Netīk, kad uz ielas, tramvajā, universitātē kāds man pieskaras/aizskar. Pat tie cilvēki, ar kuriem es universitātē komunicēju, ja viņi jokojot kaut kā man iebiksta, pieskaras, man tas izraisa negatīvas emocijas, it kā kāds ielauztos manā privātajā telpā. To es neizrādu, nē.

Vakar un šodien es sev paņēmu brīvdienu. Atpūtos, izgulējos, padarīju dažus darbiņus, atrādīju savu sql praktisko darbu.

Brīvdienās droši vien pamainīšu bloga izskatu, gribu krāsas, kontrastus.

Kaut kā nerakstās un viss. Varbūt tāpēc, ka bija blogošanas pārtraukums kopš cf aizklapējās ciet. Un tad vēl tās neregulārās rakstīšanas un pārāk lielā piedomāšana. Un vēl tas, ka es nemāku skaisti virknēt vārdus, tā, lai viegli lasās. Tā uz viena elpas vilciena. Negribu es rakstīt ne par fešn, ne zvaigžņu biogrāfiju, ne kaut kādus rakstus. Tas viss ir jauki, bet tas nav personiski, tas nav par mani. Tas iederētos kādā žurnālā, bet ne te, ne manā blogā. Jā, jā, izmēģināju sevi review rakstīšanā - izsalkumu bišk mazina, bet sātu nedod. Tas nav par mani, tā neesmu es. Laiku pa laikam jau varētu, bet nē, man vajag kaut kādu iedvesmu vai kaut ko kas dod nemitīgu rakstīšanas kāri un prasmi savu ikdienu pasniegt skaistā, viegli lasāmā veidā. Nē, drīzāk ne jau pasniegšanā ir problēma, bet gan uztverē, sākumā ir jāierauga tās stīgas, aiz kurām pieķerties un tikai tad var tām pieskarties, lai tās dzied.

   Šodien gāju uz LU mani pavadīja tizlā sajūta, ka atkal esmu nobumbulējusi visu brīvlaiku, lai pēdējā dienā rautos un censtos kaut ko salāpīt. Jā, jā, man likās, ka tas darbiņš ir nākošnedēļ, bet izrādījās šodien. Gāja tā kā gāja. Es improvizēju, jo neuzdrošinājos špikot. Nolēmu, ka šo sajūtu es vairs negribu sev blakus (ne jau špikošan-neuzdrīkstēšanos, bet to tizlo, tizlo nu). Tāpēc tagad es sev te rakstīšu uzmetumus par to, kas, kad man IR jāizdara. Nē, tie nedēļas plāni visdrīzāk būs pieejami tikai man.

 Līdz semestra beigām palikuši vien divi mēneši, tad mēnesi būs sesija. Tā tulīt taps plāns nākošajām divām nedēļām.

   Tā kā pārgāju/pāreju uz dabisko/ekokosmētiku, kopšanas līdzekļiem utt, tad nolēmu, ka derētu rakstīt review'us.
   Madaras tonējošo fluīdu lietoju jau dažus mēnešus. Tilpums 50ml, ražots Latvijā, ir ecocert sertifikāts, tātad atbilst ecocert standartiem. Šim fluīdam eksistē divi toņi - moon flower gaišās ādas īpašniecēm, sun flower tumšākas/iedegušas ādas īpašniecēm. Moon flower iekšā ir sudrabaini mirdzumiņi, sun flower - zeltaini. Es lietoju moon flower.
Uz paciņas rakstīts "Ietonē, izgaismo un viegli mitrina sejas un kakla ādu. Piešķir ādai svaigu nokrāsu un mirdzumu. Nomaskē nelielus defektus un smalkas krunciņas. Vieglāka alternatīva tonālajam krēmam – neveido uz sejas grima kārtu, nenosprosto poras. Kā pilmēness gaismā ievizas pīpenes zieds".

