*

šodien pretvējš pūš no visām pusēm.
un Saļikā blakus katoļu baznīcai (tur, kur bija smuka pļava ar kokiem) bliež augšā milzīgu lielveikalu.

ar ļasiku es vēl neesmu izbraukusi, padzeršu kafiju un tad
toties
es tikko sarunāju sev kko absolūti lielisku un sen nebijušu, ko darīt šodien, pēc zobārsta, ap plkst. 16iem tepat Saļikā. jau tagad nevaru sagaidīt.
ū jē.

starp citu - šis ir 1111 ieraksts manā žurnālī -

pēdējā laikā man nav ēstgribas (tas netraucē reizēm pārēsties kko garšīgu) un negribas smēķēt. vēl pēdējā laikā man gribas vilkt drēbes melnā krāsā un mazliet arī zaļas.
mazliet ilgāku laiku nekā pēdējais laiks man vispār negribas dzert alkohōls un nelien iekšā daiļliteratūra un narkōtikas es pēdējo reizi pīpēju aprīlī - negribas arī tās.
vēl es jūtu to, kas man mēdz piemesties katru rudeni - negribīgumu iet ārā no mājas (t.i. braukt uz Rīgu), komunicēt ar cilvēkiem, riebumu pret visa veida jezgām un balagāniem utt. šogad laikam īpaši izteikti tas ir, jo man mājās ir pilnīgi viss, kas man nepieciešams un vajadzīgs (šitā sajūta parasti mēdz pāriet ap oktobra vidu - tad atkal sāk gribēties ballēties. kā būs šoruden grūti paredzēt, lai gan varu iedomāties tomēr).

ņemšanās ar pārvākšanos lieliski novērš domas no šīvakara uzstāšanās. zinu, ka nekas īpašs jau nebūs, nodziedāt vienu dziesmu, bet nu mani tas tomēr biedē mazliet.
un vakar pirmoreiz biju Rockiklubi Valgā. gāja forši, satiku tur arī Salaspili.

man ir visai pamatotas aizdomas, ka man ir zudis dzeršanas skils.
enīvei, es nesu mājās kaimiņu, nevis kaimiņš mani.

lai pis mani žīds un divpadsmit tatāri, ja esot mājās es pievakarē neizbraucu pieklājīgu riņķīti pa Saļiku.
uz dambja ir forši, Botāniskajā dārzā arī ir forši, bet visfoooršāk ir pasēdēt un uzpīpēt kūdras purvā, noskatoties, kā aiz kokiem pazūd saule un, kā pār ūdens klajumu, klaigādami, zemu laidelējas putni.
un Saļiks smaržo pēc dienas svelmes, putekļiem, ziedošām liepām un vēl visa kā.
jā, man ir labi. mhm, mhm.

apmēram stundiņas laikā, ko pavadīju divatā ar sevi sēžot Botāniķī pie Zirgmatu dīķa redzēju daudz ultrazaļas un brūnas spāres, daudz debeszilus tauriņus un ņipru kurkuļu plantāciju pašā krastmalā.
vēl redzēju zalktīti, kas apņēmīgi un ar lielu troksni izvilka no dīķa kko līdzīgu zivij, ievilka krūmos un pa krūmiem stibīja augšā kraujā.
+ man liekas, ka tās skaņas, ko izdod varžu tēviņi ir kkas nenormāli kruts.
un tagad man nēnōrmāli negribas braukt uz darbu.

laikam jau sanāk, ka man ir kājminamā domāšana
jo
izbraukājos pa dambi kopā ar Steve Von Till - As The Crow Flies ar sajūtu, ka varētu aizjāt aizmīties palsi dūmakainajā saulrietā un izgaist. pēc tam iebraucu Larikā pēc viena zemeņu sidriņa, ielavījos Botāniskajā dārzā un pakūkoju uz betona, pie dīķa, klausoties putnos, vardēs un zivju plunkšķos, un kādas reizes septiņas klusītiņām, pie sevis nodziedot Īno - By This River.
apmēram šitā, tikai bez Ivo -

tagad liekas, ka galvā viss ir sakārtojies, izfiltrējies un, ka esmu pilna ar bezdibenīgi dziļu rāmumu.

labi, čau - man ir apmēram 12h, lai mēģinātu iemācīties 60 bakalaura eksāmena jautājumus.

atgriežoties no ļasikizbrauciena ar marule sajutu, ka visa mana istaba pa logu un balkona durvīm ir pielijusi ar ziedošo ķiršu un plūmju smaržu.
es negribū neko darīt, neko rakstīt, mācīties, iet uz darbu un vispār negribu braukt uz Rīgu. te taču ir nenormāli foršī.

