Šodien bijām teātrī, izrādē "Ziedonis un Visums". Lieliska izrāde, humora deva, burvīgs ēzelis.
Atzīšos, ka ar Ziedoņa biogrāfiju un darbiem esmu iepazinusies +/-, cik to savulaik prasīja skolas mācību viela, tāpēc, iespējams, es neuztvēru kaut kādas sīkākas nianses, kuras skatītājam-Ziedoņa darbu lasītājam likās foršas. Lai vai kā, bet izrāde patika.
Apbrīnoju ēzeli (jā, dzīvs, īsts), kurš visu izrādes laiku rāmi stāvēja uz skatuves, ēda sienu, ābolu.

Ko vēl es šodien tādu foršu izdarīji? Ā jā! Visu dienu nogulēju, uz lekcijām, protams, neizgāju.
Tas droši vien tāpēc, ka pagājušo nakti mocīja bezmiegs / kafijas efekts / sazin kas vēl.

Tā kā pēdējo pāris nedēļu laikā diezgan bieži esam apmeklējuši kino, tad gribas uzrakstīt dažas atsauksmes, kuras te laiku pa laikam parādīsies.

      The Social Network
"Stāsts par to sociālā tīkla - Facebook dibinātājiem. 2003. gada vēlā rudens naktī Harvardas students Mark Zuckerberg(Jesse Eisenberg), kas ir datorprogrammēšanas ģēnijs, pārdzīvo šķiršanos no savas draudzenes un lieto pārāk daudz alkohola. Aizkaitināts un apreibis, viņš raksta blogus, ielaužas universitāšu mājas lapās un zog studentu attēlus, lai tos izvietotu savā, tikko izveidotajā mājas lapā. Šajā rudens naktī pamazām dzimst ideja par šobrīd pasaulē lielākā sociālā tīkla facebook izveidi. Sešus gadus vēlāk, 24 gadu vecumā, viņa tīklā ir 500 miljoni draugu un viņš ir jaunākais miljardieris pasaulē. Tomēr nav iespējams gūt tik reibinošus panākumus, neiemantojot dažus ienaidniekus."

IMDb vērtējums 8.5
Būtībā, vērtējums ir atbilstošs. Filma patika, vienīgi liekas, ka daži momenti ir pārspīlēti - datorprogrammēšanas gēnijs, tīkla sabrukšana utt. Dažbrīd likās, ka Marks ir tāds nedaudz bremzēts jaunietis, nu geeks, kuram elks var pateikt jebko un viņš to darīs, man liekas, ka izpalika paša personāža loģiskā domāšana un saikne ar realitāti.
Man radās priekšstats, ka šī filma ir sava veida reklāma facebook'am. Pārsteidza tas, ka vārdi un uzvārdi ir īsti, respektīvi, cilvēkus nebiedē preses/ fanu / skatītāju pārmērīgā uzmanība. Nē, bet filma ir laba, tiešām. Man bija interesanti skatīties, kā parādīti idejas asniņi, kā tie attīstās. Vēl jau būtu labi, ja tur parādītu, kā beidzās tās divas tiesas prāvas. Un taisnība vien ir - dzīvē pietiek ar vienu labu ideju, prātu to attīstīt, lai kļūtu par miljonāru, vai pat -dieri.
Šeku reku īstie tēli un aktieri, kuri viņus spēlēja

  Šodien no rīta putināja, es steidzos uz tramvaju, slēpdamās no puteņa zem zaļa lietussarga, jo cepures man kā suga nepatīk vispār. Ja ārpusē likās, ka snigšana rada troksni, tad tramvajā viss likās neparasti kluss, man pat likās, ka, kad iekāpu iekšā un nopūtos, mana nopūta izjauca tur valdošo blīvo klusumu. It kā visi būtu par kaut ko aizdomājušies, vai varbūt vēl nepamodušies, jo bija taču tikai ~8:30, vai arī pārsteidza stiprais putenis, ir oktobris kā nekā. Lai vai kā, bet sniegs neturējās ilgi, jau ap 12iem no tā nebija ne miņas. Un tad es gāju no lekcijām.
  Man ir jāpagarina studenta e-talons, bet man bija slinkums iet uz autoostu, un no rīta iztērēju pēdējo braucienu, negribējās pirkt biļeti vai jaunos braucienus, tāpēc gāju kājām. Nebija nemaz tālu jāiet, ~20min pastaigas un kustības var nākt tikai par labu. Pa ceļam es vēroju skaistās latviešu sievietes, to, kā viņas ģērbjas, kā saskaņo apģērbu, es vēroju pat viņu gaitu. Pārsvarā viņas izvēlas bezpapēžu zābakus, dažas uz papēžiem izskatās kā pīles uz ledus, par to liecina lēnā un neveiklā gaita, citas atkal ļoti labi un graciozi izskatās uz papēžiem, gaita tāda sievišķīga, solīši maziņi, bet tajā pat laikā droši un veikli.
 Vēl es izdomāju, ka man vajag citu cepuri šoziem, tas ir, kad ausis sals un cita glābiņa nebūs. Veselība pirmajā vietā.

Ilustrētā vēsture un ilustrētā zinātne ir lielisks laika kavēšanas veids, kad apmēram 3-4h nav ko darīt. Tos es labprāt lasu vilcienā.

Esmu saaukstējusies, šodien neaizgāju uz lekcijām.

Šodien es jūtos laimīga. Iespējams, vainojams kakao vai arī tas, ka šodien ir riebīgais laiks un man ir brīvdiena - otrdienas ir manas brīvās dienās, bez lekcijām, un es varu neiet ārā, pavadīt visu dienu izolēta, savā mazā pasaulē, malkojot siltu tēju vai kakao.


