Tā, ka plašāk par 'nopietnas tūlītējas briesmas sev un/vai apkārtējiem'?

Neizpratne un stigmas par psihisko veselību+ personīgās psihiskās veselības pārāk augsta vērtēšana tur spēlē lielāku lomu, kā neizpratne, ka piesiedu ārstēšana, piespiedu sterilizēšana utml nav īsti OK lietas.

(Reply to this) (Thread)

man arī "nopietnas tūlītējas briesmas" šķiet tricky, nu tb "man nāk virsū ar nazi, es šim iešauju trankvilizatoru" jau nav gluži ārstēšana.

bet nē, man radās iespaids, ka "tas nav OK" pat neienāca prātā.

bet nu then again, vēl nesen vienu LV politiski "ārstēto" neatzina par psihiski veselu, jo normāls cilvēks tak nestrīdētos pretī režīmam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pag, kas tavuprāt ir 'ārstēšana'? Ja man ir gripa un es dzeru theraflu, tā ir ārstēšana, vai tikai simptomu kupēšana?

Ja tā pie jēdzieniem, tad to sauc par 'psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez personas piekrišanu'., pat ne ārstēšanu. Jo nu, afekta stāvokļi persona var būt nespējīga dot piekrišanu tam, kas uzlabos viņa veselību (un apkārtējo drošību). Tas ir īslaicīgi, līdz 72h kuru laikā jāpieņem lēmums, kas īsti darāms tālāk.

Nopietnas tūlītējas briesmas var būt ne tikai akūtas un ne tikai aktīva agresija, vai periodiski uzplaiksnījoša agresija. Ir arī pasīvie stāvokļi - smaga anoreksija, katatonija, dažādi intelekta traucējumi, kuru rezultātā cilvēks nav spējīgs dot piekrišanu ārstēšanai, bet nav spējīgs par sevi parūpēties pietiekami, lai nenosaltu vai nenomirtu badā.


Ir otrs institūts 'medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi', bet tas jau ir kriminālprocesa pasākums. Kriminālprocesuālās tiesības vispār ar cilvēkiem dara visādas lietas, kas citos apstākļos nebūtu OK - jo ir situācijas, kur zināms dažu cilvēktiesību aprobežojums tiek uzskatīts par adekvātu.


Savukārt par LV politiski ārstēto neatzīšanu par psihiski veselu - nav tādas 'atzīšanas par psihiski veselu' (nē, nu pie ieroču atļaujas saņemšanas un tādām lietām ir, ok, bet tas atkal specifiski. Ir rīcībspējas ekspertīzes - bet aprobežota rīcībspēja ļoti reti ir kopā ar kaut kādu piespiedu ārstēšanu). Ir viedokļi - atgādināšu, ka mums ir ārsti ar onkologa-ķīmijterapeita specializāciju, kas stāsta, ka ķīmijterapija ir slikti, bet vajag taisīt kafijas klizmas, badošanās brīnumu un triept iekšā suliņas, izglītība nepasargā no Interesantiem Alternatīviem Viedokļiem. Un tas piemirstot, ka žurnālos tas nonāk caur žurnālista prizmu un vēl caur lasītāja prizmu - t.i. var ļoti transformēt viedokli. Piem 'jā, ir psihiska novirze' -
bet psihiskas novirzes ir ļoti lielai daļai sabiedrības, vairums neprasa ārstēšanu. Un pilnīgi noteikti ir konteksti, kad strīdēšanās pretī režīmam tiešām var liecināt par psihisku novirzi. Un ne jau tāpēc, ka psihiski vesels nestrīdētos pret režīmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

" Ir arī pasīvie stāvokļi - smaga anoreksija, katatonija, dažādi intelekta traucējumi, kuru rezultātā cilvēks nav spējīgs dot piekrišanu ārstēšanai, bet nav spējīgs par sevi parūpēties pietiekami, lai nenosaltu vai nenomirtu badā."
Jā, diemžēl esmu redzējusi gadījumu, kad cilvēks, kurš nebija pierunājams ārstēties, šādā veidā aizgāja viņpasaulē, nesasniedzis ij 40 gadu vecumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet kāpēc cilvēks mākslīgi par katru cenu ir jānotur šaisaulē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tad vienkāršāk viņu uzreiz nopotēt, nevis noskatīties, kā šis padsmit gadu garumā nonāk līdz aizvien šausmīgākam stāvoklim, kamēr šo atrod beigtu uz grīdas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tobiš obligāti ir jāuzņemas kontrole un vara?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu bet kaut kas taču jādara, citādi tas sagādā MAN ciešanas un neērtības!!!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet šitā jau empātija darbojas, ne? Tipa normālam empātiskam cilvēkam nepatīk, ja citi cieš.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ne! un tāpēc labāk izskalot viņiem smadzenes un/vai nopotēt, jo tad viņi necietīs, un attiecīgi arī pašam nebūs jācieš, win-win!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neiet krastā
- nopotēt: pēc tam ciešanas no tā, ka viņu vairs nav
- izskalot smadzenes: tās pēc būtības tad ir citas, vienkāršākas personas, sākotnējo personu atliekas, no tā skalotājam labāk nepaliks, ja viņš pats nav psihopāts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tādu psihopātu, kuram kļūst labāk no citu smadzeņu izskalošanas, gan vajadzētu piespiedu kārtā izārstēt no psihopātijas, ne? ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par šito atceros V.Suvorova-Rezuna darbos lasīto. Viņiem tur (GRU, padomju armijas izlūkdienests) mācīja arī gūstekņu pratināšanas metodes, spiegošanas operāciju un karadarbības laikā tika arī praktiski lietotas. Un tur esot bijis dzelžains noteikums - tikko tiek manīts, ka kādam šāda pratināšana sagādā prieku pati par sevi, tā dotais indivīds no speciālā dienesta (un parasti tad no armijas vispār) momentā lido. VDK šitāda nostādne neesot bijusi un tāpēc VDK sastāvs bijis emmm, drusku nepatīkamāks. Un mazāk efektīvs.

