*

lietus visu padarījis krietni košāku, spožāku, kuplāku un liekas, ka zāle zālājā izstiepusies divreiz garāka nekā bija vakar pirms gulētiešanas.

p.s. starp citu - piektdien apritēja 6 gadi, kopš es dzīvoju Salaspilī un, jo es ilgāk te dzīvoju, jo vairāk man te patīk. vispār manas dzīvesvietas liekas tādā loģiskā attīstības virknē saliktas -
līdz 3 gadu vecumam es mitinājos Ķengaraga blokmājā un tas bija fui (es gan biju tik sīka, ka īpaši daudz no tā neatceros. tikai bišķiņ);
nākamos 15 gadus es dzīvoju 101 kvadrātmetru lielā Tērbatsielas dzīvoklī ar 4,5 istabām, parketa grīdām un komunālo dzīvokli augšstāvā, kas mums mūžīgi nopludināja vannasistabas griestus. man tur ļoti patika;
un pēdējos 6 gadus es dzīvoju mājā, Salaspils foršākajā rajonā. no šejienes vidēji 15 minūšu gājienā atrodas kūdras purvs, Botāniskais dārzs, mežs un stacija. te var saķert lauku sajūtu, te ir kur izbraukāties ar riteni un izstaidzināt suni un ir dārzs, kurā saplūkt lokus un dilles.
man gribas domāt, ka nākamā pakāpe būs māja meža vidū, kur es dzīvošu kopā ar savu vīrieti, suni, zirgu, kaķu baru un internetu. un bērniem arī droši vien.

( Inešmierdiena )

kamēr šodien pēc brokastīm bijām mazliet atlaidušies, pa istabu riņķoja un zumminājās milzu muša. dīvainā kārtā man tas pat ļoti patika - likās nenormāli silti un vasarīgi.
bet vispār mušas mūsu rajčikā ir daudz, jo divas mājas tālāk dzīvo pāris govis un ta tās mušas te nāk uz sūdiem.

es jums teikšu tā, ka pirms gada šitajā datumā Saļika ķirši un plūmes jau bija pilnā plaukumā, bet šogad šitajā datumā mēs ar kp lidosim uz Gruziju, kur šobrīd esot diezgan vēss, lietains un nemīlīgs laiks.

( re kā mums gājās )

tētis aizvakar Saļikā uz Rīgas ielas veica apgriešanās manevru. tuvumā neviena kustoša transportlīdzekļa nebija. apgriezās, priekšā gājēju pāreja un pāri sākusi iet sieviete ar bērnu. nobremzēja. tūlīt pakaļā ielidoja neznokurienes uzradies Yamaha superbaiks. tētis izleca ārā un skrēja skatīties vai dzīvs. parastās trenūzenēs tēpries braucējs, jau bija uztrausies augšā un zvanījās pa telefonu. pāris minūšu laikā ieradās mašīna - kkāda čiksa atveda arī trenuškās tērpušos tētuku ar aliņu rokās, kurš apgalvoja, ka visu esot redzējis un, ka tētis esot izbraucis motociklam priekšā un bezmaz speciāli nobremzējis. vēl pēc pāris minūtēm ieradās papildspēki uz četriem motocikliem. garām brauca pašvaldības policija. piebremzēja, paskatījās, nogrozīja galvu - viss skaidrs un aizbrauca tālāk. tētis, būdams vieglā šoka stāvoklī, nobijies un viens pats, šķīrās no 160 Ls un tika no viņiem vaļā. labi vismaz, ka Radžai, kas sēdēja bagažniekā/pikapā nekas nekaiš.
diez, ja tētis tur nebūtu bijis, tas motociklists būtu notriecis sievieti ar bērnu vai nebūtu?

šodien pirmo reizi dzīvē saskāros ar kaut ko tik neiedomājamu kā TĀRPAINS APELSĪNS. nejēdzīgākais ir tas, ka tā bija arī mana pirmā saskarsme ar jauno, vakar atvērto lielveikalu Selver, kuram turpmāk vajadzētu kļūt par mūsu galveno pārtikas ieguves vietu (jo citu alternatīvu Saļikā īsti nav).

izpisu ārā ar ļasiku pagruzīties ar metalu austiņās. braucu tur, braucu šur, beigās izdomāju aizbraukt izlūkot jauno rajonu. nu to, kas starp HESa deviņstāvenēm un dzelzceļa sliedēm. pizģec kā norāva jumtu - pilnīgi sirreāli, atsvešināti, traģiski kaili un kosmiski skumīgi. cukuroti nolaizītas rindu un privātmājas, gluds, svaigs asfalts un viss miris. lielākā daļa ēku tukšas un neapdzīvotas. dažas pamestas gandrīz pabeigtas, nu pa kādai smilšu čupai ārā, pusratā atstāta sēta - tā it kā būtu tuvojies kaut kas liels un nenovēršams un cilvēkiem būtu nācies steigšus bēgt, atpakaļ neskatoties. vēl drūmāku skatu padara pa kādam gaišam logam citādi tukšā rindu mājā un pa vientuļai mašīnai ārpusē. un pavisam neSalaspilīga sajūta - likās, ka tā vieta, tās mājas, tas asfalts, tās zvaigžņotās debesis un es varam atrasties jebkur, ne tikai uz Zemes, bet visā izplatījumā.
+ papilddrūmumefekts - rajona aizmugurē HESa izsmējīgi staltās betona daudzstāvenes ar smirdīgām, pieķēzītām kāpņutelpām, papīra sienām, bet ar gaismās mirdzošiem logiem. dzīvību nomācošas, bet dzīvas.

