Ceturtdien lekcijā uzstājās studenti ar dažādām prezentācijām, viena no
tām man lika aizdomāties. Ne jau par skype, par kuru bija prezentācija,
bet gan par notikumu un nejaušību virkni, kas mūs noved tur kur mēs
tagad esam.
Pastāstīšu nedaudz sīkāk. 2007.gada 16.,17. augustā nedarbojās skype.
Es atceros to vakaru. Tā kā nedarbojās skype, tika meklēti alternatīvi
saziņas līdzekļi, un tad es pirmo reizi "interneta adrešu laukā"
ievadīju "cf.lv", ja runājam detalizētāk, tad tajā vakarā es iepazinos
ar cf.lv čatu. Vēlāk pievērsu uzmanību blogu sadaļai, kādu laiku biju
vērotāja statusā. Tad nolēmu, ka jāreģistrē jauns lietotājvārds un jāsāk
savas gaitas tur. Veidojās virtuālā saziņa, komunikācija, atkarība no
blogošanas. Nezinu, cik ilgi es tur biju - varbūt pāris gadus. Tad arī
cf.lv pazuda, un kā liecina novēroju - uz pavisam. Pa to esības laiku dibinājās
kontakti, ar vienu no cfiešiem gadījās sataureņoties, tikties, jumtam
tikt nonestam. Un tā nu jau divus gadus esam kopā, ir kaķis, es studēju
datorzinātnes.
Ko es ar to visu gribu pateikt?
Šo notikumu virkni, līdz ar to manu dzīves ceļu, viegli varēja izjaukt
kāds no iztrūkstošiem ķēdes posmiem jeb "pagrieziena punktiem" - skype
nojukšana, tā laikā toppersonas spožā ideja izmantot cf saziņai,
reģistrēšanās, komunicēšanās, skype kontaktu apmaiņa, galu galā es
varēju nemaz nepazīt to personu, kura pateica par cf. Un tā varētu
turpināt ilgi un dikti.
Nekad nevar zināt, kurš sīks notikums jūs ir ievirzījis tur, kur jūs
tagad esat. Varbūt par pagrieziena punktu kalpo nokavēts tramvajs vai
pazaudētā pildspalva.
Patiesībā par to visu es
aizdomājos jau kādu laiku iepriekš, vienīgi prezentācija lika atkal
pārcilāt savas domas, un man sagribējās tās iemūžināt te.
Taisiet
bekapus, mīļie, ja nu gadījumā (tfu, tfu) arī klabs kādu dienu pazūd.