Esmu ieņēmusi pasīvā cibiņa agregātstāvokli - cibu lasu regulāri, dažreiz vairākas reizes dienā, bet pati neiepukstu.

Šodien tikos ar Inesi, iegājām Čilī picā padzert kakao, pastaigājāmies pa Vecrīgu, aizgājām uz dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, tikām uz izstādi "Art Deco stils - starpkaru perioda mode. Žēl, ka līdzi nebij fotoaparāta, bet netā uz ātru roku atradu pāris bildes.


Daži tērpi man iepatikās, žēl, ka neatradu viņu bildes. Bija interesanti pienākt tiem tuvu klāt, papētīt sīkākās nianses, izšuvumus, cik sīki un rūpīgi viss ir izšūts.

Pēc muzeja vēl nedaudz pastaigājām pa Vecrīgu, tad diezgan daudz laika patērējām Stockmannā, nu jūs jau zinat, sievietes un veikali.
Šodien pirmo reizi 3-4gadu laikā es izgāju ārā džinsās. Ā nē, vēl viena reize bija, kad mēs ar kursu braucām uz Siguldu, ha.
Kopumā šī diena bija visnotaļ jauka, tieši tas man arī vajadzēja - pastaigāties, pakomunicēties, aiziet kaut kur, padarīt kaut ko, parunāties par neko/kaut ko.

twitterī jau apmēram 30min ir "Twitter is over capacity."

Ja jau par mūziku, tad atzīšos, ka apmēram divus gadus mana playliste prakstiski neatjaunojās, un tā arī tika reti izmantota. Tā ka izskatās, ka manā mūzikas izvēlē iezīmējas jauni kritēriji un jaunas vēlmes. Pagaidām negribu neko smagnēju un nospiedošu, drīzāk vieglu, saulainu un pozitīvu, lai vai kā, bet uz smago šobrīd nevelk.

Noklausījos vēl nedzirdētās Mika dziesmas, noskatījos un turpinu skatītis jūtūb klipus. Ūn, iepatikās! Aizķēra. Nevien dziesmas, bet izskatās, ka šams ir ļoti interesanta personība, kā viņš uztver un parāda lietas. Kaut vai ļoti patīk viņa klips Big Girl (You Are Beautiful), kur dejo nevis skinny modeles, bet lielas sievietes. Liekas ļoti pozitīvi laikmetā, kad sievietes krīt depresijā, kolekcionē kompleksus, jo nelīdzinās sievietēm no žurnālu vāka.

Par viņa vakardienas koncertu lasu tikai un vienīgi labas, pozitīvas atsauksmes. Jācer, ka viņš vēl kaut kad apciemos mūs. :)

Omg, šodien Mika Rīgā!

     Lielākā daļa sieviešu, pašām to nezinot (neapzinoties), ir iemīlējušās domā par apprecēšanos krietni vairāk nekā savā izvēlētajā objektā. Tā ir kļūda numur viens, un no tās izriet citas kļūdas, bet par tām vēlāk.
     Jau no bērna kājas mums lasa pasakas par pelnrušķītēm, sniegbaltītēm un citām - ītēm, un visas pasakas noslēdzas laimīgi - sliktie saņem pēc nopelniem, bet galvenā varone apprecas ar skaistu, gudru, varenforšu princi un dzīvo laimīgi līdz mūža beigām. Vai tādejādi mums jau no bērnības neborē to, ka tas ir normāli, ka tā dara visi, un, ka uzliekot uz pirksta metāla riņķīti tiek garantēta laime visa mūža garumā? Varbūt tāpēc 99% sieviešu saista laimīgas attiecības tieši ar apgredzenošanos? Bet, vai tas ir pareizi un tā tam jābūt?
      Ļoti daudzas piever acis/pacieš sava interešu objekta izdarības, mierinot sevi ar domu - pēc TĀS dienas viss ies uz labu, viņš mainīsies (kļūda Nr2). Ja cilvēks nemainījās pa visu šo laiku, tad kāpēc, lai viņš to vispār darītu? Tad kāpēc Tev to vajag? Un vai vispār vajag šādas attiecības, pat neformāli? Nevajag lolot liekas cerības un dzīvot aplidošanas laika atmiņās. Tas bija, tas pagāja, tagad situācija ir tāda kāda tā ir, nekas nemainās. Tev jāiet tur, bet tev šiten.
      Problēmas un domstarpības pašas nerisinās (kļūda nr3 - klusēšana). Par tām jārunā, tās ir jāizrunā un jārisina. Ja nav izrunāts, tad jāsāk ar otrās iesaistītās puses informēšanu. Ja ir izrunāts n-tās reizes, bet risināts nekas netiek, tad varbūt nav vērts tērēt savu laiku? Mums taču ikvienam gribas pilnvērtīgas attiecības, saņemt no tām visu, ko tās var dod. Kā zināms, ja kaut kas netiek saņemts, tas tiek meklēts citur, tad ir trešās puses, ceturtās puses un vispār vesela armija, tad zūd attiecību jēga vispār.
     Ja cilvēks nejūt piepildījumu no savām interesēm, laika pavadīšanu ar sevi, tad ,visticamāk, ka arī attiecības viņu nevarēs piepildīt. Tātad - katram jābūt savām interesēm, saviem hobijiem, savam laikam, kurš priecē un uzlabo garastāvokli neatkarīgi no otras iesaistītās personas. Tā ir kļūda nr4 - būt kopā ar kādu, lai justos emocionāli/vai kā citādāk piepildītam. Attiecības ir bonuss, nevis pamats visam. Protams, visam jābūt līdzsvarā - laiks sev, laiks attiecībām.
      Attiecības pašas nekopjas un viens tās ilgi arī nevarēs pavilkt, vajag ieguldījumu no abiem. Ja otra persona nav pietiekoši ieinteresēta attiecību izkopšanā, tad arī pirmā agri vai vēlu padosies. Tātad - attiecības ir darbs, abiem ir jāstrādā, lai tās uzlabotu vai vismaz noturētu līmenī.
      