(Reply to this) (Parent)

Kāds ir tavs viedoklis par atšķirību starp "saprast kā otrs jūtas" un "justies kā otrs jūtas"? Manuprāt pirmais ir baigi labi, bet otrais ir traucējoši un nevēlami.

(Reply to this) (Parent)

Nē, ir jau arī pasīvā eitanāzija - pārstājam viņam nest ēdienu un maksāt par viņa dzīvokli. AIZMIRSTAM, ka šāds cilvēks ir. Nomirs ātrāk. Varbūt uz ielas.
Bet nē, radi to nespēj. Saniknoti maksā, nes, cenšas pierunāt ārstēties un vienlaikus uzskata piespiedu ārstēšanu par kaut ko tādu, ko nedrīkst tuvam cilvēkam nodarīt.
Tuvais cilvēks tikmēr kļūst arvien neprātīgāks.
Par laimi, vismaz bērnu no turienes paņēma prom. Uz veselīgāku vidi. Bet to jau arī, jūsuprāt, laikam nedrīkstēja, jo rīcībnespēja un diagnoze taču netika pasludinātas par spīti acīmredzamajam. Nafig tāpēc kontrolēt kāda cilvēka dzīvi un viņa vecāku tiesības?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir OK to cikvēku, jebkuru praktiski cilvēku, atbalstīt, bet kāpēc tas jādara saniknoti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc, ka uz pieklājīgi izmisīgiem piedāvājumiem aiziet pie speciālista ("mēs samaksāsim, aizvedīsim, atvedīsim, tu tikai apģērbies un izej no mājas līdz mašīnai") padsmit gadus IKREIZ tika atbildēts "šodien ne, rīt es par to padomāšu", kamēr rezultāts kļuva tāds, kāds kļuva.
Trakākais, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, ka nav iespējams ar pierunāšanu un pārliecināšanu ietekmēt psihiski slimu cilvēku, kam jau ir mainīta smadzeņu ķīmija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti žēl, ka tā. :( Ir jāmācās labākas pārliecināšanas prasmes. Man tieši vakar bija svarīgs gala eksāmens, kurā jāpārliecina negribīgs pacients lietot zāles savai slimībai. Es gan smagi izgāzos, jo nekad neesmu bijis prasmīgs runātājs, bet nu tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka paradigma mainās, un vairs nav tā, ka ārsts ir autoritāte un pacientam viņš ir tikai jāklausa. Tā vietā ārsts ir profesionāls padomdevējs un sadarbībā ar pacientu atrod labāko veidu, kā īsteno terapiju.

(Reply to this) (Parent)

tipa šis keiss, noņemt psih* diagnozi (kaut kur ir arī smalkāki/detalizētāki pamatojumi)

bet man šķiet, ka es ļoti konkrēti runāju par "ārstēšanu", loosely defined as "izdarīt ar viņu tā, lai viņš būtu normāls, nevis psihs" & ar "šitais ir reāli disturbing" es domāju specifiski to, ka cilvēks nevis sāk ar premisu "ok, ārstēt cilvēka psih* kondīcijas pret viņa gribu ir reāli neok" un pēc tam vilcinoties piekrīt, ka varbūt, maybe, atsevišķos ekstrēmos gadījumos, tas varētu būt pieņemami (kas droši vien tā arī ir), bet gan "hmmm, kā tikt galā ar problēmu x? nu kā, x izraisa psihiski slimi cilvēki, kurus vajag noķert un izārstēt!" un tad vilcinoties piekrīt, ka okei, ir tādi psihuma paveidi, kas citus īpaši neapdraud un tāpēc ar varu ārstēt varbūt nevajadzētu.

jeb, vienkāršoti izsakoties, mans cringe faktors ir nevis no "gadījumā x tiek/netiek piemērota piespiedu ārstēšana, saskaņā ar likumdošanu, psih* atzinumiem un ko tik vēl ne", bet no tā, kas tiek uzskatīts par akceptējamu un humānu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tajā keisā ir birokrātiska-juridiska šaize - ekspertiem ir pienākums atbildēt precīzi uz uzdoto jautājumu, pat ja jautājums uzdots tā, ka atbilde jautājuma mērķim būs nederīga un jebkuram ezītim skaidrs, ka domāts kaut kas cits.

Tas overlaps notiek, jo visi domā, ka paši veseli, bet tie citi ārprātā slimi, traucējoši un noteikti arī māju tūlīt nodedzinās. Tb, ka katrs traucējošais gadījums arī ir ekstrēmais.

