Esmu radoša virtuvē, bet ar tām datorlietām tā bremzīgāk un piņķerīgāk iet. Acīmredzot es neuzrakstīšu nevienu pašu grāmatu par datorzinātni, varbūt vienīgi kādu pavārgrāmatu. Bet arī to tiki tad, kad būšu aizmirsusi, kā man gadījās plīti pārvērst par milzīgu cukurgailīti. Jā, tas notika Ziemassvētkos, kad es cepu savas pirmās piparkūkas.
Sāk trīcēt labās acs plakstiņš, kad domāju par jūniju. Sesija. Šoreiz nav tā, ka es gribu aiziet. Es gribu palikt, palikt arī uz sesiju, visu nokārtot un pabeigt, un tagad man ir bail paklupt un kaut ko nevarēt. Bet ir jāsaņemas un jāvar.

Pildu matemātiskās analīzes mājas darbus. Pārņem apjukums, ka esmu aizmirsusi to, ko pirms diviem gadiem perfekti zināju, es runāju par vidusskolas matemātikas vielu. Ir pagājuši tikai divi gadi kopš es pabeidzu skolu. Zināšanas, kuras ikdienā pielieto reti, vai nepielieto nemaz, ar laiku ierūs. Tas viss ir zināms, bet noglabāts atmiņas tālākā plauktā. Ir grūti iekustināt ierūsējušu mehānismu. Kaut kādā ziņā jūtos tā, it kā apgūtu visu no jauna. Mani tiešām ļoti pārsteidz, ka  degradēšanās notiek tik ātri. Tu apgūsti jaunas, gudrākas fīčas, bet vecās aizmirsti. Dzīves netaisnība. Cilvēka atmiņa neatšķiras no datora atmiņas - ir bitiņi, kuri visu laiku jāatjauno, lai nezūd glabātā informācija.

Jūs zinājāt, ka diska lasītāja galviņa nemaz nepieskaras diskam? Ja tā pieskartos, tad rastos berze, tad nodiltu diski un galviņa, kā rezultātā rastos informācijas zudumi. Kā tas bija diskešu laikmetā. Atsperīte spiež galviņu pie diska, bet gaisa cēlējspēks to ceļ augšā. Jā, šodien bija lekcija par galviņām. Ja datoru ieslēdzot, jums ir klik klak skaņa, ļoti iespējams, ka cietais disks ir beigts. Lai jūsu galviņas lieliski funkcionē un tām ceļā negadās putekļi!

Ak jā, šodien savā hula hoop riņķī, dobumā iekšā iespaidīju 0,5kg plastilīna, nu tas ir smagāks.

Nejaušības un lēmumi veido notikumu virteni, katrs posms ir svarīgs. Katrs posms mūs noved tur, kur mēs šobrīd esam. Un padara mūs par to, kas mēs esam. Daži posmi ir nepatīkami, bet tas ir tikai tāpēc, lai mēs norūdītos, rastu atziņas un pieredzi.

 Jāmācās AT, rītdien notiks lielā (pār)rakstīšana. Rītdiena pēc savas būtības būs diezgan traka ( iegalvojot to sev, es cenšos sevi motivēt), bet man nav ne mazāko sataukuma pazīmju. Tik mierīga, ka pašu tas kaitina, ha. Vienaldzība nogalina, vai tad ne? Bet laikam jau taisnība vien ir - ar gadiem mainās uztvere. Šodien 3-4h kārtējo reizi pārlasīju to visu, vēlāk pārbaudīju sevi - rakstīju teorijas konspektu, izmantojot tikai manus atmiņas resursus. Secinājums - transformatori, akceproti, autonomi automāti jau ir ērti iekārtojušies manās pelēkajās šūniņās, bet man vēl jāiekaļ sev atmiņā determinizācija un minimizēšana. Tas prasīt vēl kādas 4h. Tā ir tikai teorija. Tad būs jāpārbauda manas uzdevumu risināšanas spējas. Vārds risinināšana šeit neiederas, jo tā nav matemātika, bet nu.

 Īsi pirms iemigšanas es mēdzu skatīties griestos un domāt neko. Visgrūtāk ir nedomāt, t.i, stāvoklis, kad tur iekšā, galvā, ir pilnīgs klusums. Un panākt klusumu tur ir tiešām grūti, pat skatoties griestos, jo pēc mirkļa Tu jau sāc domāt par faktūru un krāsu, par to, ka baltā krāsa neabsorbē gaismas/krāsas starus kā to dara melnā, un tad domas brīvi plūst.