*

labvakar, zaķīši,
veltījums tiem, kas nedzird vai nepazīst vai netiek tik tuvu klāt lakstīgalai, kā mēs.

ŠITĀTE dziedāja (un droši vien dzied joprojām) apmēram pirms 15 min, Saļikā, Lapu un Gaismas ielas stūrī (un ne tikai tur).

no rīta kaukāds aprīļa vidus, taga jau pilnīgnormāls jūnijs

( vēl 4 gab )

pa dienu biju jāt. tā kā Upenītei atkal parādījies hroniskais noberzums no vēderjostas, jāju bez segliem un izdevās saķert TO sajūtu. nu, kad visās zirga gaitās Tu mierīgi un nesaspringti sēdi, kājas brīvas un paniski nekrampējas zirgam sānos, kad vispār viss ir atbrīvots un līdzsvarā un zirga kustība ir Tava kustība. pavadas ar gandrīz pavisam nometu - t.i. devu maksimāli brīvas un garas un Upenīte gāja absolūti godprātīgi, bez jebkādiem ekscesiem. tā mēs tur abas forši izplezīrojāmies pa silto saulīti.
tajā pašā laikā bija atnākuši pajāt trīs slāviskā tipa, bet latviski runājoši cilvēki. esot teikuši, ka protot jāt, paši izvēlējušies ašākos zirgus un, tad es ar šausmām un riebumu skatījos, kā viņi tur darījās - vīrietis iekrampējies ārprātīgi cieši pievilktās pavadās, zirgam visa mute sāpīgi sarauta un dzen uz priekšu visnotaļ paklausīgo un pieklājīgā vecuma Eiropu. viena jaunkundze uz nebēdnīgās Lēdijas - rikšos jāt neprot, bet biksta tik zirgu, kratoties kā pelavmaiss, daudzot zirgam muguru un pati savu pakaļu un, arī, protams, rausta zirgam muti. Lēdija viņu vienā brīdī vienkārši nometa, bet tai dūša bija tik liela, ka pat kāpa atpakaļ un turpināja tādā pašā garā. otra jaunkundze tāda mierīgāka un mīkstāka, Kapella ar viņu uz muguras vienkārši klimta krustām šķērsām pa laukumu. uz to, ko trenerīte mēģināja viņiem pastāstīt, kas un kā pareizi darāms, viņi reaģēja ar jā, labi, labi un tik nejēgojas tālāk tāpat kā iesākuši. žēl man to zirgu. cilvēku patiesībā arī. es nesaprotu, kāpēc viņi vispār izdomā, ka viņiem ir jāmēģina jāt.

bet mājās ejot neplānoti ietrāpīju pikniku sezonas atklāšanā pie blin_da. tāpēc mana šīs dienas bērzu sulas, indijas rīsa sēnes un tējas diēta tika papildināta ar meloni un mazliet svētlaimi izraisošajiem zaļumu salātiem. un tagad es apsveru domu uzēst pamelu.

( a te tās bildes, kuras neieliku vakar )

negribas jau tā lieki blamēties, bet nav īpaši gudri pirmajā izbraucienā speciāli izvēlēties virzienu pa-vējam, nomīties labu gabaliņu, pie tam vislaik priecājoties: vai cik viegli, labi, ātri minās - tā it kā slinkās ziemas nemaz nebūtu bijis, un pēc tam atpakaļceļā knapi vilkt pedāļus, ar pretvējā pār plecu tālu plīvojošu mēli un gārdzot tāpat, kā to dara austiņās skanošais Neirozis.
tā jau nenormālkruta. gaisā pat tāda kā tālas vasaras vēsma saožama. a HESā viss pagaidām mierīgi. ledus vēl nemaz neiet.