(Reply to this) (Parent)

// jo normāls cilvēks tak nestrīdētos pretī režīmam.//

Nu pag tad jau visi ``helsinki 86`` ir piespiedu jāārstē un lielākā daļa LTF sastāva arī, also tas keiss ir tipa svaigs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai, nu tur ilga ņemtne līdz 2016., man tagad nav īsti laika saprast, ar ko beidzās :) Ģederts Melngailis vārdā. Bet šī retorika bija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šis gadījums likās nesaprotams ar to, ka ārstu komisija lēma par tiesiskumu. Manuprāt, to viņiem nevajadzētu darīt, tā ir juristu kompetence. Ārsti tikai varētu noteikt, kādas un cik nopietnas problēmas ir pacientam un to, kādu ārstēšanas režīmu rekomendētu.

Un vēl noteikt dianozi cilvēkam, kuram nav klāt, ieskaitot par pagātnes situācijām, ir kaut kas tāds, ko ārsti nedrīkst ētiski darīt. Juristi droši vien ka drīkst – ja papīros tā ierakstīts, tad ir ok. Bet ja tagad par cilvēku tika dots atzinums, ka ir vairāk vai mazāk ok, vismaz tā, ka nav bīstams vai ir rīcībspējīgs par savu pensiju, tad kaut kā dīvaini ierobežot tiesības tikai pamatojoties uz šaubīgu pagātnes diagnozi.

(Reply to this) (Parent)

Loģiski, ka ne, un to teicēji ir par šo tēmu īpaši izglītoti, problēma ir citur.

(Reply to this) (Parent)

Kas ir domāts ar "personīgās psihiskās veselības pārāk augstu vērtēšanu" – varbūtības, ka esi vesels, pārāk augsts novērtējums; pārāk liela būšanai veselam piešķirtā vērtība; vai vēl kas cits?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vairums ir stipri mazāk veseli, kā domā, daudz mazāk atšķirīgi no neveselajiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a kā mēs vispār nodefinējam ``veselu``?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Standarta vidusmērs virknē dimensiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vidusmērs - tas ir riskanti, jo šādi piemēram par vidusmēru emocionālāks cilvēks sanāks ``nenormāls``, ar labāku iztēli - tāpat.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bingo!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Var pievilkt 'un traucējumi/novirzes/īpatnības netrauce funkcionēt pašam un apkārtējiem'. Bet arī tas ir tā ļoti relatīvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pašam - skaidrs: ja cilvēks nejūtas labi, viņš iet pie ārsta un viss notiek - tik tālu, cik tālu mēs saprotam lietas un protam ārstēt.

citiem - eee, te paliek interesanti. Un ja nu tie citi ir nenormāli? Tas nav retorisks jautājums, tas ir tieši apskatāmais keiss - protestētājs pret noteikti kārtību/režīmu, piemēram. Traucē darba kolektīvam sasniegt labus sacensības [sociālistiskās vai korporatīvās] rādītājus. Lecas. Grib kaut ko neparastu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Well, kolektīva rādītājiem traucējošam indivīdam jau nav spiesta lieta turpināt palikt šajā kolektīvā. Neparastas pieredzes nav gluži tas, uz ko mēdz eksplicīti optimizēt tādi uzstādījumi, kuru mērķis ir efektīvi darīt lietas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā bet tad mēs varam noķert efektu, kur pētniecisko kolektīvu pamet tieši vērtīgākie prāti, tie ar labāku iztēli, piemēram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tajos [diezgan retajos] gadījumos, kur ļoti vērtīgs kolēģis izrādās tiešām nespējīgs iekļauties kolektīvā, var izdomāt dažādus kompromisa risinājumus (ielikt viņu kā pieaicinātu ekspertu, ļaut strādāt attālināti utt.) un tas arī tiek darīts. Praksē gan šāda veida indivīdi lielākajā daļā gadījumu izrādās vienkārši izlaidušies, ar pārspīlētu sava svarīguma sajūtu un virkni nekonstruktīvu mēmu.

Evidence augstāk minētajam – personīga pieredze un dažādu kompāniju dažāda ranga darbinieku pārdomas un novērojumi blogos, soctīklos u.c.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Runājot par lietu darīšanas organizāciju, kas ir drusku atkāpe no tēmas bet enīvej. Es domāju, ka vispār tāda turēšanās pie kautkādas disciplīnas ikdienā nav vajadzīga. Ir vajadzīga tad, kad notiekas attiecīgā situācija. Piemērs ir stārtreks, viņi tur uz enterprise vispār ir draudzīgs bariņš, bet strauji pārvēršas militārā komandā tikko notiek problēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šaubos, vai stārtreku var izmantot par reālistisku piemēru šai vai kādai citai lietai (īpaši ņemot vērā to, ka sabiedrības un ekonomikas plānā tur diezgan nepārprotami izpaužas Rodenberija personīgie uzskati).

Jā, praksē ir iespējami dažādi darba darīšanas organizācijas modeļi, bet arī vaļīgākajos no tiem (piem., decentralizēts neklātienes darbs pie open source projektiem) prakse rāda, ka daudz labākus rezultātus uzrāda tie projekti, kuros ir, pirmkārt, tāda vai citāda hierarhija un, otrkārt, zināmi iekšējie standarti (Linux kodols, darbs pie daudzu kompilatoru un matemātisku rīku izstrādes utt.)