Šogad ļoti gribas aizbraukt uz Siguldu, papriecāties par krāsaino rudeni, skatīties uz apkārtni no vagoniņa augstuma, izstaigāties. Strauji tuvojas mani 21. Man nav piecgades plānu vai tamlīdzīga staffa, viss notiek plūstoši. Man nav ne jausmas, "kas es būšu, kad izaugšu liela", joprojām sevis meklējumos. Tuvākais mērķis ir dabūt programmētāja/datortīklu administratora (visdrīzāk pirmā) diplomu, ievilkt elpu un paskatīties apkārt.

Cilvēks ir tas, ko viņš ēd. Es esmu šokolāde.

Tuvojas vēlēšanas, par ko balsosiet?
Jā, jā, nav motivācijas iet un balsot, jo visi tik spīdīgām actiņām, suņa acīm sola. Un sastāvi taču tādi paši, vai ne?
Līdz vakardienai es domāju, ka neiešu balsot vispār vai balsojuma labā ievilkšu savu kvadrātiņu un klāt uzrakstīšu Godīga partija vai kaut ko tādu, bet pa ceļam uz mājām sanāca noiet dažus krustojumus ar kursabiedru. Un šis teica, ka, ja nezini par ko balsot, balso par Vienotību. Vismaz krievi netiks pie varas. Un, ja skatās no tāda skatu punkta, tad vienkārši jāiet balsot par populārāko latviešu partiju. Lai viņi sola kaut zelta kalnus, galvenais, lai latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
Tagad atzīšos - man nav ne jausmas, kādas partijas piedalīsies vēlēšanās un ko viņas sola. Un es nejūtos kaut ko zaudējusi, jo šaubos, ka tur ir kaut kas uzmanības vērts.

Pirmdien naktī, kad centos aizmigt, es izdomāju, ka es varētu iet vizāžistu skolā, t.i., kursiem. Es to gribētu, jā. Tad es uzbūru sev prātā sekojošu ainu - pabeidzu LU (ideālajā gadījumā), dabūju to pirmo diplomu, man ir darbs (ideālajā variantā), un tad varētu pabeigt tos kursus, dabūt diplomus un šis man varētu būt tāds kā papildus hobij-darbs.
Plāni un sapņi, bet redzēs, kā būs īstenībā. Dzīve ievieš savas korekcijas. Plānot ir labi, plānot vajag, bet vienmēr jābūt gatavai plānu nobīdei. Galu galā arī mērķi un sapņi mēdz nomainīties vai tikt koriģēti. Turklāt es nezinu, kādās attiecībās ar datorzinātni es būšu pēc mazāk kā gada, jebkurā gadījumā, man ļoti gribētos sev ieviest kādu hobiju.

Šobrīd es jūtos labi, ir iestājies tāds patīkams miers. Iespējams, tas no 4 vai 5 miera-ripām, vai arī no apmēram stundu ilgas roku masāžas, divatā skatoties filmu How I met you mother, viņš zina, kādas pogas jāspiež, lai es sāktu mierīgi murrāt.
Tad ikvakara video zvans ar tēti. Viņš runā tik mierīgi, tik patiesi un mierinoši, ka pēc sarunas es jutos daudz, daudz labāk, vēl mierīgāk. Viņam lieliski padodas izcelt to labo, pozitīvo, visus nesmukumus pastāstot tādā neitrālā gaisotnē, it kā tie būtu maznozīmīgi. Mani pārņēmis tāds miers, ka tas ieņem miega apveidu un gāž mani nost no kājām. Labunakti.

Biju tik priecīga, ka aizmirsu nodod matemātiskās analīzes grāmatu.

Mani pārsteidza (ja to rādītu Holivudas, specefektu pārpildītā filmā, es sarauktu pieri un teiktu - aha, kā tad) uguns viesuļvētra  nemaz nezināju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Pati viesuļvētra jau ir postoša, pat negribas domāt, kāds ir tās spēks apvienojumā ar uguni.

Boy in the striped pyjamas
Skatoties šo filmu, pilnīgi sirds sažņaudzās. Cik labi, ka mūsu paaudze šim nav gājusi cauri, cerams, ka arī nākotnē dzīve mums liksies zaļa, un biedēs mūs tikai ekonomiskā krīze, nevis gāzes kameras un nāve par to, ka tu esi dzimis nepareizā valstī, esi nepareizas tautības, vai kāds tur augšā būtu izlēmis citu cilvēku likteņus.
Tehniski runājot, cilvēks ir marionete. Pat mūsdienās bojāgājušo skaitu mēs uztveram diezgan vēsi, tie ir tikai skaitļi. Tie ir tikai skaitļi līdz tas neskar mūs pašus. Mēs dzīvojam burbulī, kamēr tas nepārplīsīs, notikumi būs tikai statistika un lasāmviela.

Šodien man ir lāča cienīgs miegs. Visu dienu guļu. Dažas reizes pamodos uz apmēram stundu, tad atkal aizmigu.

Tie norītie krupji kāpj atpakaļ.

Šodien man gribas ātrāk vēso rudeni, krāsainās lapas, vēsu degunu, ozolzīles, kastaņus un priecīgus bērnus, kuri to visu priecīgi pacel (izņemot aukstos degunus, tos viņi neceļ). Es gribu sev super-duper krāsainus cimdus un šalli, un lietussargu arī. Es gribu pārmaiņas savā dzīvē, man kaut kā pietrūkst. Ah, sajūtu rudens smaržu, lieliski.



Bērnībā tētis mani veda pie kastaņiem, tad es tos lasīju maisiņā un vedu mājās.