Darbības, kuras dari ik dienu notiek automātiski, tu vairs nedomā, kur tu ej, tu vienkārši ej, vairs nedomāju, ko dari, tu to vienkārši dari. Domas tajā brīdī var lidināties pilnīgi jebkur.

Es gribētu uz Prāta Vētras koncertu decembrī, bet pārāk vēlu attapos - visas stāvvietas izpārdotas. Ja nav stāvvietu, tad nav vērts.

  Šodien no rīta putināja, es steidzos uz tramvaju, slēpdamās no puteņa zem zaļa lietussarga, jo cepures man kā suga nepatīk vispār. Ja ārpusē likās, ka snigšana rada troksni, tad tramvajā viss likās neparasti kluss, man pat likās, ka, kad iekāpu iekšā un nopūtos, mana nopūta izjauca tur valdošo blīvo klusumu. It kā visi būtu par kaut ko aizdomājušies, vai varbūt vēl nepamodušies, jo bija taču tikai ~8:30, vai arī pārsteidza stiprais putenis, ir oktobris kā nekā. Lai vai kā, bet sniegs neturējās ilgi, jau ap 12iem no tā nebija ne miņas. Un tad es gāju no lekcijām.
  Man ir jāpagarina studenta e-talons, bet man bija slinkums iet uz autoostu, un no rīta iztērēju pēdējo braucienu, negribējās pirkt biļeti vai jaunos braucienus, tāpēc gāju kājām. Nebija nemaz tālu jāiet, ~20min pastaigas un kustības var nākt tikai par labu. Pa ceļam es vēroju skaistās latviešu sievietes, to, kā viņas ģērbjas, kā saskaņo apģērbu, es vēroju pat viņu gaitu. Pārsvarā viņas izvēlas bezpapēžu zābakus, dažas uz papēžiem izskatās kā pīles uz ledus, par to liecina lēnā un neveiklā gaita, citas atkal ļoti labi un graciozi izskatās uz papēžiem, gaita tāda sievišķīga, solīši maziņi, bet tajā pat laikā droši un veikli.
 Vēl es izdomāju, ka man vajag citu cepuri šoziem, tas ir, kad ausis sals un cita glābiņa nebūs. Veselība pirmajā vietā.

Ilustrētā vēsture un ilustrētā zinātne ir lielisks laika kavēšanas veids, kad apmēram 3-4h nav ko darīt. Tos es labprāt lasu vilcienā.

Tuvojas vēlēšanas, par ko balsosiet?
Jā, jā, nav motivācijas iet un balsot, jo visi tik spīdīgām actiņām, suņa acīm sola. Un sastāvi taču tādi paši, vai ne?
Līdz vakardienai es domāju, ka neiešu balsot vispār vai balsojuma labā ievilkšu savu kvadrātiņu un klāt uzrakstīšu Godīga partija vai kaut ko tādu, bet pa ceļam uz mājām sanāca noiet dažus krustojumus ar kursabiedru. Un šis teica, ka, ja nezini par ko balsot, balso par Vienotību. Vismaz krievi netiks pie varas. Un, ja skatās no tāda skatu punkta, tad vienkārši jāiet balsot par populārāko latviešu partiju. Lai viņi sola kaut zelta kalnus, galvenais, lai latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
Tagad atzīšos - man nav ne jausmas, kādas partijas piedalīsies vēlēšanās un ko viņas sola. Un es nejūtos kaut ko zaudējusi, jo šaubos, ka tur ir kaut kas uzmanības vērts.

Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.

Mani pārsteidza (ja to rādītu Holivudas, specefektu pārpildītā filmā, es sarauktu pieri un teiktu - aha, kā tad) uguns viesuļvētra  nemaz nezināju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Pati viesuļvētra jau ir postoša, pat negribas domāt, kāds ir tās spēks apvienojumā ar uguni.

Boy in the striped pyjamas
Skatoties šo filmu, pilnīgi sirds sažņaudzās. Cik labi, ka mūsu paaudze šim nav gājusi cauri, cerams, ka arī nākotnē dzīve mums liksies zaļa, un biedēs mūs tikai ekonomiskā krīze, nevis gāzes kameras un nāve par to, ka tu esi dzimis nepareizā valstī, esi nepareizas tautības, vai kāds tur augšā būtu izlēmis citu cilvēku likteņus.
Tehniski runājot, cilvēks ir marionete. Pat mūsdienās bojāgājušo skaitu mēs uztveram diezgan vēsi, tie ir tikai skaitļi. Tie ir tikai skaitļi līdz tas neskar mūs pašus. Mēs dzīvojam burbulī, kamēr tas nepārplīsīs, notikumi būs tikai statistika un lasāmviela.

