*

( kūdras purvā )

( tur ārā )

mjā, ņaukstēt par nolauzto saulespuķi, sašķaidītajiem tomātiem un sakapāto baziliku laikam ir muļķīgi. izbraucu riņķi ar riteni pa rajonu - brīžam bij grūti noticēt pašai savām acīm un gribējās vislaik pie sevis klusi čukstēt - pizģec, pizģec, pizģec. milzu koki izgāzti ar visām saknēm, mazāki nolauzti, puse no mežiņa, kas pa ceļam uz freakart mājām vispār nonesta nost. uz citiem rajčikiem bij slinkums mīties, bet tētis bij ar auto apbraucis un zināja stāstīt, ka piemēram Hesā esot rinda ar septiņām liepām izgāzta, jaunajos kapos bezmaz visi koki nolauzti, utt. utjpr.
tad jau mūsu vecās plūmes nelabais gals ir tikai likumsakarība, bet tas, ka slimā, satrupējusī ābele stāv kā stāvējusi ir vispār debesu brīnums.
visa Salaspils smaržo pēc svaigas koksnes un motorzāģu degvielas. skan arī.

( destrojs )

jāatzīst, ka Botāniskā dārza pakaļpuses pļavās ir krietni lielāka biodiversitāte nekā Dabaszirgu ganībās vai Saldus rajona Kursīšu pagasta "Aizupju" laukos (lai gan 3. pakāpes aizsargājamo bruņcepures dzegužpuķi šogad esmu manījusi visās trijās vietās). aizgājām šodien ar Radžu uz botāniķi kauko bišķi tējām ievākt un atkal redzēju visvisādas iepriekšneredzētas brīnumzālītes. man jau likās, ka pagājšgad kārtīgi izpētīju visu, kas tur aug, bet izrādās nekā. jāaiziet kaukad drīzumā vēlreiz ar fotoaparātu, lai var samācīties kas ir kas.

mājā nākot, uzkalnītē pie dīķa sauļojās melna, melna čūskiņa (natrix natrix), dzeltendzeltēnām ausītēm. galviņu pacēlusi, mēlīti šaudīdama.

vot, vakar palika apaļi astoņi gadi, kopš es Saļikā dzīvoju.

fūūū, beidzot ir sniegs!!! citādi man šis rudens asociējas ar bezgalīgiem dubļiem. pirmkārt tāpēc, ka īsi pirms sūdīgā laika sākuma, viņi izpostīja visu Raiņielu - nocirta kokus, sāka rakt grāvi, bāzt tur iekšā caurules un bērt to visu ciet. līdz ar to iela pilna ar ekskavatoriem, traķiem, smilts un šķembu čupām. kamēr tas nebija izpleties pa visu ielu, varēja vēl kaukā pa citām ielām apkārt apiet, bet nu jau labu laiku tādas iespējas vairs nav un izskatās ka tie dubļudarbi tur vilksies vēl veselu mūžību. brien tik pa pāris centimetru biezu, slapju un slidenu mālu kārtu. krutākais bij, kad viņi mainīja apgaismes stabus - vecās laternas bija noņemtas, jaunās vēl nebija uzliktas un ta vairākas dienas pēc kārtas jaklumburē pēc darba pilnīgā tumsā pa to pārrakto ielu mājās. otrkārt tāpēc, ka treniņi arī visi dubļu pielieti. neatceros, ka pagājšruden būtu bijis tik traki. un treškārt tā dubļu daudzuma, ko iekšā sanes suns pat pēc pāris minūšu izskriešanas pagalmā, dēļ. bet nu jā, nu jau ir labāk. tik tas sniegs varētu kļūt mazāk slapjs un kūstošs pēc iespējas ātrāk.

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )

ja nu kādam akurāt ir nāvīgs mušmirju trūkums mājsaimniecībā, tai einiet uz Silavas mešiņu. sen nebijām tur ar Radžu bijušas, jo tur parasti ir diezgan vienādi un garlaicīgi, šodien aizgājām un man mute līdz ausīm vaļā - visas, visas taciņmalas pilnas ar dažādu kalibru baltajām un sarkanajām mušmirēm. vienā tādā pietaciņas pulkā saskaitīju 21 gab lielgabarīta eksemplārus. cik mazāku vēl zālē slēpās varu iedomāties. manlieks viņu tur pietiek, lai visus Latvijas iedzīvotājus apsēdinātu uz mākoņmaliņas. un ziniet, tas nav nekāds Mežs, tas ir maziņš mešiņš, kuram visriņķī mājas, kurā ved pastaigāties suņus un kurā māmiņas stumdās ar ratiņiem. pāra bomži ari tur mitinās. visas tās piecas priedes mušmirju apsēstas. droš ka ēdamās sēnes ar var dabūt, lai gan bomži ganjau nolasījši. no tādām es tik pāris bērzlapju pulciņus un vēl šo to mazbišķīt pamanīju.

