Šodien no rīta putināja, es steidzos uz tramvaju, slēpdamās no puteņa zem zaļa lietussarga, jo cepures man kā suga nepatīk vispār. Ja ārpusē likās, ka snigšana rada troksni, tad tramvajā viss likās neparasti kluss, man pat likās, ka, kad iekāpu iekšā un nopūtos, mana nopūta izjauca tur valdošo blīvo klusumu. It kā visi būtu par kaut ko aizdomājušies, vai varbūt vēl nepamodušies, jo bija taču tikai ~8:30, vai arī pārsteidza stiprais putenis, ir oktobris kā nekā. Lai vai kā, bet sniegs neturējās ilgi, jau ap 12iem no tā nebija ne miņas. Un tad es gāju no lekcijām.
  Man ir jāpagarina studenta e-talons, bet man bija slinkums iet uz autoostu, un no rīta iztērēju pēdējo braucienu, negribējās pirkt biļeti vai jaunos braucienus, tāpēc gāju kājām. Nebija nemaz tālu jāiet, ~20min pastaigas un kustības var nākt tikai par labu. Pa ceļam es vēroju skaistās latviešu sievietes, to, kā viņas ģērbjas, kā saskaņo apģērbu, es vēroju pat viņu gaitu. Pārsvarā viņas izvēlas bezpapēžu zābakus, dažas uz papēžiem izskatās kā pīles uz ledus, par to liecina lēnā un neveiklā gaita, citas atkal ļoti labi un graciozi izskatās uz papēžiem, gaita tāda sievišķīga, solīši maziņi, bet tajā pat laikā droši un veikli.
 Vēl es izdomāju, ka man vajag citu cepuri šoziem, tas ir, kad ausis sals un cita glābiņa nebūs. Veselība pirmajā vietā.