   Un tagad varētu teikt pats būtiskākais. Jā, sastāvs nav 100% dabisks, tomēr 0,125% ķīmisko vielu nav nekas traks. Te var to pilnībā aplūkot.
Sastāvs:

Aqua, Alcohol, Simmondsia Chinensis (Jojoba) Oil*, Rosa Damascena (Rose) Distillate*, Glycerin*, Theobroma Cacao Seed (Cocoa) Butter*, Cetearyl Alcohol, Hypericum Perforatum (St. John's Wort) Extract*, Calendula Officinalis (Calendula) Extract*, Chamomilla Recutita (Camomile) Extract*, Algae Extract, Plantago Major (Plantain Leaf) Extract*, Cetearyl Glucoside, Capryloyl Glycine, Stearic Acid, Potassium Hydroxide***, Xantan Gum, Aroma**, Citral**, Eugenol**, Limonene**, Linalool** [+/- (may contain), Mica (CI 77019), Titanium Dioxide (CI77891), Iron Oxides (CI 77491, CI 77492, CI 77499)]***

* ingredients issued from Organic Agriculture;
** natural essential oils;
*** inorganic substances and/or pure mineral pigments;
99,875% of the total ingredients are of a natural origin;
13,86% of the total ingredients are issued from Organic Agriculture;
Natural and Organic cosmetic certified by ECOCERT SAS – B.P. 47 F-32600 according to ECOCERT Standards.

Mans kopsavilkums:
+ Lieliski ietonē un izlīdzina sejas ādas krāsu.
+ Patīkama, viegla konsistence.
+ Patīkama smarža.
+ Neveido "maskas-plēves efektu" uz sejas,  lieliski saplūst ar sejas ādas krāsu.
+ Ir sajūta, ka sejas āda elpo.
+ Nenosprosto poras, līdz ar to uzlabojas sejas ādas stāvoklis.
+ Ļoti ērts air-less iepakojums.
- Sākumā likās sarežģīti uzklāt pilnībā vienmērīgi, pagāja laiks līdz tā riktīgi "piešāvos".
- Es neteiktu gan, ka tas kaut ko nomaskē. Tā ka apakšā tāpat jālieto kāds korektors, gaišāks tonālais, ja ir kādi mazi/manāmi ādas defekti.
- Iekšā ir mirdzumiņi, un tas man nepatīk, jo mirdzoša seja man asociējas ar taukainu sejas ādu, bet man patīk matēta. Taču ar šo spīdumu ideāli tiek galā Jane Iradele minerālais pūderis, ja būs iedvesma, tad vēlāk uzrakstīšu review'u arī par to. Pilnīgi noteikti derēs arī jebkurš cits pūderis.
__________
Ja gribās panākt sedzošāku efektu vai nedaudz pamainīt toni, klāt var piejaukt kādu tonālo krēmu.
Pirms pirkt iesaku tomēr aiziet līdz kādam no Madaras veikaliņiem un palūgt paraudziņu. Tur ir laipnas, atsaucīgas pārdevējas, kuras pilnīgi noteikti neatteiks. Lai arī ir daži trūkumi, tomēr šis produkts apmierina manas prasības, es pat teiktu - labākais ko līdz šim esmu lietojusi. Tā kā noteikti pirkšu vēl. Starp citu, lai ietaupītu naudu, iesaku iegādāties ecodrauga karti (2ls), jo katru mēnesi ir izdevīgi piedāvājumi (lasīt - atlaides) Madaras veikaliņos.

Gūgle.

Šī bija pirmā un pēdējā reize, kad veikalā pērku gatavo mīklu! Nu tāds s*ds! Gribēju uzcept kārtainās kūciņas ar vārītu iebiezināto pienu, riekstiem, šokolādi. Pirmo "partiju" uzcepu un nogaršojām, nu tā mīkla ir TIK taukaina, tik daudz sagāzts margarīna, ka riktīgi šķebina! Btw pati kombinācija vārīts iebiezināts piens, Indijas rieksti, šokolāde ir riktīgi ņumzīga.