( tā lūk )

nu labi, zaķīši, tagad uz koncertu jāiet. viņš starp citu sāksies laicīgi, jo Kārlim vēl pēc tam uz darbu jāspaspēj.

( ārā )

vot, vakar gadījās tāds gadījums, kas lika aizdomāties par to, ka mēs nezinām, kur dzīvo lielākā daļa mums pazīstamo cilvēku (nu labi, es vismaz zinu, kur dzīvo liela daļa pilsētsbiedru, Digna un pāris manas kursabiedrenes) un par to, kā vispār ir mainījušas attiecības un komunikācijas veidi starp cilvēkiem.
gadījums bija tāds, ka es kko rosos pa virtuvi, te zvans pie durvīm. a tur ciemiņš. pie manis. sen neredzēts un iepriekš nepieteicies. paciemojāmies un tad, man pa pakausi iespēra apjausma, ka mūsdienās šitā vairs gandrīz nekad nenotiekas.
ta, ka vēl dzīvoju Tērbatsielā tā bija ierasta prakse, par to jau vienreiz rakstīju. nu kad nepieteikušies viesi mēdza nākt visdažādākajos laikos. ja manis nebija uz vietas, vecāki viņus cienāja ar tēju un apsēdināja pagaidīt. ja ilgi nerādījos, ta aizgāja atstādami zīmītes. kaukas mazliet tamlīdzīgs vēl tika novērots 2006ajā un 2007ajā, kad tas vājprātīgais Salaspils City Hardcore gāja uz pillu klapi. ta ar te nāca visādi un gāja visādi un jautri bija. vienvakar, piemēram, kad es jau saldi gulēju, viens tipiņš pārkāpa sētai, uzlīda uz 2. stāva balkonija un klapēja pie loga, lai laižu iekšā. toreiz gan baigi viesmīlīga nebiju, attaisīju logu, kārtīgi nošņācos un vēlīnais viesis pazuda pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. a pēdējos gados ne miņas no kaukā tāda. kad es pati kaukur būtu iepriekš nebrīdinot būtu ciemā ieradusies es vispār, vispār, vispār neatceros. un, kad vakar tas augstākaprakstītais gadījums notikās, pirmā brīdī pieķēru sevī domu - nu varēji tak iepriekš piezvanīt, es te tagad to un šito daros..., no kuras gan steigšus nokaunējos. bet tā manliekas ir tāda vispārēja doma. visas tās ierīces un vadi un elektrības un nulles un cipari ir tā aizņēmuši mūsu ēterus, ka tur vairs īsti nepaliek vietas dzīviem cilvēkiem no miesas un asinīm - lielākā daļa komunikācijas vairs nav tieša un nepastarpināta. pat, ja kvantitatīvā ziņā komunikācijas apjoms it kā ir liels, tad kvalitāte ir pilnīgā pakaļā (es atvainojos par izteicienu).

ai, es nevaru parakstīt. nākot mājās bija viss šitas sīki, smalki un eleganti izdomājies, bet pieēdos to zupu un kūku un vsjo. viss ķermenis samobilizējies uz gremošanu un galva atsakās sadarboties. bet tā kā jau tik daudz sarakstīju un domu gan jau var nojaust, ta lai paliek kā ir - bez nelaimīgām beigām.

viņi jau otro dienu zāģē nost smukos Raiņielas kokus. protams, tas būs jauki, ja viņi beidzot savedīs kārtībā to grāvi, kas reizēm ļoti nelabi smirt (manliekas, viņi tur grib taisīt trotvāru virs to grāvi), bet tie koki tomēr liekas pārāk augsta cena par to. kaut viņi neiedomātos ķerties klāt arī otrai ielas pusei, kur auk mani mīļie kastāņi.

šogad ļoti krāšņs tas zvaigžņu lietus.
un saulē sasilusī dambja nogāze ir ideāla vieta tā baudīšanai.