( fotopielikums )

P.S.
ikgadējo laikapstākļu novērošanas birojs ziņo:
*) velosezonas atklāšana 2009. - 7. marts
*) ledus (ne)stāvoklis Daugavā pie Salaspils 2009. - 5. aprīlis (tur tai postā jāskatās 5 apakšējie attēli)

( kā jau īstā (ĪSTĀ) pavasarī pieklājas - lielāko dienas daļu pavadīju ārā )

šī diena manas personīgās vēstures annālēs ieies ar to, ka laikam pirmoreizi nonācu salīdzinoši tuvas pakāpes kontaktos ar bebru. gājām ar Radžu pa Botānisko dārzu - skatos kautkāda mella galva krūmus plēš. sākumā likās, ka suns, kurš pa Radžas vīzei mēģina sev sagādāt svaigu koka gabalu izklaidēm. a nē, pieejam tuvāk - pats bebrs. bet ātri vien nosvīda savā grāvjalā.
a tā vispār pastaigāšanās diezgan kreizī - baigā sērsna - pāris soļus noej kā tāds Jēzus pa augšu un tad dankš līdz celim sniegā iekšā. pat suņa svaru brīžam neturēja - ātri piekusa jaunkundze un vilkās mēli pār plecu, pussolīti man aizmugurē.
un stirniņas ar redzējām.

tagad jau katrs otrais savā žurnālī salicis tās sarmas bildes, bet vai gan man tāpēc jākautrējas no savējām - nākot mājās no jāšanas (tur gāja labi, tikai nepārtraukti puņķi tecēja. tas gan bija ļoti mokoši, apgrūtinoši un traucējoši) ar pārsalušām rokām pāris fočens uzkniebu. ja pagājšnedēļsnogal man jau likās, ka ārā ir nenormālākā pasaku ziema, tad nu taga ar to sarmu ir pilnīga pārpasaka. visa pasaule balta un zaigojošā ledū kalta. šitā tagad izskatās Salaspils Botāniskajā dārzā:



( ledus kristālu haosā rodas formas patvaļīgas )

p.s. rītdien droši vien būs intrsantākas bildes - ir plāns aizlaist eckursijā uz Zvejniekciemu/ciemos pie Ivo. mamma saka, ka vispār nekad neesot jūru ziemā redzējusi, ta jau jāaizved un jāizrāda.

sporta prieks nr1. - šodien uzzināju, ka tētis sataisījies feburārī, Siguldā piedalīties slaloma mačos. tas manliekas nenormāli kruta, jo viņš, lai arī izbijis Latvijas čempions un trešais savienībā slalomā, tomēr ir tāds ļoti slinks un kūtrs TV pasaules iedzīvotājs. ilgu laiku viņš vispār nebrauca uz kalnu, līdz es viņu pirms kādiem gadiem trim kaukā aizvilku līdz Riekstukalnam. tagad viņš jau tik ļoti satrakojies, ka caur veco laiku paziņām ticis pie sporta klases slēpēm un zābakiem (lielījās, ka pirms trim gadiem ar tādām slēpēm esot pasaules kausā lielie sportsmeni braukuši) un tas viss tikai par viskija pudeli un 35 latiem. vakar viņš vispār 6h nonstopā pa kalnu nodzīvojās, kas gan man bišķi pārspīlēti liekas viņa gados un fiziskajā kondīcijā. karoč esmu pilnīgā sajūsmā par šādu pavērsienu viņa dzīvē un ceru, ka tas varbūt viņu iekustinās arī tik ļoti, ka viņš sāks māju remontēt vai vispār kko jēdzīgu darīt.

sporta prieks nr2. - manliekas, ka jebkurš, kurš šodienu nonīka istabā ir pilnīgs muļķis. nenormālskaista un pasakaina ziemas diena. es viņu izmantoju, lai ietu jāt. gāja ļoti forši (šitā un tā). tik kad saule sāka uz rietēšanu taisīties baigi auksts ārā palikās. iešu arī rīt, plānoju patrennēties bez segliem, kamēr tāds pūkains sniegs - vajadzības gadījumā arī mīkstāka krišana. starp citu pilns botāniskais dārzs ar distančslēpotājiem un tas man ar ļoti lieliski liekas.