Salaspils drīz būs baznīcu un lielveikalu metropole.
viņi beidzot ir uzlikuši kupolu pusceltajai pareizticīgo baznīcai. tas kupols ārā, zemē nomētājās vairāk nekā gadu. savukārt rīt vērsies vaļā tas šausmīgi pretīgā paskata lielveikals Selver, kas piecelts tieši blakus katoļu baznīcai, kurai iepretim šobrīd būvē luterāņu baznīcu. abas mūžsenās Neldas gan kopš šodienas aizklapētas ciet, bet tur drīz būs vietā citi lielveikali.
ā un izrādās, ka Salaspils maizes ceptuve Roga-Agro cep kūku ar nosaukumu Smiltene.

vot šitāds laiks kāds tagad ir ārā man ļoti patīk - silts un slapjš un svaigs. un mēs viņu izmantojām lietderīgi - no pēdējā vilčas nedodoties pa taisno mājās, bet aizejot līdz Raiņielas galam, uz zaļo pieturu atklāt ārā-alus-dzeršanas sezonu.

pēdējās četras dienas vienam interesantam notikumam galvu reibinošā ātrumā seko nākamais un visu to pilnībā pilnīgi izbaudīt man mazliet ir traucējis tikai sāpošais kakls un puņķi.

( Saldus, Pūpolsvētdiena un pa vidu 4. aprīlis )

Saldū bija tāda mānīga un trausla vasaras noskaņa. vispār tajā rītā, braucot mašīnā uz Rīgu, bija sajūta it kā brauktu uz kkādu festivālu, nē, drīzāk vienkārši piedzīvojumu sajūta. stārķi ir mājās un kārto ligzdas. gulbji peldas ziemāju laukos vēl nenožuvušajās lāmās. mušas sildās uz saulē sakarsušiem mājas mūriem. ezītis nakts melnumā pukšķina pāri ceļam. es nositu jau divus odus. tā torte, kas cepās veselu gadu, beidzot ir izcepta. Dignai neesot dzimumkanāla. rīt jāiet miksēt Skābais Lietus. pilns dambis ar cilvēkiem šodien - miljons mašīnu, divi miljoni cilvēku un pa piknikam katros otrajos krūmos. pavisam dīvainas ūdens konstrukcijas - nu ledus taču, bet ar tik savādu struktūru/faktūru, ka negribas ticēt, ka tas ir visparastākais Daugavas ūdens vai izbijis sniegs. dārza stūrī tek bērzu sulas. Kārlim ir jauna panna un 473 ml ūdeņraža pārskābes un viņš prot cept falafelu. raibraibi tauriņi un dzelteni arī. liekas, ka laime klusi sēž blakus, uzlikusi siltu roku uz pleca un elpo ar mani vienā ritmā. Saļikā vēl ir ledāji un šļūdoņi un Saule vairs netrūkst. suns dubļains gandrīz nepārtraukti. pamatīgi piemāvies Krišjānis darbā. un 12 vai 18 vai 22 olas. klostera maizīte, kas jādala uz septiņi. ar pūpoliem sapērti esam.

šodien pa dienu nepacēlu klausuli, kad man zvanīja viens cilvēks. vēlāk arī neatzvanīju - nebija garastāvokļa (un vispār arī brīva laika) komunikācijai. par šādu rīcību nopelnīju viņu nejauši satikt autobusā braucot mājās no jōgas (ar komunikācijai vēl mazāk piemērotu garastāvokli) un pavadīt visu ceļu sarunājoties. piedevām viņš bija krietni ierāvis un runāšana viņam sagādāja manāmas grūtības - ik pa laikam nevarot atrast kādu nepieciešamu vārdu viņš randomizēti aizstāja to ar kādu citu. piemēram, vārda vispārīgi vietā izmantojot butaforiski.
tagad man ir mācība vairs neizturēties pret cilvēkiem tik pavirši (nevis tikai domāt par to, ka nevajadzētu tā izturēties).
ā un komplektā minētajam cilvēkam es dabūju arī Romku un viņa jauno spāņu draudzeni.

es zinu, ka man viss ir, bet man tomēr pietrūkst. man vajag vairāk kūsājoša dzīvesprieka un neticamu piedzīvojumu. man patīk plūdums, bet es gribu sajust straumi. brīvu, lepnu, palojošu straumi. es gribu iziet no krastiem. es gribu varēt sajūsmā spiegt mani sauc Inese un es esmu jukusi! nu vismaz pārgalvīgi smīnot. nevis kā pēdējā laikā tas tiek teikts - lai attaisnotu kkādu beziemesla nīgrumu.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.