Laba Daba bija ļoti laba. man patika vidējais apmeklētāju vecums, patika tīrība un kārtība (ar Zvērā vispār neiespējami salīdzināt), patika mīlīgums un pozitīvisms, patika cilvēcīgie apsargi. vispār bija ļoti jūzerfrendlij. vēl šausmīgi patika karstās naktis, nu kad visu nakti var novazāties īskleitā bez jaciņas un vispār nesalt.
nepatika attieksme pret dalībniekiem*, tas, ka nedrīkstēja nest iekšā savu ēst un dzert un tas, ka mēs pazaudējām mašīnas atslēgas, pie tam tas notika pēdējā naktī un skaidrā.
vēl likās smieklīgi, ka visādi vecie krabji kļuvuši par baigiem tirgotājiem - nebiju domājusi, ieraudzīt Polikarpu lieliski iejūtamies saldējuma tirgotāja ampluā.

kas attiecas uz mašīnas atslēgām, pateicoties maniem vienmēr izpalīdzīgajiem pilsētas biedriem, Kārlis tika aizvests uz Salaspili pakaļ rezerves atslēgām un atvests arī atpakaļ. mājās bijām ap pusseptiņiem vakarā un tad jau bija jāskrien uz Janča tatū salona atklāšanu. kad pārradāmies, izrādījās vēl ka maniem vecākiem dārzā kaukāda ballīte notiek, tāpēc radās sajūta, ka dzīvojam mūžīgā festivālā, kas nekad, nekad nebeigsies. ir bišķi nogurts no tā visa. vēl šonedēļ Mīlas Vasara un ta gan vsjo - darbs un kārtīga mājas dzīve.

vēl mums kopš šī brīža ir Murcof Cosmos vinils.


___________________________________
*piemēram, Bigbenda uzstāšanās laikā, sēžot 15m no skatuves varēju mierīgi, nebļaunot sarunāties ar Dignu, jo redz Oliveram pie pults blakus stāvēja kaukāds galvenais skaņotājs un neļāva griezt skaļāk, līdz ar to no tā Bigbenda nebija vispār nekādas jēgas

nuvo, izstaigājām pļavu pa divi lāgi. pirmai reizē abām ar Radžu palika par karstu un atnācām mājā atvēsināties. otrai reizē pievienojās arī Kārlis, tad akal uz beigām palika auksti, bet bija jau arī apnicis.
salasījām asinszāli, sarkanu, baltu un rozā āboliņu, pīpenes, raspodiņus, madaras un kaut ko, par ko es vairs nesaprotu vai tā ir pļavas dedestiņa vai dzeltenais vanagnadziņš (tāļāk būs bildes, ja kāds jūtas zinošs, lūdzu apskaidrojiet mani - iesācēju un diletantu zāļu tējošanas pasaulē).

( saulaina puķošana pļavās mēness aptumsuma laikā )


un vēl - ir tāds jocīgs paradokss, ka vasarā dienas ir garas, bet paskrien tik ātri, pat, ja neko īpašu nedara. ziemā, savukārt, dienas ir īsas, bet velkas, pat, ja nodarbojas ar kauko jēdzīgu.

upd: viktorīna ir daļēji atbildēta, bet tāpēc vēl vairāk interesē, kas ir tie neatbildētie augi! visiem augiem ir atrasts vismaz kāds variants, kas tie varētu būt. priecātos, ja kāds zinātājs varētu šos minējumus apstiprināt.

bija laba diena. beidzot, beidzot aizbraucām eckursijā uz Daugavas muzeju Doles salā. līdz šim tai vietā biju bijusi vienreiz - 2006. gada Lieldienās, kad pilsētasbiedres mani uz mirkli atrāva no kursadarba rakstīšanas, iekrāmēja auto un aizveda tur izšūpoties. muzejs diezgan intrsants, parks arī smuks, tik tā kā vakar bija saulaina svētdiena, tad pārpilns ar slāvu atpūtniekiem - desiņcepinātājiem. nu jā, bet ko viņiem citu darīt, ja ikdiena paiet pelēkā deviņstāvenē - zaļumos tak visiem gribas. pēc tam pavadījām pāris stundas sēžot pie HESa, aliņojot, baudot pastiprinātu elektromagnētisko lauku un risinot transcendentāli metafiziskus jautājumus par dzīvi. tad Kārlim ienāca prātā doma, ka vajag uzbliezt sušī. sacīts, darīts - sataisījām nenormāli, nenormāli daudz almost vīgan sušī un gājām lejā spēlēt šachu. es vinnēju. bet sliktā ziņa ir tāda, ka apmēram 2,5 h pēc partijas beigām dzīvesbiedrs aizdevās uz lidostu, lai brauktu kārtējā, nedēļu ilgā komandējumā. uz Kanādu šoreiz. tas droši vien nozīmē vairāk spama no manis šiten šonedēļ.