Šodien man gribas ātrāk vēso rudeni, krāsainās lapas, vēsu degunu, ozolzīles, kastaņus un priecīgus bērnus, kuri to visu priecīgi pacel (izņemot aukstos degunus, tos viņi neceļ). Es gribu sev super-duper krāsainus cimdus un šalli, un lietussargu arī. Es gribu pārmaiņas savā dzīvē, man kaut kā pietrūkst. Ah, sajūtu rudens smaržu, lieliski.



Bērnībā tētis mani veda pie kastaņiem, tad es tos lasīju maisiņā un vedu mājās.

Esmu ieņēmusi pasīvā cibiņa agregātstāvokli - cibu lasu regulāri, dažreiz vairākas reizes dienā, bet pati neiepukstu.

     Lielākā daļa sieviešu, pašām to nezinot (neapzinoties), ir iemīlējušās domā par apprecēšanos krietni vairāk nekā savā izvēlētajā objektā. Tā ir kļūda numur viens, un no tās izriet citas kļūdas, bet par tām vēlāk.
     Jau no bērna kājas mums lasa pasakas par pelnrušķītēm, sniegbaltītēm un citām - ītēm, un visas pasakas noslēdzas laimīgi - sliktie saņem pēc nopelniem, bet galvenā varone apprecas ar skaistu, gudru, varenforšu princi un dzīvo laimīgi līdz mūža beigām. Vai tādejādi mums jau no bērnības neborē to, ka tas ir normāli, ka tā dara visi, un, ka uzliekot uz pirksta metāla riņķīti tiek garantēta laime visa mūža garumā? Varbūt tāpēc 99% sieviešu saista laimīgas attiecības tieši ar apgredzenošanos? Bet, vai tas ir pareizi un tā tam jābūt?
      Ļoti daudzas piever acis/pacieš sava interešu objekta izdarības, mierinot sevi ar domu - pēc TĀS dienas viss ies uz labu, viņš mainīsies (kļūda Nr2). Ja cilvēks nemainījās pa visu šo laiku, tad kāpēc, lai viņš to vispār darītu? Tad kāpēc Tev to vajag? Un vai vispār vajag šādas attiecības, pat neformāli? Nevajag lolot liekas cerības un dzīvot aplidošanas laika atmiņās. Tas bija, tas pagāja, tagad situācija ir tāda kāda tā ir, nekas nemainās. Tev jāiet tur, bet tev šiten.
      Problēmas un domstarpības pašas nerisinās (kļūda nr3 - klusēšana). Par tām jārunā, tās ir jāizrunā un jārisina. Ja nav izrunāts, tad jāsāk ar otrās iesaistītās puses informēšanu. Ja ir izrunāts n-tās reizes, bet risināts nekas netiek, tad varbūt nav vērts tērēt savu laiku? Mums taču ikvienam gribas pilnvērtīgas attiecības, saņemt no tām visu, ko tās var dod. Kā zināms, ja kaut kas netiek saņemts, tas tiek meklēts citur, tad ir trešās puses, ceturtās puses un vispār vesela armija, tad zūd attiecību jēga vispār.
     Ja cilvēks nejūt piepildījumu no savām interesēm, laika pavadīšanu ar sevi, tad ,visticamāk, ka arī attiecības viņu nevarēs piepildīt. Tātad - katram jābūt savām interesēm, saviem hobijiem, savam laikam, kurš priecē un uzlabo garastāvokli neatkarīgi no otras iesaistītās personas. Tā ir kļūda nr4 - būt kopā ar kādu, lai justos emocionāli/vai kā citādāk piepildītam. Attiecības ir bonuss, nevis pamats visam. Protams, visam jābūt līdzsvarā - laiks sev, laiks attiecībām.
      Attiecības pašas nekopjas un viens tās ilgi arī nevarēs pavilkt, vajag ieguldījumu no abiem. Ja otra persona nav pietiekoši ieinteresēta attiecību izkopšanā, tad arī pirmā agri vai vēlu padosies. Tātad - attiecības ir darbs, abiem ir jāstrādā, lai tās uzlabotu vai vismaz noturētu līmenī.
      
   Bieži vien sievietes piever acis uz to, ka no attiecībām tās nesaņem to, ko viņas grib/to ko viņām vajag, un smagi kļūdās pasakot - Jāvārdu attiecībām, Jāvārdu laulībām, jo domā, ka vēlāk viss pēkšņi pats no sevis uzlabosies, bet tā nenotiek, cilvēks, kurš nemainījās iepriekš, nemainīsies arī tagad. Pēc apgredzenošanās paiet laiks, uzlabojumi nenotiek un rodas jautājums - kur tad ir tā lielā laime, par kuru mums lasīja pasakās? Tās nav, un to mums uzskatāmi parāda šķīrušos cilvēku procenti. Iemācieties saprast, vai jūs saņemat to, ko vēlaties, vai tam ilgtermiņā ir nākotne. Galu galā novērtējiet sevi.