es te tikko sarakstīju pilnīgas bezjēdzības. labi, ka izdzēsu. pietiks, ja pateikšu, ka Losikūla ir pilsēta Igaunijā. un, ka mēs ar Kaimiņu un _lain_ cepsim kartupeļus. un, ka apgalvojums "uz pāris aliem" joprojām ir muļķīgāko iedomu topa augšgalā.

iiiiiir tas ko es gaidīju jau sen un gaidu katru gadu - izkāpjot no vilciena Saļikā un lēni ripinoties mājās liekas, ka vieglais vējiņš pat speciāli bāž degunā to smaržu - nu visu balti un rozīgi ziedošo ķiršu un plūmju smaržu. pēc kādas nedēļas būs vēl labāk - kad sāks ziedēt arī ābeles. un pēc tam ievas un pēc tam ceriņi un jasmīni un vēl pēc tam būs brīvība.
neeeeenormāli foooooršīīī.

+ vēl nenormāli forši ir tas, ka vecāki no Smiltenes atveda daudzus litrus ar turienes akas ūdeni un es viņu dzeru un dzeru un man līst garām pa lūpu kaktiņiem un es pazīstu to garšu līdz kauliem un man liekas ka manī kopā ar viņu līst iekšā milzīgs spēks un mīļums.

es Saļikā esmu bijusi visurkur, bet Silavas bērnudārza Saulīte Atvasīte, sporta zālē futbolu, četru gana pāri 20 tefteļu un divu tikpat gana pāri 20 (gadiem, protams) dāmu sabiedrībā, vēl nebija nācies spēlēt. tas bija lieliski. ekskursija pa bērnudārzu tumsā un ļasikbraucēju bandas izbrauciens arī.
viss sākās tik nevainīgi - ar kartupeļu cepšanu pie manis, ko mēs ar Kaimiņu piekopjam nu jau reizi nedēļā un ar vidusskolniecisku grilpārtiju dārzā lielisku puiku sabiedrībā, klausoties Metallicas kaseti.
man ir vēl 3gab aliņi. mošk parakstīšu bakalaurdarbu.
un kāds te šobrīd perina kko ne to.

šobrīd izskatās it kā pār Saļiku būtu nogūlies liels, pūkains, pienbalts spoks ar vēl neizplaukušo koku skeletu un vienu ciklopisku pilnmēness aci pierē.
viss. es pagaidām lieku punktu - rakstīšana galu galā nogurdina, tāpat kā rotaļāšanās ar sevi. un rīt vēl gara diena priekšā.

obanā! kad pirmoreiz sezonā dzirdu klausulē tekstu: "ejam ārā ar riteņiem!", tad viss iekšā sāk dricelēties un organismu pārņem pārmalām ejošs vasaras sajūtas vilnis. un tad divi smadzeņtrīcnieki gonko pāris kiļus pa pilnīgu tumsu un vēl pilnīgāku ofroudu cauri Apakšstacijai, līdz Ako, kur izdzer aliņu, skatoties, kā pretējā Daugavas krastā apokaliptiski deg kūla un, kā nabaga ugunsdzēsēji nevar piebraukt tam visam klāt. vēlāk pie veicīša satikti pāris eiforistiskā reibumā esoši krū locekļi, kuri aicina mūs tur, kur mēs neejam. pēc tam pāris partijas raspizģaju un mājās braucot vēl tiek sastapts Čipsiks, kurš pie stacijas atradis zemē mētājamies absolūtās lupatās esošu, nepazīstamu slāvu meiteni, ko mēģina izpalīdzīgi nogādāt viņas mājās, kuru atrašanās vieta nevienam nav skaidri zināma, pat ne nojaušama.
šitas nav salīdzināms ar idilliski apcerīgo braukāšanos no rīta, kas arī bija nenormāli jauka.

vēl viena saturīgi pavadīta diena manu saturīgo dienu vācelītē. nakts vidū [t.i. pusdesmitos no rīta] pie manis ieradās Otrdienu Ģenerālis/Prātīgais Cilvēks, piepimpumpēja frīkriteņa riepas un es viņu izvedu pa klasisko lielo ciemiņvedamo loku => memoriāls - dambis - sv. Jura baznīcas drupas - Ako piemineklis un gar kapiem uz mājām. uzēdām maizītes un ciemiņš nolēma pīpētavā nosnausties. tāpēc arī rakstu, jo mazliet garlaikojos - nu neliekas viesmīlīgi kamēr viesis guļ rubīt iekšā putekļusūcēju un nodoties plānotajai istabas tīrīšanai.
nu jā, un patīk man ļoti šitādas prātīgas parunāšanās. pāris jauni salikti puzles gabaliņi manā pasaules skatījumā/izpratnē un miljons jaunu vēl saliekamu klāt.