Pirms kāda laika (15.feb.) pasūtīju skropstu tušu un smaržas internetā. Parasti viss atenāk 5-6darba dienu laikā. Šoreiz bija pagājušas 2 nedēļas, bet pavēstes no pasta kā nav tā nav. Nolēmu rīkoties - gāju uz pastu, gribēju noskaidrot, vai mana paciņa ir tur. Un ko jūs domājat? Pasta darbiniece atteicās meklēt manu paciņu, jo es nezinu pakas nr.! (Ha, par to es jau aizrakstīju sūdzību). Tad rakstīju uz to portālu, man atbildēja, lai pagaidu vēl līdz 20darba dienai (15.martam) un, ja nav arī tad, lai eju uz pastu. Nu gaidīju jau arī. Pavēstes no pasta kā nav tā nav. Vakar atkal gāju uz pasta nodaļu, jau biju sagatavojusi patērētāju tiesību aizsardzības centra numuru, lai viņiem uzzvanītu, ja nu gadījumā man pasta nodaļā atkal atsakās palīdzēt, bet nē, šoreiz bija cita sieviete, kura uzreiz devās meklēt manu paciņu. Un atrada arī. Un tad mani pārsteidza izbrīna. Man redz esot jāmaksā par to, ka mana paka 8 dienas stāvēja pasta nodaļā! Tas nekas, ka es neesmu saņēmusi nekādu ziņu no pasta! Man iedeva nr., uz kuru es varu piezvanīt un pasūdzēties. Bet es nezvanīšu, lai viņi aizrijas.
Un tā es tiku pie savas YSL skropstu tušas un Elizabeth Arden Green Tea smaržām.

Ļoti, ļoti gaidu siltu laiku. Man gribās apģērbt jaunos Zaras svārciņus, jaunos zamša zābaciņus un soļot pa silto asfaltu, jā!
Vēl kaut kad drīz būtu jāapgriež matu galus.

8h miegs kaut kā knapi mani dabū pie sajēgas, izskatās, ka manam organismam vajag vairāk.

Vakar vakarā, kad atnācu no lekcijām, kolīdz ienācu mājās, man paņēma no rokām pilošo lietussargu, novilka šalli, atpogāja mēteli, novilka un pakāra arī to. :) Tas man likās tā jauki un mīlīgi.

Čik, čik, izsvītrojam, aizmirstam. Šie te, vairs manā dzīvē nebūs nekas. Pietiek. Cāpe.

Ārā šausmonīgi putina un, ja tā būtu parasta sestdiena manā dzīvē es droši vien sēdētu mājās, dzertu kakao, skatītos banālas filmas un savu kāju nespertu putenī. Bet tā kā šī nav parasta sestdiena manā dzīvē, E. ir slimnīcā un es esmu vienīgā, kas ir Rīgā, kas viņu var apciemot, tad man ir jāiet tur ārā, jā. Ha, un varu saderēt, ka šodien atkal būs tā pati trolejbusa vadītāja. Labi čau, es centīšos nepārvērsties par staigājošu kupenu.

Man apnika katru dienu no saviem melnajiem zābakiem kasīt nost sāli, bitīt matos!

Šodien atkal braucu pie E. uz slimnīcu. Un atkal bija tā pati trolejbusa vadītāja. Viņa ir vienmēr, es braucu jau trešo reizi (kopā 6 reizes turp un atpakaļ) un vienmēr ir viņa, tāda nedaudz sirma, čirkaina. Šodien man gribējās viņai pateikt, ka viņa ļoti labi vada troļļuku, jā, bet tā arī nepateicu.

Pa ceļam uz mājām es redzēju ļoti vecu večiņu, kura gāja balstoties uz kruķiem. Un uz tiem kruķiem vēl bija sakārti kādi 3maisiņi/maisi. Un viņa apstājās, slaucīja acis/degunu/es nepamanīju īsti. Un tik lēni un smagi gāja uz priekšu, ka man sirds žņaudzās čokurā, un skumjas sakāpa acīs. Man gribējās viņai palīdzēt kaut kā un uzsmaidīt. Bet es to neizdarīju. Es sāku domāt par to, ka es arī kādreiz būšu veca, vārga un bezpalīdzīga. Večiņa turpināja smagi tipināt uz priekšu, un ar katru viņas soli es sajutos aizvien vainīgāka par to, ka nepiedāvāju savu palīdzību.

Šis ir ieraksts par to, ko es gribēju izdarīt, bet neizdarīju šodien. Es varēju šo dienu uzlabot diviem cilvēkiem, bet es to neizdarīju, vot. Trolejbusa vadītāja noteikti justos forši, ja zinātu, ka kāds apbrīno viņas māku tik veikli vadīt to lielo dzelzs kasti, tai večiņai būtu vieglāk ap sirdi, jo kāds viņai būtu palīdzējis un viņai nebūtu jānes viss pasaules smagums. Un nevajag vēlāk čīkstēt, ka visi ir tādi riebīgi un nīgri, neizpalīdzi, garāmpaejoši. Viss jau sākas mūsos. Sāc mainīt lietas caur sevi.