolas trignometrijas vielu, vēl joprojām turpinu mācīties - atkārtot to, kas jau ir aizmirsies. Vispār brīnos - mums skolā vajadzēja speciālgadījumus iezubrīt no galvas (nu tos, kur, ja piem., cosx=1/2, tad x=+/- (Pi/3)+2Pin). Cik skatos kursa biedra kd - tur viņš tos kaut kā mistiski izrēķina, ij tāpat nepareizi. Un skolotāja to kļūdu nemaz nepamana, bet piekasās pie kaut kādiem sīkumiem.

Šī būs jauka diena. :)