a tā vispār šodien koncis Depo.

nujā, tā maz sajūta bija tik izteikta, ka Kārlim atbraucot no darba ņēmām suni, ragutiņas un laidām uz dambi pie hesa braukāties.
vispār šitas arī sanāca par maz, jo kad bijām noālējušies bišķi mazāk nekā stundu, atbrauca divas mašīnas ar lielu, priecīgu urlu baru un mēs savas, viņu un suņa drošības labad notināmies.
ideāls laiks, ideāls sniegs, ideāls kalns ar ideālu slīpumu un ideālu nobrauciena garumu. rekomendēju visiem saļikiešiem vismaz reizi nomēģināt. jebkuram citam arī.
( šodien ritīga sniegaprieka diena!!! )

izgājām ārā, izstaigājāmies, atnācām atpakaļ, iztīrījām katrs pa vienai vasarai istabai, uzcepām cepeškrāsnī siermaizes, iekūrām kamīnu, daudz sveču un izmuzicējāmies.

redzkur mūsu saulgriežu bluķis un tā galvenais vilcējs


( vēl )

viss Botāniskais dārzs zaķiņu un lapsiņu piepēdots. pašus pēdotājus vaigā neredzēju, bet rokas stiepiena attālumā no manis, no krūmiem izleca trīs stirniņas un aizskrējušas gabaliņu nostāk apstājās, skatījās uz mani un brīnījās. laikam viens no maniem tuvākajiem un ilgstošākajiem kontaktiem ar stirnveidīgajiem ever.
pirmo reizi jāju ārā tik aukstā un sniegainā laikā (tai 97./98. gada ziemā, kad trenējos Kleistos, nodarbības notika manēžā). ja atbilstoši saģērbjas (to es biju izdarījusi) ir ļoti, ļoti forši. viss apkārt balts, kluss, mierīgs, sastindzis un nekustīgs. un palsa saule caur tumšiem mākoņiem. jāju ar savu pelēkbalto zirdziņu un domāju, ka varētu jāt tik taisni uz priekšu kaut kur skrajā mežā līdz saplūst ar ziemas novakares mijkrēsli un izgaist pavisam. vairs nebūt. bet visu šito atsvešinātās divvientulības ar zirgu noskaņu aizbiedēja pārējie pieci zirgi, ko īpašniece izlaida aplokā izskrieties un tad viņi tur ņēmās uz nebēdu - lēkāja, spriņģoja, dīžājās un vārtījās un bija nenormālskaisti un dzīvespriecīgi.

un vēl, es nezinu vai tā bija priekšnojauta vai piesaukšana, bet ejot uz turieni man galvā neznokurienes ieklīda krišanas domas. nevis par pašas, bet zirga krišanu. un, jā, kā sākām lēkšot, Upene paslīdēja un nojaucās zemē. bet tas notika tik acumirklīgi, ka es nepaspēju nedz nobīties, nedz nokrist un viņa ar visu mani uz muguras pieleca atpakaļ kājās.
tādi, lūk, kāposti šaipusē.

Salaspils dievnamā noticis brīnums - stiklā parādījusies dievmātes ikona.

biju jāt. baltās Lēdijas vietā dabūju melno Eiropu. rāma un paklausīga tāda, bet tieši tāpēc ar Lēdiju krietni interesantāk - tā vislaik izdomā visādus stiķus un niķus. gaita ar viņai atsperīgāka un dziļāka. teicu, tai trenerei/zirgu īpašniecei, ka gribētu nākt un trenēties regulāri. viņa nopētīja mani, nosmīnēja un noteica, ka viens zirgs vēl esot brīvs - 3 gadus vecā, vēl kārtīgi neiejātā Kapella. viņas tēvs esot tīrs angļu pilnasinis, kas nozīmē, ka mierīgs un nosvērts tas zirgs nekādā gadījumā nebūs. nez, jāmet bailes pie malas, jāsaremontē jāšanas ķivere, kuru pa kluso pievācu no teātra rekvizītu noliktavas (viens smadzeņu satricinājums man jau bija, vairāk negribu) un jāiet, jāiet, jāiet jāt.
ā, ja kas, ar saviem jaunajiem jāšanas zābakiem esmu ļoti apmierināta, labi, ka paņēmu dārgākus, bet ar oderi un rāvslēdzi. ērti un forši tādi.

