Viens no šizofrēniju definējošiem aspektiem ir, ka cilvēkam nav atskārsmes par savu slimību. Catch-22

Kaut kādā veidā to var pielīdzināt piespiedu ārstēšanai smagu infekciju gadījumā. Domās aizstāj smagu psihisku slimību ar aktīvu tuberkulozi vai ebolu, un padomā, vai tu joprojām negribētu šos cilvēkus izolēt un ārstēt piespiedu kārtā, ja viņi neatzītu savu infekciju un tāpēc atteiktos kaut ko šīs lietas labā darīt? ;)

Protams, analoģija pilnībā nestrādā tāpēc, ka psihiskas slimības nav pielīdzināmas infekcijām. Bet cilvēki īsti šo atšķirību nesaskata, un daļēji arī tāpēc, ka mūsdienu uzstādījums, lai noņemtu stigmu, māca, ka psihiskā slimība ir tāda pati slimība kā jebkura cita...

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu šizofrēnijas definīcija ir brīnišķīga tēma pati par sevi :)

(Reply to this) (Parent)

tas īstenībā nav taisnība par to šizofrēniju -- es speciāli esmu prasījusi/bijusi lekcijās ar šizofrēnijas un psihozes pētniekiem un ārstiem, un ir tā, ka daļa šizofrēnijas pacientu neapzinās, ka kaut kas nav kārtībā, daļa apzinās. psihozi apzinās diezgan daudzi un saprot, ka kaut kas jocīgs notiek ar pasauli, bet tā kā pats ir psihozē iekšā, tad nevar īsti saprast, kas ir pie vainas, kā rezultātā cilvēki nonāk pie abstraktajiem meanings (as in man ir paranoja, jo mani vajā jēzus).

psihozes modelis cilvēkiem ir ketamīns un to lietojot arī ir neiespējami tripošanu pārtraukt. izmainās apziņas stāvoklis, ko nav iespējams ar domu spēku pārvarēt, bet skaidri zini, ka notiek kaut kas jocīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt vispār nevajadzētu uzstādīt diagnozi šizofrēnija, jo nepilnīgs modelis tikai ieved nepareizā paradigmā.

Cilvēkam smagā depresijā var būt tieši tādas pats atskārsmes iztrūkums par savu patieso stāvokli – viņi domā, ka nākotnē nekas labs nav gaidāms, un aiziet izdarīt pašnāvību. Un šizofrēniķi dara to pašu – pašnāvību skaits ir ļoti liels.

Es šeit velku saikni, ka starp depresiju un šizofrēniju nav lielas atšķirības – tikai dažādas izpausmes problēmām prātā. Cilvēki iemācās dažādi dīlot ar grūtībām prātā, tāpēc arī dažādas izpausmes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es piekrītu, ka psihiatrijai ir daudzas problēmas, it īpaši ar DSM diagnožu formulēšanu. no otras puses zināmu simptomu kopums parasti tiek apzīmēts kā noteikta slimība. piemēram, daudzi ģenētiski sindromi un neiroloģiskas slimības (parkinsons, alcheimers, hantingtons) no sākuma tika aprakstīti kā simptomu kopums, tikai vēlāk noskaidrojot underlying patoloģiju. šeit varētu iebilst vēl tālāk, ka, piemēram, alcheimera cēlonis arī joprojām nav zināms un modelis ir nepilnīgs. līdz ar to, pieņemot, ka šizofrēnija un depresija ir savādāku simptomu kopums, kas tiek ārstēts ar atšķirīgām zālēm un terapiju, manuprāt, ir OK tās nošķirt.

btw, šizofrēniju ne vienmēr vajag ārstēt ar zālēm. pēdējā laikā esmu lasījusi, ka cilvēki iemācās sadzīvot ar balsīm. protams, tas ne vienmēr un/vai ne visiem ir iespējams, bet kā jau visas slimības, arī šizofrēnija ir spektrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir smieklīgi, ka manā kursā par Jēzu visu laiku līdz galīgam apnikumam runā par pilnīgi normāliem uzskatīti cilvēki. Savukārt tā, kurai ir diagnoze šizofrēnija, ir vienmēr ļoti pieklājīga un ļoti sociāla. Bet nu viņas māte ir tik ļoti kontrolējoša un viņa no tā arī cieš, ka ir redzami visi depresijas simptomi (kurus protams viņa noliedz). Viņas šizofrēnijas epizodes varbūt ir tikai šo represēto emociju izvirdums. Kad nu viss ir sakrājies, tad prāts saiet uz īso.

Vēl bija smieklīgi, kad pēdējo reizi viņu ielika slimnīcā, viņa zvanīja man un stāstīja, ka viņas mātei ir šizofrēnija. Tas man atgādināja stāstu no SSC par to, kā pierunāt lietot zāles negribīgu pacientu, kuram ir halucinācijas, ka viņš psihiatriskajā slimnīcā ir galvenais ārsts. Psihiatrs noslēdz vienošanos ar pacientu, ka, lai būtu taisnīgi, abi – ārsts un pacients – iedzers šīs zāles. Un zāles palīdz – well, 50% gadījumu. Otrā pusē gadījumu izārstējas pats psihiatrs.

(Reply to this) (Parent)