(Reply to this) (Parent)

Piekrītu, tā ir problēma "divi vienā", gan pa fakta apjoma, gan pa tā varbūtīguma novērtējuma asi.

TBH, man kā skatītājam no malas ir radies iespaids, ka tur vismaz nepalīdz arī pašreiz apritē esošā attieksme ar "neirodiversitātes" kā neapšaubāmi pozitīvas kvalitātes izcelšanu, līdz tam, ka "neirotipiskums" var un nereti mēdz tikt traktēts kā ja ne negatīva parādība, tad vismaz kaut kas nemoderns un iesīkstējis, ar ko asociēties nav progresīvi. Tas, protams, nav šīs problēmas cēlonis, bet man ir zināmas grūtības iedomāties, kādu pozitīvu pienesumu tas dod situācijas uzlabošanai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mums vajag paturēt visas smadzenes, kuras dod outputu. Tātad mums vajag tādu universālu soc. vidi, kurā max dažādi saprāti var sadarboties un jūtas labi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja labi pacenšas, tad kaut kādu outputu dod pat beigta laša smadzenes, daudz svarīgāka ir signāla-trokšņa attiecība šajā outputā. Prognozēju, ka sabiedrībā, kur jūtas labi un nejūt nekādu spiedienu attīstīt savu outputu pat beigts lasis, outputa līmenis pamazām slīdēs uz tieši to pusi, uz leju līdz mazākajam kopsaucējam. That which is subsidised is promoted.

Tas nenozīmē diskrimināciju vai citus sliktus vārdus, tas nozīmē tikai konstatēt faktu, ka ne viss outputs ir radīts vienlīdzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka tu domā par problēmu pilnīgi šķērsām, tb izejot no priekšstata "psihiski slims = značit kaut kāds dīvains alienis, no kura praktiski nav labuma, ja var būt labums, bet nestrādā, značit izlaidies", kas galīgi nav par to

Nu, teiksim, pieņemsim, ka kolektīvā ir cilvēks bez kājām, ratiņkrēslā. Speciālists viņš ir ļoti labs, darbam kājas nav vajadzīgas. Ja tā ir ne gluži jaunākā parauga biroja ēka, tad darbs birojā viņam saistās ar veselu virkni praktisku problēmu, kuru dēļ viņš ierodas darbā/uztaisa sev kafiju/aiziet uz sapulču zāli/aiziet uz WC ilgāk un sarežģītāk nekā pārējie. Obv ir tikai loģiski, ka darbs iegulda vides pieejamībā/universālajā dizainā (lai cilvēki varētu pārvietoties ātrāk un veiklāk - un jā, universālā dizaina principi paredz to, ka visiem ir ērti, nevis tikai ratiņniekam) un cilvēks ir apmierināts un produktīvs, plus tagad arī nākotnē viņi varēs mierīgāk pieņemt darbā cilvēkus ar fizisku invaliditāti.

Otrs variants: cilvēkam ir OCD. Darbam tas netraucē absolūti nemaz, vēl vairāk - darbā precizitāte un visa pārbaudīšana piecreiz ir liela vērtība, un cilvēks pats uzskata, ka šis perfekcionisms ir cieši saistīts ar viņa OCD. Tajā pašā laikā ierasties darbā / uztaisīt sev kafiju / aiziet uz sapulču zāli / aiziet uz WC viņam objektīvi prasa nesamērīgi daudz pūļu un iepriekšējas sagatavošanās. Šo situāciju *var* uzlabot, sarunājot ar priekšnieku risinājumus, kas cilvēkiem netraucē vai palīdz (piemēram, roku dezinfekcijas aparāts WC, visur pieejamas salvetītes virsmu noslaucīšanai/durvju atvēršanai, stingrs aizliegums lietot svešu kafijas krūzi, mudinājums bez vajadzības neslēgt iekšā ārā gaismu, whatever (tāpat kā ar ratiņnieku, man nav īsti priekšstata, kas ir labi un kas strādā)- tādas lietas, kas padarītu viņa dzīvi vieglāku. (Kamēr, pieņemu, cilvēki ar smagu OCD tagad vispār biroja darbu nevar strādāt vai arī, lai strādātu, viņiem ir obligāti jānozāļojas vai jākļūst par sisadminiem.)

Tbš neirodiversitātes (un citas cilvēku ar disability iekļaušanas) spēks ir nevis "izdarīsim tā, lai cilvēks, kas nav spējīgs strādāt, ir spējīgs druuuuuusciņ strādāt, un jutīsimies kā baigie varoņi" (kas, protams, arī ir kruta), bet gan "izdarīsim tā, lai darbs kļūtu vieglāks un patīkamāks visiem cilvēkiem, tostarp tiem, kam darbs standarta vidē sagādā nopietnas problēmas".