   Bieži vien sievietes piever acis uz to, ka no attiecībām tās nesaņem to, ko viņas grib/to ko viņām vajag, un smagi kļūdās pasakot - Jāvārdu attiecībām, Jāvārdu laulībām, jo domā, ka vēlāk viss pēkšņi pats no sevis uzlabosies, bet tā nenotiek, cilvēks, kurš nemainījās iepriekš, nemainīsies arī tagad. Pēc apgredzenošanās paiet laiks, uzlabojumi nenotiek un rodas jautājums - kur tad ir tā lielā laime, par kuru mums lasīja pasakās? Tās nav, un to mums uzskatāmi parāda šķīrušos cilvēku procenti. Iemācieties saprast, vai jūs saņemat to, ko vēlaties, vai tam ilgtermiņā ir nākotne. Galu galā novērtējiet sevi.

   Vēl viena kļūda - mīlēt kādu vairāk par sevi pašu. Aicinu jūs uz egoismu un patmīlību, nu kaut nedaudz.



Ieraksts radās +/- apkopojot forumos, grāmatās lasīto un iz dzīves. Gan jau tāds nekāds - saraustīts, jo tagad ir ~3 naktī un man nāk miegs, bet šī doma bija jāpiefiksē kaut kur. Nepieslīpēta, saraustīta, bet tāda nu ir.
   

 

Ome atkal slimnīcā.

Esmu sākusi lasīt Kolīnas Makkovas "Dziedoņi ērkšķu krūmā", 1989.gada izdevumu.
Nopumpēju arī filmu, bet to es skatīšos, kad izlasīšu grāmatu, jo negribu, lai filmas piedāvātie tēli bojā/pazudina tos tēlus, kādus esmu sazīmējusi savā iztēlē. Patiesībā, man ir aizdomas, ka filmu esmu redzējusi agrā bērnībā. Nu vismaz dažas ainas pazib, un saturs arī pagaidām atbilst. Viena aina man ir iespiedusies sevišķi stipri atmiņā, bet līdz tai es vēl neesmu tikusi. Nezinu, kāpēc es neko neatceros par kailo mācītāju lietū, varbūt to ainu filmā nemaz nerādīja vai arī vecāki aši novērsa manu uzmanību, vai es neatceros.

Nav tās sajūtas kā bērnībā "jē, man rīt vārda diena! Nu tik būs!"
Nebūs. Negribu, ir vienalga.

Par to, ka Rīgā bijusi vētra, uzzināju tikai ziņu portālos un viena cibiņa ierakstā, kuram bija pievienotas fotogrāfijas, kurās redzami apgāzušies koki. Dzirdēju, kā lietus lāses atsitās pret palodzēm, kā pērkons dārdēja, bet nemaz nenojautu, ka koki gāžas.