manliekas, ka mana lielā zirgu mīla nāk no mammas mammas tēva, Kārļa Zvaigznes. viņš esot ļoti zirgus mīlējis, braucis uz Igauniju pēc šķirnes ķēvēm un tā (ja es vairāk būtu atsitusies mammas tēva tēvā, Edvartā Liepiņā, tad mīlētu govis - viņš akal audzēja šķirnes govis un buļļus un beigās viens tāds bullis arī viņu ņēma un nobadīja nost - pavisam beigtu). vecāmamma man bērnībā mēdza stāstīt par sava tēva ļoti gudro, dzeltēnas spalvas zirgu vārdā Jurīts. vēl viņa stāstīja, kad tad, kad sākās karš un ienāca vācu armija, vācieši esot pievākuši labi koptos un barotos tēva zirgus, arī dzeltēno Jurīti un vietā atstājuši nodzītus kleperus. tēvs tos ar lielu mīlestību atkopis, bet tad tos pievākusi krievu armija, vietā atstājot vēl nodzītākus kleperus. tēvs atkopis arī tos, bet tos beigu beigās savācis kolchozs.
es zinu, ka kādreiz man pašai savs zirgs būs. un vispār, kopš es sevi atceros, mani vienmēr ir vilcis pie zirgiem, tāpēc nesaprotu, kāpēc man vajadzēja 6 gadus nodzīvot vietā, kur līdz tuvākajam stallim ir 20 minūšu kājāmgājiens un pa visu šo laiku pajāt tikai 3 reizes, par regulāru (ne)jāšanu nemaz nerunājot.

bijām ar Radžu un kaarl izgājuši maķenīt ārā:

( nuvot )

neverending, manlieks, Tev tas siltais ūdens vēl ilgi nebūs. ne vakar ne šodien, esot tur dažādos laikos, neredzēju ka kāds ap tiem botāniķa izrakumiem kauko darbotos. vakar vispār nebija ne dzīvas dvēseles, šodien bedrē sēdēja viens vecis un īgni noskatījās, kā mēs ar Radžu pārvaram tranšejas un aizejam tālāk savos ceļos.
zirdziņi atkal bija un atkal dancoja. Radža jau krietni drošāka un vienu brīdi likās ka viņai kaukur dziļi iekšā uzplaiksnī ganu suņa instinkts. lai jau pierod, kad man kādreiz būs savs zirgs, viņai ar viņu būs jādraudzējas. vēl man liekas, ka Radžā ir reinkarnējies viduslaiku bruņinieks, jo viņai ir tieksme izraudzīties vislielākos un garākos kociņus savām rotaļām un tad, ja viņa nesās klāt no aizmugures, var normāli atrauties pa kājām.
un šodien ir vairāk rudens, nekā vakar. lapas krita un čabēja un vērpās un vējš pūta pakaklē.

( atkal mazi kaķīši un mazi zaķīši )

sen nebijām bijušas botāniķī.* šodien aizgājām, tur visādi dīvaini izrakumi, bet pats jaukākais bija zirdziņi, palaisti ganīties nepiesieti. nosēdināju Radžu drošā attālumā un gāju runāties. viens no zirgiem mūs ieraudzījis pacēla galvu un nāca pie manis (vismaz tā man sākumā likās) sveicināties. nāca, nāca, bet pilnīgi vienaldzīgi paslājis man garām, devās Radžas virzienā arvien uzņemot tempu, otrs viņam sekoja. Radža likās projām, zirdziņš pakaļ. noskrējis pāris metrus zirgs strauji apstājās un sāka ēst, izliekoties it kā nekas nebūtu bijis. Radža akal izmetusi slaidu loku rikšoja atpakaļ, turēdamās no zirgiem drošā attālumā, bet ziņkāres pilna. pēc vēl pāris šitādiem dančiem teicām zirgiem atā un griezāmies atpakaļ uz māju pusi.

man nākamnedēļ noteikti, noteikti jāaiziet pajāt.