Problēma ir tur, ka šobrīd tie, kas vispār var izdzīvot (nu, tur es ar savām panikas lēkmēm vai cilvēki ar vieglu OCD, vai hiperaktīvi cilvēki, vai cilvēki ar depresiju) to dara klusējot un nekomunicējot, lai arī varētu izstrādāt risinājumus, kas padarītu viņu dzīvi vieglāku. T.i., tas, ko tu neredzi (un neviens neredz) ir vesela kaudze visādu jocīgu variāciju, kas tiek rutinēti un ar lielām pūlēm slēptas un rezultātā mums ir nevis spožs darbinieks, bet gan cilvēks, kas strādā ar zemāku kapacitāti, jo pārējais laiks/enerģija aiziet savu psihisko problēmu menedžēšanai. (Bieži vien viņi pat neapzinās, ka x ir kaut kas tāds, kas pārējiem nemaz nesagādā grūtības, nu tb ja cilvēks spēj ēst tikai divu veidu ēdienu un katru dienu ir spiests braukt uz konkrētām vietām to ēst, viņam pat nav references, kā tas ir - varēt ēst dajebko un ar dajebko, un arī jautājot visbiežāk saņemsi atbildi "pfff, normāli, man tā patīk", jo galu galā ciest par to ir neproduktīvi.)

Rezultātā katru reizi, kad tu iedomājies par neirodiversitāti, tu iedomājies kaut kādus keisus, kurus var mierīgi salīdzināt ar beigtu lasi un taisīt drāmu par to, ka visa pasaule sabruks, ja viņus mēģinās iekļaut. Tajā pašā laikā tu totāli ignorē gan tos, kas iekļaujas, bet kuriem darba vietā ir jārisina kaut kādas debīlas īslaicīgas problēmas tipa "es vienreiz redzēju to lupatu, ar ko apkopēja slauka lifta pogas, un tagad nevaru tās nospiest, jo fuck ewww, nu labi, iestāstīšu kolēģiem, ka kāpju pa kāpnēm veselības uzlabošanas dēļ", gan arī tos, kuri var iekļauties, bet maksā par to nenormāli augstu cenu un nevar strādāt konkrētās nepielāgotās darba vietās (bet iekļauties vajag, jo izvēle ir vienkārša - vai nu tu ar asinīm pa degunu izliecies normāls, lai cik grūti tev nebūtu, vai arī viss, pizģec, diagnoze un beigta laša statuss).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Komentārs par beigto lasi bija domāts nevis kā nelāga metafora par cilvēkiem ar psihiskām problēmām, bet kā atbilde uz "vajadzētu tādu vidi, kur visi dabū medaļas, galvenais, lai izdod jelkādu outputu" tēzi, kas man liekas wrong on multiple levels if not fractally wrong. Pret Tavām piebildēm man ir daudz mazāk iebildumu.

That being said, mana galvenā problēma ar "neirodiversitāti" ir tā, ka šādā paradigmā tiek implicīti iedrošināta nekā nedarīšana savu problēmu risināšanai (un, tā, kā apskatāmās problēmas mēdz būt smagas un darbs ar to risināšanu – tikpat smags, tad ir liela varbūtība, ka nostrādās universālais "cilvēki ir slinki maitas" faktors, jo, atkal, whatever is subsidised is promoted). Tieši tas pats attiecas, piem., uz "body positivity", kur pats kā īpatnis ar lieko svaru bez man zināmiem ģenētiskiem faktoriem varu piebilst, ka es, domājams, tikai iegūtu no sabiedrības ar lielāku konstruktīvu spiedienu uz iedzīvošanos veselīgākā kompaktāka formfaktora korpusā.

Augstāk minētajam nepalīdz (anti-palīdz) arī sacerējumi par tēmu "psihiatrija ir krāpniecība, nekas nestrādā, psihisko slimību nemaz nav" utt. (sk. atsauci uz piemēra tekstu zemāk), ignorējot desmitiem gadu pētījumu un izstrādņu, kas, kaut nebūdamas perfektas (jo nekas nav perfekts), dod lielu un izmērāmu labumu gan šādu kondīciju profilaktikā, gan ārstēšanā un tuvā nākotne sola ļoti nozīmīgus izrāvienus šajās jomās.

Man izskatās, ka liela daļa manis aprunāto lietu novārās līdz vecajam truismam "lai varētu risināt problēmu, vispirms jāatpazīst, ka problēma ir". Tas viss ir pilnībā savietojami ar Tevis teikto par atbilstošu darba apstākļu u.c. nodrošināšanu, jo šādu problēmu risināšana, kā likums, ir ilgtermiņa pasākums, kura laikā ir jēga cilvēkam nodrošināt produktivitāti veicinošos un simptomus mazinošus apstākļus, kuros var justies iespēju robežās komfortabli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mani reizēm nedaudz izbesī koncepts "vispār jau cilvēkiem, kas iestājas par X, ir taisnība un problēmas ir reālas, un society at large tās ignorē, bet rekur te es atradu dažus cilvēkus, kas par to iestājas debīlā veidā, tāpēc mans svēts pienākums ir sēdēt maliņā un kritizēt to, ka viņi nepareizi cīnās par problēmām, par kurām es totāli cīnītos labāk un pareizāk, tikai man nav laika un enerģijas to darīt" :) Es apmēram saprotu, kāpēc tā, bet reizēm argh.

