šodien sēdēju lekcijā un kaut kā nedaudz aizdomājos par to, vai esmu izvēlējusies to, kas ir mans. Tas notika tad, kad biju palaidusi garām lekcijas pirmo daļu, atnācu uz otro un uzreiz nespēju piešauties pie tā, kas tur notiek ar to matricu reizināšanu. Kā man vispār zināt, kas ir mans? Laikam jau to uzzina tikai tad, kad pagaršo vienu, otro, trešo un izdomā, kas garšo vislabāk vai turpina garšot. Tad jau redzēs.

Vakar ar savējiem biju Jūrmalā.

šodien otrā diena, kad bija lekcijas. Katram pasniedzējam savas prasības, nav tādas vienotas sistēmas kā skolā. Pie viena jāstaigā uz visām lekcijām, jābūt pilnīgi viesiem laboratorijas darbiem, mājas darbiem, pārbaudes darbiem, kontroldarbiem un vēlāk obligāti jākārto eksāmens, pie otra - jābūt visiem kontroldarbiem, lekciju apmeklējums paliek paša ziņā, un beigās var nekārtot eksāmenu, tiks ielikta automātiskā atzīme, pie trešā - var nestaigāt uz lekcijām un nerakstīt kontroldarbus, beigās būs jānokārto eksāmens, un tā arī būs TĀ atzīme.

ā, vēl sākumā tā nedaudz grūti "piešauties" lekcijām. Es teiktu, ka dažiem lekcija laiku pa laikam ir diezgan haotiska. Jeb kā viens pasniedzējs teica - "es domāju A, runāju B, bet rakstu C". Tāpēc mums jāseko viņa teiktajam un jācenšas pielabot, ja manām ko pielabojamu. Hā, labais, jā.


vakar iepazinos ar vienu kursabiedreni un kursabiedru. Tādi ok. Pašlaik ir tā, ka daži jau ir iepazinušies un ir izveidojušās tādas mazas grupiņas, kuras turās kopā. Un vēl ir tādi, kuri, kā var manīt, nevienu nepazīst.

pirms pāris dienām man vienbrīd uznāca māj-pietrūkšanas lēkme. Tā ir tā sajūta, kad pēkšņi nez kāpēc sajūties mazs un neizsargāts. Bet nu. It kā tiku galā. Vismaz šobrīd viss ir ok.