( tā jau nebūs, ka bildes nebūs )

Kārlis šorīt ierosināja aizbraukt līdz kūdras purvam, pafotoaparātēt kukainīšus, bet ārā tāds vējš, tāds vējš, ka visi kukainīši nervozi, nervozi - skrien un ņudzinās un tekalē un nekā nevar iestindzināt bildē iekšā.
a es vakar esmu kaukur sastiepusi, sagriezusi sānu. droši vien jājot, bet nemanīju kā tas notika, tik vakarā jutu bišķi stīvumiņu. un pēc šitā riteņizbrauciena sāns nu ir pavisam pagalam - sāp un es tagad tizla.

( kūdras purvs gaišā dienas laikā )

sen nebi būts kūdras purvā. pēdējreiz, kad gājām turp, sāka nenormāli gāzt īsi pirms bijām sasnieguši mērķi. aizbraucu šovakar, gribējās izplosīties ar riteni pa ofroudu mazliet. a tur viss tik mierīgs, rāms un klusas ņudzoņas pilns. saule jau norietējusi, bet vēl atspīd. putni pošas uz naktsguļu. spilves saziedējušas. varžu koris uzņem apgriezienus. odi, protams, kā nu bez tiem. lapsiņa arī viena un diezgan droša - ilgi skatījās un brīnījās, līdz aizskrēja tālāk savās gaitās. un gaiss, kas smaržo pēc pārziedējušiem ceriņiem, zemes un kautkā spirgta un svaiga un tīra.
es nesaprotu, kā man agrāk varēja riebties dzīvot Salaspilī. tagad viss par, ko es toreiz domāju te nekā nav ir tieši tas, ko man vajag, kas man patīk, dod spēku un mierina.


( tur )

laiski sēdēju datorā, līdz pēkšņi izdomāju, ka gribu saulrietu. paskatījos avotos - saulriets notiek pēc mazpadsmit minūtēm. grābu riteni un gāzu uz dambi. īsti nepaspēju - bumbulis jau bija aiz kokiem. bet, kas pats pretīgākais - tur ir neizsakāmi daudz ar knišļmušiņveidīgiem kukaiņiem. pabraukt ar ļasiku gandrīz neiespējami - pilnas acis, deguns un mute. nu tā, ka liekas, ka minies cauri ķīselim kaukādam. ļoti neveģetārs izbrauciens sanāca. šitiem laikam sanācis pārziemot vēl labāk nekā odiem, pie kuru apjomiem esmu gandrīz jau pieradusi (drīzāk samierinājusies).

( tas )

viens ir skaidrs - kad dzīvesbiedrs pārdienas nau mājās, krietni vairāk gribas spamot šiten. nu ja - nav kam citam pastāstīt, kas jauns inešpasaulītē un ar ko izkomunicēt dienas runājamo normu.

jocīgi, ka vakar, vismaz Saļikā, īsti vēl neziedēja ceriņi, jo es esmu pieradusi, ka uz manu vārdadienu viņi ir (šodien jau pa lielam sākuši savu ziedēšanu). vēl vakardien bija baigā bērnu diena Akāciju ielā. bez četrām mīļām meitenēm pie manis ciemojās arī trīs braši jaunskungi - viens teju piecus gadus, viens divarpus gadus un viens gandrīz deviņus mēnešus jauni.
bet vispār posts būs par šodienu. bijām eckursejā uz Turaidu - man tur bišķi bērnības takas, a dzīvesbiedrs, kā izrādījās, tur vispār, vispār nebija bijis. un tā kā Gaujā tomēr bija baigi auksts, ta mājā braucot iegriezāmies tepat Selēkās atklāt peldu sezonu.

( sīka, smalka un uzskates materiāliem bagāta eckursijas atskaite )

*) aizvakardiena bija diezgan kreizī - dzīvesbiedra vecāki pirmoreiz brauca pasērst ar manējiem uz Saļiku. visa 5diena aizgāja mājas spodrināšanai (mans tētis ņirgājās par mums citējot Gogoli*) un visa 6diena vecāku ganīšanai. rezultātā iestājās totāls vecāku overdōzs, kuru vajadzēja noskalot ar pāris dzērieniem Zirgā;
*) vakar bija zirdziņdiena - no rīta pa ilgiem laikiem tiku uz NH treniņu pie Līgas, bet pēcpusdienā gāju apciemot Upenīti;
*) šodien dzīvesbiedrs aizdevās uz Saldu, bet es apsveru domu apmeklēt Sabot konci Dērtīdīlā. starp citu, pirms diviem gadiem viņi Rīgā spēlēja 16. maijā. es uz to konci aizgāju pēc pilnīgi šausmīgas nakts, kam bija sekojusi normāla darbdiena. bi ritīgkruta.

p.s. biju pavisam aizmirsusi, ka 6dien tak bi jublejums - 7 gadi kopš dzīvoju Saļikā!


________________________
*Pie mums brauc revidents