Bet vispār man šķiet, ka problēmas atpazīšana un iespēja runāt par risinājumiem&atbalstu drīzāk palīdz tās efektīvai risināšanai. Nu, piemēram, ja cilvēkam ir iespēja aiziet pie bosa un teikt "man ir depresijas saasinājums, vajag nedēļu vieglākā darba režīmā + jauno zāļu blaknes varot būt tādas un tādas, sorry", un viņu atbalstīs, tad ir dafiga lielāka iespēja, ka viņš lietos antidepresantus, nevis sociāli pieņemamāko "divi-četri aliņi katru vakaru" ārstēšanās metodi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, šim visam es piekrītu (izņemot "es totāli cīnītos labāk un pareizāk" daļu, jo, pirmkārt, manas antipātijas pret aktīvismu kā tādu prasa vismaz atsevišķu blogpostu to iztirzāšanai, un, otrkārt, problēmas pamanīšana, kā likums, prasa mazāku ekspertīzes daudzumu, kā problēmas salabošana (ļoti aptuveni salīdzinot, es šeit varbūt esmu testētāja, bet ne developera līmenī)).

TL;DR – mani iebildumi ir nevis pret uzstādījumu "atvieglosim dzīvi tiem cilvēkiem, kuru pienesums būtu lielāks šādos, atvieglotos apstākļos", kas var dot reālu, izmērāmu labumu, bet pret uzstādījumu "visi ir vienlīdz skaisti, problēmu un defektu nav, ir tikai slavējama diversitāte", kas ne tikai nav patiess kā apgalvojums, bet, on consequentialist grounds, reāli nepalīdz nevienam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu "lai arī problēma ir, es to nekādā gadījumā nemēģinātu labot, un tie, kas to mēģina darīt, dara to stulbi un nevienam nepalīdz" neizklausās pēc labākā problēmas risināšanas veida. un nav tā, ka būtu tikai divi varianti, bļaustīties demonstrācijās vai ņirgāties par tiem, kas bļaustās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau nesaku, ka nemēģinātu labot, ja man tam būtu laiks, resursi un ekspertīze (un, presumably, vēl vismaz viena sevis instance, jo pat ar visu augstāk minēto diennaktī ir fiksēts stundu skaits).

(Reply to this) (Parent)

Tas uz ko es lecos drusku augstāk ir ``parastuma dominance`` kā x-risks, tb drusku cits aspekts. Nianse: runa ir nevis par defektiem bet par atšķirībām. Agresija uz atšķirībām ir tas, kad cilvēkam ar BCI brillēm viņas norauj, pa nakti nosper un sadedzina protēzi, jo tā ir kustīga, značit slikta un tml Tas pats droši vien ir ekstrapolējams uz smadzeņu darbības īpatnībām, tāpēc saprast kas tiešām ir defekts un kas nemaz nav ir svarīgi. Piemēram Spalancāni bērnībā uzskatīja par drusku jukušu jo puika ņemas ar kaut kādām fcking blaktīm kad jāpalīdz tēvam pārrakstīt tiesu papīri un tml.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka šādu lietu iekļaušana nevajadzīgi izpludina un trivializē x-risku kategoriju, novedot to praktiski līdz "viss, kas man šķiet nevēlams nākotnes perspektīvā".

Kas attiecas uz "atšķirībām", tad tas ir tik vaļīgs termins, ka tajā var ietilpināt faktiski jelko. Ne visas atšķirības ir defekti, bet visi defekti ir atšķirības, līdz ar to, acīmredzot, tur ir vajadzīgs sīkāks filtrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu la bi tas nav x-risks pats par sevi bet var nostrādāt sinerģiski, piemēram es mierīgi varu iedomāties kādu sabiedrību organizējošu faktoru, vienalga vai AI-singletons vai attiecīga sabiedriskā iekārta, kur saprāti tiek max standartizēti, lai sistēmas modelis būtu vienkāršāks un prognozējamāks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka psihisku vai kādu citu problēmu atzīšana par problēmām nav tas pats, kas maksimizēta standartizācija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, situācija: ``man nav kāju, visi man palīdz`` ir pareiza. ``man nav kāju, es dabūnu aktīvās protēzes, problem solved`` ir pareiza. ``man nav kāju, protēzes es negribu, gribu lai visi man palīdz`` ir emmm, nadaudz iekšēji pretrunīga.

droši vien ka šito var ekstrapolēt arī uz galvas problēmām, tikai uzmanīgi, neiekrītot variantā - nu viņš bija pārlieku emocionāls, krita citiem uz nerviem, iztaisījām lobotomiju, tagad sēž stūrī, smaida. Mazgā grīdu pēc komandas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur, iespējams, ir zināmas nianses ("man nav kāju, visi man palīdz" ir OK, "man nav kāju, es uzskatu, ka visu pašsaprotams pienākums ir man palīdzēt un esmu sašutis, ja man nedēļas laikā pie durvīm nestāv kolektīvi nofinansētas DARPA grāda ekstremitātes" ir mazāk OK), bet jā, kopumā piekrītu.

(Reply to this) (Parent)

imo ideāli ir "man nav kāju un vide + palīglīdzekļi ir tādi, ka man praktiski nekad nav nepieciešama palīdzība, jo es viesu varu izdarīt pats"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienā brīdī cost-benefit līknes sasniedz tādu punktu, kur efektīvāk un konstruktīvāk ir konkrētajiem indivīdiem ievilkt jaunas kājas, nevis pārbūvēt visu koplietošanas infrastruktūru viņu ērtībām. Jā, tā ir "normalizācija", bet, domāju, viens no tiem piemēriem, kur tāda tiešām meiko reālu sensu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuja, whatever works. bet, iespējams, tu īsti neaptver to cilvēku skaitu (jo īpaši ja ierēķina arī zīdaiņus ratiņos, bērnus, kam protēzes būtu jāmaina ik pēc gada utt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Droši vien, gan par kājām, gan galvām. Es jau nevienā punktā neapgalvoju, ka tās ir vieglas un vienkāršas situācijas.