Šodien ar mīļo bijām pie jūras, mūsu pirmā reize šo gadu laikā. Bij jauki. :)

Uznāca šausmonīgs skumjais brīdis. Par omi, par dzīvi. Latvijā. Viņai ir 80gadi, nesen izrakstīja no slimnīcas. Viņa tur tika (jau otro reizi pāris mēnešu laikā, pirmā reize gan bija cita iemesla dēļ), jo plaušās bija (un joprojām ir) ūdens, un ārsts teica, ka, ja viņa neies uz slimīcu, viņai atliks dzīvot mazāk par mēnesi. (nu dien, smalkjūtība tiem ārstiem). Ūdens plaušās radies no šķidruma aiztures organismā. Labi, ka viņai ir bērni, mazbērni. Bet, ja viņa būtu viena?
 11 dienas slimnīcā, tā kā tas ir dzīvību apdraudošs gadījums, par diennakti vien 9.50Ls. Tagad parēķināsim 11x9.50LS= 104,5Ls. Vai to var atļauties Latvijas pensionāri, vai to vispār var atļauties vidusmēra Latvijas iedzīvotājs? Ņemot vērā, ka "normālā" cena par diennakti ir 12Ls. Ņemot vērā, ka risks viņas dzīvībai joprojām pastāv, un ārsts teica, ka, ja nu gadījumā viņa sajūtas sliktās, lai nekavējoties dodas atpakaļ. Izskatās, ka medicīniskā palīdzība, viena no primārajām vajadzībām Latvijas iedzīvotājiem ir tāda kā ekstra, tāds kā luksus pakalpojums, kuru, esmu pārliecināta, lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa varētu atļauties vien tad, ja ņemtu to kredītā. Un cilvēki ciešas līdz pēdējam, vai mirst, jo jau ir par vēlu. Un pēc izrakstīšanās no slimnīcas vēl ir jānopērk zāles, lai veselība uzlabotos, jānopērk kas ēdams, galu galā jāsamaksā par dzīvesvietu. Manas vecmātes gadījumā viņai ir bērni un mazbērni, kas var palīdzēt. Bet citu cilvēku gadījumā?

Un tie, mīļie, ir tikai ziediņi, jo Latvija vēl nav sākusi atmaksāt kredītu. Mūsu valsts visu šo laiku atmaksā tikai procentus. Kas notiks tad, kas sāks atmaksāt īsto aizņēmumu?
Mūsu valstī ir ~800% uzcenojums nepārtikas precēm. Mūsu valstī maksā vismaz x6 mazāk par to pašu darbu/pienākumiem, kurus pilda ārzemēs.

Tagad 2 gadījumi iz paziņu, aizbraucēju pieredzes.
1) Puisis aizbrauca uz UK. Atrada darbu, tad uz turieni pārbrauca viņa draudzene ar bērniņu. Viņiem sāka maksāt bērnu pabalstu - 80paundi mēnesī/Latvijas 8Ls/mēn, vietā. Valdība lūdza iesniegt algas izrakstu, lai viņi var aprēķināt, vai katram ģimenes loceklim sanāk minimums. Jāpiebilst, ka viņa alga LV līmenī skaitītos tīri ok, bet UK minimumu tā nesedza. Nu lūk, iztrūkstošo minimumu valdība viņiem izmaksās pati.
2) Pārbrauca ģimene ar meitenīti uz to pašu UK. Meitenītei minimālas eng zināšanas, bet sāka iet eng skolā. Jau no pirmās dienas skolotāja visiem bērniem stādīja priekšā šo meitenīti, pastāstīja, no kurienes viņa ir, kur pašlaik dzīvo, lūdza viņu atbalstīt, paskaidrot, ja kaut kas viņai nebūs skaidrs.
Uz mājām viņu pavadīja bariņš klasesbiedru. Nākošajā rītā bariņš klasesbiedru viņu sagaidīja pie mājām, lai ietu kopā uz skolu. Vakaros viņi pilda mājasdarbus kopā. Brīvdienās bērni viņu vadā pa pilsētu, lai viņa iepazītu un iejustos tajā vidē. Attieksme pret cilvēkiem.

 Es negribu pateikt neko. Es gribu, lai jūs pavērojat savu dzīvi/savu tuvāko dzīvi, un pavērojat smaidīgos ārzemju pensionārus šortos ar fotokamerām Vecrīgā.

Vidējais dzīves ilgums Latvijā ir 70gadi. Pensionēšanās vecumu plāno paaugstināt līdz 65(ja nemaldos) gadiem. Parēķiniet, nē ilgi, nebūs jāmokās.