   Vēl viena kļūda - mīlēt kādu vairāk par sevi pašu. Aicinu jūs uz egoismu un patmīlību, nu kaut nedaudz.



Ieraksts radās +/- apkopojot forumos, grāmatās lasīto un iz dzīves. Gan jau tāds nekāds - saraustīts, jo tagad ir ~3 naktī un man nāk miegs, bet šī doma bija jāpiefiksē kaut kur. Nepieslīpēta, saraustīta, bet tāda nu ir.
   

 

Esmu sākusi lasīt Kolīnas Makkovas "Dziedoņi ērkšķu krūmā", 1989.gada izdevumu.
Nopumpēju arī filmu, bet to es skatīšos, kad izlasīšu grāmatu, jo negribu, lai filmas piedāvātie tēli bojā/pazudina tos tēlus, kādus esmu sazīmējusi savā iztēlē. Patiesībā, man ir aizdomas, ka filmu esmu redzējusi agrā bērnībā. Nu vismaz dažas ainas pazib, un saturs arī pagaidām atbilst. Viena aina man ir iespiedusies sevišķi stipri atmiņā, bet līdz tai es vēl neesmu tikusi. Nezinu, kāpēc es neko neatceros par kailo mācītāju lietū, varbūt to ainu filmā nemaz nerādīja vai arī vecāki aši novērsa manu uzmanību, vai es neatceros.

Nav tās sajūtas kā bērnībā "jē, man rīt vārda diena! Nu tik būs!"
Nebūs. Negribu, ir vienalga.

Uznāca šausmonīgs skumjais brīdis. Par omi, par dzīvi. Latvijā. Viņai ir 80gadi, nesen izrakstīja no slimnīcas. Viņa tur tika (jau otro reizi pāris mēnešu laikā, pirmā reize gan bija cita iemesla dēļ), jo plaušās bija (un joprojām ir) ūdens, un ārsts teica, ka, ja viņa neies uz slimīcu, viņai atliks dzīvot mazāk par mēnesi. (nu dien, smalkjūtība tiem ārstiem). Ūdens plaušās radies no šķidruma aiztures organismā. Labi, ka viņai ir bērni, mazbērni. Bet, ja viņa būtu viena?
 11 dienas slimnīcā, tā kā tas ir dzīvību apdraudošs gadījums, par diennakti vien 9.50Ls. Tagad parēķināsim 11x9.50LS= 104,5Ls. Vai to var atļauties Latvijas pensionāri, vai to vispār var atļauties vidusmēra Latvijas iedzīvotājs? Ņemot vērā, ka "normālā" cena par diennakti ir 12Ls. Ņemot vērā, ka risks viņas dzīvībai joprojām pastāv, un ārsts teica, ka, ja nu gadījumā viņa sajūtas sliktās, lai nekavējoties dodas atpakaļ. Izskatās, ka medicīniskā palīdzība, viena no primārajām vajadzībām Latvijas iedzīvotājiem ir tāda kā ekstra, tāds kā luksus pakalpojums, kuru, esmu pārliecināta, lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa varētu atļauties vien tad, ja ņemtu to kredītā. Un cilvēki ciešas līdz pēdējam, vai mirst, jo jau ir par vēlu. Un pēc izrakstīšanās no slimnīcas vēl ir jānopērk zāles, lai veselība uzlabotos, jānopērk kas ēdams, galu galā jāsamaksā par dzīvesvietu. Manas vecmātes gadījumā viņai ir bērni un mazbērni, kas var palīdzēt. Bet citu cilvēku gadījumā?

Un tie, mīļie, ir tikai ziediņi, jo Latvija vēl nav sākusi atmaksāt kredītu. Mūsu valsts visu šo laiku atmaksā tikai procentus. Kas notiks tad, kas sāks atmaksāt īsto aizņēmumu?
Mūsu valstī ir ~800% uzcenojums nepārtikas precēm. Mūsu valstī maksā vismaz x6 mazāk par to pašu darbu/pienākumiem, kurus pilda ārzemēs.