(Reply to this) (Parent)

Nu tas ir variants ar pieejamām krutajām aktīvajām protēzēm.

(Reply to this) (Parent)

nu vai arī otrādi, ļaut cilvēkam pašam teikt, vai x ir defekts vai atšķirība. piemēram, kkādā punktā auguma atšķirība ir reāls defekts, bet, teiksim, 150 cm augums var būt gan-gan, atkarībā no kultūras, dzimuma, profesijas, paša ideāliem utt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Personīgi jau viņš var izlemt, ko vēlas, šiem personīgajiem spriedumiem tikai nebūtu jāatsaucas uz objektīviem vai metrikā bāzētiem lēmumiem (t.i., cilvēkam var šķist, ka balsis viņa galvā ir viņa labākie draugi, nevis informācijas apstrādes defekti, bet uz šādu šķitumu pamata man nevajadzētu būt pienākumam šo cilvēku pieņemt tādā darbā, kur no svara ir izsvērti lēmumi un augsts accountability līmenis).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh? balsis galvā taču neizslēdz accountability.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Halucinācijas, paranojas lēkmes, intermitējoša nespēja atšķirt realitāti no delūzijas, apgrūtināta domu gaita un citas nelāgas lietas (te es ņemu simptomus no šizofrēnijas DSM tādēļ, ka ilustratīvi, kaut arī admittedly ne reprezentatīvi visām psihiskajām saslimšanām) varētu gan būt faktori, kas to samazina un apgrūtina lietu darīšanu in general.

Jā, es zinu, ka liela daļa mentālo problēmu nav gluži tajā līmenī, es neierosinu visu kodu un diagnožu cilvēkus mērīt pēc vienas un pašas smagākās mērauklas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu cilvēki ar šizofrēniju totāli strādā, piemēram, par profesoriem universitātēs, tas, protams, ir grūtāk, bet strādā. manuprāt, ir tikai loģiski nevis neļaut viņiem strādāt ar studentiem un zinātniskajā darbā, bet gan mēģināt atrast risinājumus, lai tas nebūtu tik grūti.

turklāt tie ir tie, par kuriem mēs zinām; maigākus keisus mēs nezinām, jo viņi tak nav loši, lai visiem to atklātu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu, vai tas ir loģiski, bet faktu, ka viņi tur ir un strādā, jau es neapšaubu. Enīvej, es te secinu, ka no savas puses šādā tuvinājumā esmu visu relevanto pateicis un sāku atkārtoties. Apdomāšu šo visu.

(Reply to this) (Parent)

''Tas pats droši vien ir ekstrapolējams uz smadzeņu darbības īpatnībām, tāpēc saprast kas tiešām ir defekts un kas nemaz nav ir svarīgi.''

Man vispār šķiet dīvaini, ka starp kategoriski sperdzīgiem materiālistiem ir tik gara diskusija par visu šo. No jūsu paradigmas vieodokļa psihiska slimība ir tikai tad, kad cilvēkam kaut kas galvā pārstāj strādāt dēļ tā ka ar šrapneli dabūjis, audzējs izaudzis vai šūnas izmirušas. Viss pārējais ir metafora vai kulturāli determinētas sociālas normas. As in - nav fizioloģiska pamata definēt uzvedību x kā slimību, ja korelatīvi un kauzāli ar to nav novērojami fiziski bojājumi smadzenēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pag, datorvīruss arī nav fiziski bojājumi mikroshēmās. Bet strukturāla atšķirība tā ir, smadzenēs līdzīgi.

(Reply to this) (Parent)

Nāk prātā šī grāmata.

(Reply to this) (Thread)

pusgadsimta laikā šis tas gan droši vien ir mainījies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

I would love to hear about it!

(Reply to this) (Parent)

Viens no šizofrēniju definējošiem aspektiem ir, ka cilvēkam nav atskārsmes par savu slimību. Catch-22

Kaut kādā veidā to var pielīdzināt piespiedu ārstēšanai smagu infekciju gadījumā. Domās aizstāj smagu psihisku slimību ar aktīvu tuberkulozi vai ebolu, un padomā, vai tu joprojām negribētu šos cilvēkus izolēt un ārstēt piespiedu kārtā, ja viņi neatzītu savu infekciju un tāpēc atteiktos kaut ko šīs lietas labā darīt? ;)

Protams, analoģija pilnībā nestrādā tāpēc, ka psihiskas slimības nav pielīdzināmas infekcijām. Bet cilvēki īsti šo atšķirību nesaskata, un daļēji arī tāpēc, ka mūsdienu uzstādījums, lai noņemtu stigmu, māca, ka psihiskā slimība ir tāda pati slimība kā jebkura cita...