( mazs kaķītis, mazs zaķītis uz ceļa satikās )
____________________________
*aizvakar, piemēram, izmetām loku pa mežiņu, a tur tajā mazajā platībiņā 9 dažādās vietās dzeņi kala un vēl desmitais pašā Institūta ielas galā. dažus ar izdevās samanīt. kaukāds dzeņu laiks laikam tagad ir.

es jau esmu aizmirsusi kā šāda veida posti jāraksta, bet īsumā ir tā, ka vakar Zirgā izdzēru krietni vairāk nekā puslitru šnabi (tas skaitās ļoti daudz priekš manis, jo pēdējos laikos tak nedzeru necik), tad atnācu mājās, paņēmu suni un nezināmu iemeslu vadīta aizgāju vēlreiz līdz Zirgam, kur nopirku X daudzumu alus mazajās kōlas pudelītes.
tajā visā balagānā man visvairāk skumdināja mīlestība, jo visi tur esošie pāri (un arī nepāri) kko rīvējās un disonēja. netīšām pat iekļuvu vienā škandālā. mēs ar dzīvesbiedru gan nestrīdējāmies, jo viņš vispār ir Slovēnijā kopš vakardienas rīta.
ai, man ir liela, trausla un ļoti vārīga galva šobrīd, tāpēc es jau aizmirsu, kas posta sākumā rakstīts, ko un kāpēc es vispār te tagad rakstu. drošības labad pierakstīšu vēl to, ka mājās nav minerālūdens ar gāzi un šajā sakarībā tēts nolika man priekšā aliņu. dieszinkāšodienapaies.

p.s. mamma teica ka es briesmīgi izskatoties. atbildēju, ka šnabi dzēru. viņa akal teica, ka tad laikam man labāk esot alus jādzer, bet pēdējā laikā es no alus ļoti ātri piedzeros, ja sanāk dzeršana kkāda un to šnabi es vakardien dzēru tikai tāpēc, lai nepiedzertos.

( mazliet miglas )

p.s. es vienmēr visvientuļāk esmu jutusies tieši brīžos, kad pohas jāpārcieš vienatnē, bet nu šodien tā vientulības sajūta ir tāda, it kā man visi iekšējie orgāni būtu vispirms cieši sažņaugti dūrē, pēc tam nosieti ar smalku stiepli, kārtīgi, kārtīgi savelkot un tad iemesti katlā ar verdošu ūdeni.

satikāmies ar digna pie stacijas Gaisma un aizlaidām kārtīgāk apstīties to postnukleāro ciematu. līdz Gaismai braucu pa šoseju un šodien nezkāpēc riebās mazāk nekā parasti. tik pretvējš gan pūš no visām pusēm. aizbraucām, nopeldējāmies tajā karjerā. ūdens, protams, foršs, bet apkārtējais kontingents izteikti slāvisks un pēc skata ļoti šaurpierīgs. vispār tas Getliņu ciems izstaro tādu you are not welcome here auru. ļoti nemīlīgs tur viss tāds. kopumā gan izbraukums patīkams.

( Mežezeri )

koncis sanāca jauks, labdabīgs un mīlīgs. liels paldies visiem foršajiem, kuri pagodināja mūsmājas ar savām klātbūtnēm.
man gan tagad ir mazliet paģiras un es nezinu cik adekvāti un kvalitatīvi varēšu nodoties Neurosis koncerta izbaudīšanai.

( bildz )