Tagad 2 gadījumi iz paziņu, aizbraucēju pieredzes.
1) Puisis aizbrauca uz UK. Atrada darbu, tad uz turieni pārbrauca viņa draudzene ar bērniņu. Viņiem sāka maksāt bērnu pabalstu - 80paundi mēnesī/Latvijas 8Ls/mēn, vietā. Valdība lūdza iesniegt algas izrakstu, lai viņi var aprēķināt, vai katram ģimenes loceklim sanāk minimums. Jāpiebilst, ka viņa alga LV līmenī skaitītos tīri ok, bet UK minimumu tā nesedza. Nu lūk, iztrūkstošo minimumu valdība viņiem izmaksās pati.
2) Pārbrauca ģimene ar meitenīti uz to pašu UK. Meitenītei minimālas eng zināšanas, bet sāka iet eng skolā. Jau no pirmās dienas skolotāja visiem bērniem stādīja priekšā šo meitenīti, pastāstīja, no kurienes viņa ir, kur pašlaik dzīvo, lūdza viņu atbalstīt, paskaidrot, ja kaut kas viņai nebūs skaidrs.
Uz mājām viņu pavadīja bariņš klasesbiedru. Nākošajā rītā bariņš klasesbiedru viņu sagaidīja pie mājām, lai ietu kopā uz skolu. Vakaros viņi pilda mājasdarbus kopā. Brīvdienās bērni viņu vadā pa pilsētu, lai viņa iepazītu un iejustos tajā vidē. Attieksme pret cilvēkiem.

 Es negribu pateikt neko. Es gribu, lai jūs pavērojat savu dzīvi/savu tuvāko dzīvi, un pavērojat smaidīgos ārzemju pensionārus šortos ar fotokamerām Vecrīgā.

Vidējais dzīves ilgums Latvijā ir 70gadi. Pensionēšanās vecumu plāno paaugstināt līdz 65(ja nemaldos) gadiem. Parēķiniet, nē ilgi, nebūs jāmokās.

   Ceturtdien lekcijā uzstājās studenti ar dažādām prezentācijām, viena no tām man lika aizdomāties. Ne jau par skype, par kuru bija prezentācija, bet gan par notikumu un nejaušību virkni, kas mūs noved tur kur mēs tagad esam. Pastāstīšu nedaudz sīkāk. 2007.gada 16.,17. augustā nedarbojās skype. Es atceros to vakaru. Tā kā nedarbojās skype, tika meklēti alternatīvi saziņas līdzekļi, un tad es pirmo reizi "interneta adrešu laukā" ievadīju "cf.lv", ja runājam detalizētāk, tad tajā vakarā es iepazinos ar cf.lv čatu. Vēlāk pievērsu uzmanību blogu sadaļai, kādu laiku biju vērotāja statusā. Tad nolēmu, ka jāreģistrē jauns lietotājvārds un jāsāk savas gaitas tur. Veidojās virtuālā saziņa, komunikācija, atkarība no blogošanas. Nezinu, cik ilgi es tur biju - varbūt pāris gadus. Tad arī cf.lv pazuda, un kā liecina novēroju - uz pavisam. Pa to esības laiku dibinājās kontakti, ar vienu no cfiešiem gadījās sataureņoties, tikties, jumtam tikt nonestam. Un tā nu jau divus gadus esam kopā, ir kaķis, es studēju datorzinātnes.
   Ko es ar to visu gribu pateikt? Šo notikumu virkni, līdz ar to manu dzīves ceļu, viegli varēja izjaukt kāds no iztrūkstošiem ķēdes posmiem jeb "pagrieziena punktiem" - skype nojukšana, tā laikā toppersonas spožā ideja izmantot cf saziņai, reģistrēšanās, komunicēšanās, skype kontaktu apmaiņa, galu galā es varēju nemaz nepazīt to personu, kura pateica par cf. Un tā varētu turpināt ilgi un dikti.
   Nekad nevar zināt, kurš sīks notikums jūs ir ievirzījis tur, kur jūs tagad esat. Varbūt par pagrieziena punktu kalpo nokavēts tramvajs vai pazaudētā pildspalva.
Patiesībā par to visu es aizdomājos jau kādu laiku iepriekš, vienīgi prezentācija lika atkal pārcilāt savas domas, un man sagribējās tās iemūžināt te.

Taisiet bekapus, mīļie, ja nu gadījumā (tfu, tfu) arī klabs kādu dienu pazūd.

Viss notiek kā filmās tikai filmās vai multenēs, bet ne dzīvē. Dzīvē reti un visbiežāk ne ar mani. Hm, vienīgi, ja filmas žanrs ir traģikomēdija vai kaut kas tamlīdzīgs, tad varbūt jā.
Apsveru domu piekāst uz ārstu apmeklējumiem šomēnes un nopirkt jaunas kurpes. Ak vai, cik pārdomāta un gudra doma.