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu šizofrēnijas definīcija ir brīnišķīga tēma pati par sevi :)

(Reply to this) (Parent)

tas īstenībā nav taisnība par to šizofrēniju -- es speciāli esmu prasījusi/bijusi lekcijās ar šizofrēnijas un psihozes pētniekiem un ārstiem, un ir tā, ka daļa šizofrēnijas pacientu neapzinās, ka kaut kas nav kārtībā, daļa apzinās. psihozi apzinās diezgan daudzi un saprot, ka kaut kas jocīgs notiek ar pasauli, bet tā kā pats ir psihozē iekšā, tad nevar īsti saprast, kas ir pie vainas, kā rezultātā cilvēki nonāk pie abstraktajiem meanings (as in man ir paranoja, jo mani vajā jēzus).

psihozes modelis cilvēkiem ir ketamīns un to lietojot arī ir neiespējami tripošanu pārtraukt. izmainās apziņas stāvoklis, ko nav iespējams ar domu spēku pārvarēt, bet skaidri zini, ka notiek kaut kas jocīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt vispār nevajadzētu uzstādīt diagnozi šizofrēnija, jo nepilnīgs modelis tikai ieved nepareizā paradigmā.

Cilvēkam smagā depresijā var būt tieši tādas pats atskārsmes iztrūkums par savu patieso stāvokli – viņi domā, ka nākotnē nekas labs nav gaidāms, un aiziet izdarīt pašnāvību. Un šizofrēniķi dara to pašu – pašnāvību skaits ir ļoti liels.

Es šeit velku saikni, ka starp depresiju un šizofrēniju nav lielas atšķirības – tikai dažādas izpausmes problēmām prātā. Cilvēki iemācās dažādi dīlot ar grūtībām prātā, tāpēc arī dažādas izpausmes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es piekrītu, ka psihiatrijai ir daudzas problēmas, it īpaši ar DSM diagnožu formulēšanu. no otras puses zināmu simptomu kopums parasti tiek apzīmēts kā noteikta slimība. piemēram, daudzi ģenētiski sindromi un neiroloģiskas slimības (parkinsons, alcheimers, hantingtons) no sākuma tika aprakstīti kā simptomu kopums, tikai vēlāk noskaidrojot underlying patoloģiju. šeit varētu iebilst vēl tālāk, ka, piemēram, alcheimera cēlonis arī joprojām nav zināms un modelis ir nepilnīgs. līdz ar to, pieņemot, ka šizofrēnija un depresija ir savādāku simptomu kopums, kas tiek ārstēts ar atšķirīgām zālēm un terapiju, manuprāt, ir OK tās nošķirt.

btw, šizofrēniju ne vienmēr vajag ārstēt ar zālēm. pēdējā laikā esmu lasījusi, ka cilvēki iemācās sadzīvot ar balsīm. protams, tas ne vienmēr un/vai ne visiem ir iespējams, bet kā jau visas slimības, arī šizofrēnija ir spektrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir smieklīgi, ka manā kursā par Jēzu visu laiku līdz galīgam apnikumam runā par pilnīgi normāliem uzskatīti cilvēki. Savukārt tā, kurai ir diagnoze šizofrēnija, ir vienmēr ļoti pieklājīga un ļoti sociāla. Bet nu viņas māte ir tik ļoti kontrolējoša un viņa no tā arī cieš, ka ir redzami visi depresijas simptomi (kurus protams viņa noliedz). Viņas šizofrēnijas epizodes varbūt ir tikai šo represēto emociju izvirdums. Kad nu viss ir sakrājies, tad prāts saiet uz īso.

Vēl bija smieklīgi, kad pēdējo reizi viņu ielika slimnīcā, viņa zvanīja man un stāstīja, ka viņas mātei ir šizofrēnija. Tas man atgādināja stāstu no SSC par to, kā pierunāt lietot zāles negribīgu pacientu, kuram ir halucinācijas, ka viņš psihiatriskajā slimnīcā ir galvenais ārsts. Psihiatrs noslēdz vienošanos ar pacientu, ka, lai būtu taisnīgi, abi – ārsts un pacients – iedzers šīs zāles. Un zāles palīdz – well, 50% gadījumu. Otrā pusē gadījumu izārstējas pats psihiatrs.

(Reply to this) (Parent)

Vai tāds indivīds, kam smadzeņu darbības traucējumu rezultātā (psihiska slimība) gribas, un tiešām to arī realizē, slaktēt dzīvniekus tai skaitā cilvēkus, nav izolējams un piespiedu kārtā ārstējams??? Sabiedrībai nav vajadzīgi traucējoši elementi.
Ja apdraud citus, tad ir jāizolē vai jāārstē.

(Reply to this) (Thread)

nu lūk, te mums ir tipisks piemērs, kur "psihiska slimība" tiek vienādots ar "sabiedrībai traucējošu elementu"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Who cares par sabiedrību, es, piemēram, izolētu tikai tos "psihus", kas traucē man. Pie viena arī ubagus, ceļu policistus, cilvēkus, kas stāv man priekšā rindā pie veikala kases un suņus, kas skaļi rej, kad eju tiem garām.

(Reply to this) (Parent)

Citēju - Ja apdraud citus, tad ir jāizolē vai jāārstē.
Man dzimtajā ciemā bija čalis ar iesauku Fantomas. Reāli frīkains frukts, bet viņš bija miermīlīgs šiziķis, līdz ar ko ārsta vizītes dabūja tikai tad, kad bija aizmirsis savas zāles.

Ja psihiskās slimības dēļ indivīds ir drauds sabiedrībai, tad tādu ir jāizolē/(jāarstē, ja tas iespējams).

(Reply to this) (Parent)