( šodien uz dambja )

es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.

vēl šodien sēdēju autobusa pieturā Saļikā un, gaidot busu, glaudīju man bezkaunīgi klēpī ielīdušo kaķi-bezpajumtnieku (pie tās pieturas kādi 7 gab mitinās). garām gāja vecmāmiņa ar mazdēliņu (krievu tautības). apm. 7 gadus vecais puisēns pieskrēja pie manis, sāka paijāt kaķi, paskatījās uz mani un sauca - "vecmāmiņ, vecmāmiņ, paskaties, kādas tai meitenei smukas acis". vecmāmiņa nosmaidīja un mudināja puiku doties tālāk. puika ieraudzīja tālāk pie dīķa pīles un aizskrēja turp.
tā ļoti skaisti man tas viss kopā likās. saulīte ar tobrīd spīdēja.

Saļikā atkal ir tas, kā nav Rīgā - ziema un sniegs.
un tikko no vilčas nākot pirmo reizi ievēroju, cik smukas, ņirbīgas ēnas met krītošās sniegpārslas uz laternu izgaismotās, baltās, apsnigušās ielas. nu tāds kā diskobumbīgs efekts.

man jau otro dienu atbraucot uz Riigu ir shoks, jo te nekaa nav
t.i. te nav ziemas un sniega
Saljikaa gan viss ir
ir pa iistam
jau kopsh vakardienas riita

kūdras purvs šodien rauj jumtu nost. savādākā vīzē nekā citkārt. gājām abas ar Radžu un likās it kā mēs būtu filmā Vilkatis Toms.
diemžēl, pateicoties Benija Hila neizdarībai (aplauda ātrums joprojām 0 kb/s) to kā tur šodien izskatās pagaidām nevaru jums parādīt.
ejiet paši skatīties.

nesen ejot caur Vērmanīti un vērojot biezo, dzelteno lapkriti, kontekstā ar notikumiem no manas dzīves, atmiņā atausa aina no Yimou Zhang filmas Hero (2002), kur lapām krītot Flying Snow cīnās ar Moon. kopš tās dienas man galvā regulāri sāka skanēt galvenā tēma no filmas saundtraka (tā autors ir Tan Dun) un beidzot es vairs nevarēju izturēt un noskatījos šito filmu kādu septīto reizi. septīto tāpēc, ka ilgu laiku tā bija viena no manām vismīļākajām filmām un laikam ir joprojām, lai gan tagad skatījos viņu kritiskāk un piekasīgāk. skaista un maģiska viņa ir. bet pārējās Yimou Zhang filmas (nu, piemēram, Zelta Zieda Lāsts utt.) mani kaut kā nav paķērušas - nu smuki ir, jā, bet tas arī viss.



p.s. par reizi, kad es viņu redzēju pirmo reizi ir smieklīgs stāsts - tas notika 2004. gada sākumā inteliģento Salaspils krievu - kurītāju kompānijā. filma bija ierunāta krieviski, bet tā kā man ir problēmas ar krievu valodas (ne)pārzināšanu, tad šādās situācijās parasti mēģinu sadzirdēt apakšā anglisko tekstu. nuvo un es biju tā sakurījusies, ka klausījos zem krievu valodas ar mokām saklausāmo mandarīnu (ķīniešu) valodu un domāju, ka visu saprotu.
pēcāk gan aizgāju noskatīties viņu kīno un vēl pēcāk rādīju gandrīz visiem saviem ciemiņiem.

labrīt, lai, kas arī tagad nebūtu, mani laikam sauc Inese.
vakardienas ieraksts par Lūša zvaigznāju izrādījās liktenīgs, jo pret savu gribu nokļuvu Arvjdienas svinībās, satiku Lūsi, kurš bija šokā par to, ka es esmu Dzert un Drāzties autore un kurš saslavēja mani tik ļoti, ka es sadzēros šņabīti un no mājupceļa atceros tikai jau mājas un uzmācīgu suņa mīļošanu. ā un velosipēda priekšējais atstarotājs nezinkāpēc atradās man kabatā. nuvokā.

ā jā, - laikam sarunāju vēl kko grupas attīstībai. jo Lūsis paziņoja, ka Duetai Kjū esot noteikti jāuzstājas kopā ar 1/2H 1/2W. vēl ir sarunāts ierakstīt vienu dziesmu pie Baušķinieka. un koncertēšanas iespēja Ļeņingradā. tik nez kāpēc mēs neko nedarām.

( ar Radžu rudenī )