+ un nevaru beigt priecāties par jaunajām bremzēm. šodien notestēju arī gāžot lejā pa dambja nogāzi.

( ieskats ekspedīcijā )

pohu radošais potenciāls (PRP) nozīmē pikniku dārzā grilējot dažādus kulinārijas brīnumus - šampinjonus majonēzē, burkānus medū, sojas šašliku, baklažānus un cukini. šitādas ir vienas no foršākajām iedomājamākajām dienām - nu, kad visi pēc kopīgas vakardienas pamazām, pa vienam vien, savācas atkal manās mājās un par kopīgajiem piedzīvojumiem smīkņādami, pīpējot un rāmi sūcot aliņu, sildās svētdienas saulītē.

šīs dienas lieliskākā saņemtā ziņa ir "Tu esi ļoti skaista. Kamdēļ tu esi pilnīga maita?". par tās pirmajā daļā esošo apgalvojumu šaubos, bet uz otrajā daļā esošo jautājumu atbildes man nav. maita gan esmu. par pēdējo dienu uzmešanu, ignorēšanu un meliem manu galvu varētu vēlēties nokost vismaz kādi trīs vīrieši.

vēl laimīgāku mani dara fakts, ka mans ļasiks ir atkal pie manis. ar jaunām mehāniskajām disku bremzēm, saeļļots un tīrs. nu gandrīz tīrs, jo manas asinis no iznesuma Kaimiņš speciāli nenomazgāja.

UPD: vispār jau nemaz tāda baigā maita es neesmu gan. tikšanos par vienu dienu uz priekšu pārceļ ne tikai maitas. neatzvana un uz kino neaiziet arī.

šodien man vajadzētu spēku, drosmi un gudrību, lai nenodarītu pāri savai jau daudz cietušajai sirdsapziņai. bet šobrīd es esmu gatava tieši uz to, jo mana no reta un trausla materiāla veidotā galva, negrib neko citu, kā atzvanīt freakart sakot - "es negulēšu vairāk, atved man tomēr to aliņu" un Žukam - "jā, taisiet pikniku manā dārzā", pašai turpinot ļauties lutināšanai un nekā nedarīšanai. ā un ap 17iem mans sačiņītais ļasiks būs mājās, to es arī gribu sagaidīt. man nav ne mazākās vēlēšanās spert kāju ārpus Saļika, par kkādu braukšanu uz randiņu nemaz nerunājot.

+ vakardiena bija absolūti lieliska. gan nokājošana no Vecāķiem līdz Mangaļsalai un sušīošana pēc tam, gan arī pēcākā atbraukšana uz Saļiku, manis nolaupīšana un nokļūšana mājās padsmit cilvēku sastāvā. un man riebjas, ka tagad ir nevis pusdivi, bet jau pustrīs.
UPD: ā nav tomēr tagad pustrīs. bet arī pusdivi ir mazliet par daudz.

uz šķīvja kārto gabaliņos sagrieztu 1 gab mozzarella sieru un 1 gab tomātu. pārkaisa ar pipariem, baziliku un diedzētām redīsu sēklām. klāt 2 šķēles grauzdētas un ar svaigu ķiploku ierīvētas tumšās graudu maizes [ideālā variantā tumšā ciabatta] un tējiņa, protams.

vēl ar prieku un lepnumu ziņoju, ka Saļiks ir mierīga un nekrimināla pilsēta. mamma šodien nejauši konstatēja, ka mājas ārdurvis, kuras iziet uz ielu, bet netiek ikdienā izmantotas, ir nostāvējušas neaizslēgtas mazliet ilgāk nekā vienu mēnesi. nekas nav pazudis vai mēģinājis pazust.

p.s. help yourself - vai tas nav viens jauks un trāpīgs teiciens, ko?!!! [jautājums retorisks]

nezinu kā ir ar personīgi man uzliktiem lāstiem, bet smadzeņu satricinājumu ir dabūjis vēl viens no Spils Crew - viens no foršākajiem puikām. tad nu nākamnedēļ, kad mans personīgais smadzeņu satricinājums būs jau gana atsēdēts un, kad domāju darboties režīmā pastaigas-pa-rajonu, būs jāiet vājinieks apraudzīt.
un vispār jūtu, ka šitā nīkšana mājās sāk mani padarīt nervozu, viegli aizkaitināmu un īgnu. es gribu kratīties, tirināties, dricelēties un ģorgāties riņķī. man ir pārāk daudz enerģijas. es pat būtu ar mieru uz darbu tagad iet.
gaidu šodien ciemos freakart un ceru, ka vismaz viņam nekas nekait un netaisās kaitēt.
labrīt.