es piekrītu, ka psihiatrijai ir daudzas problēmas, it īpaši ar DSM diagnožu formulēšanu. no otras puses zināmu simptomu kopums parasti tiek apzīmēts kā noteikta slimība. piemēram, daudzi ģenētiski sindromi un neiroloģiskas slimības (parkinsons, alcheimers, hantingtons) no sākuma tika aprakstīti kā simptomu kopums, tikai vēlāk noskaidrojot underlying patoloģiju. šeit varētu iebilst vēl tālāk, ka, piemēram, alcheimera cēlonis arī joprojām nav zināms un modelis ir nepilnīgs. līdz ar to, pieņemot, ka šizofrēnija un depresija ir savādāku simptomu kopums, kas tiek ārstēts ar atšķirīgām zālēm un terapiju, manuprāt, ir OK tās nošķirt.

btw, šizofrēniju ne vienmēr vajag ārstēt ar zālēm. pēdējā laikā esmu lasījusi, ka cilvēki iemācās sadzīvot ar balsīm. protams, tas ne vienmēr un/vai ne visiem ir iespējams, bet kā jau visas slimības, arī šizofrēnija ir spektrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir smieklīgi, ka manā kursā par Jēzu visu laiku līdz galīgam apnikumam runā par pilnīgi normāliem uzskatīti cilvēki. Savukārt tā, kurai ir diagnoze šizofrēnija, ir vienmēr ļoti pieklājīga un ļoti sociāla. Bet nu viņas māte ir tik ļoti kontrolējoša un viņa no tā arī cieš, ka ir redzami visi depresijas simptomi (kurus protams viņa noliedz). Viņas šizofrēnijas epizodes varbūt ir tikai šo represēto emociju izvirdums. Kad nu viss ir sakrājies, tad prāts saiet uz īso.

Vēl bija smieklīgi, kad pēdējo reizi viņu ielika slimnīcā, viņa zvanīja man un stāstīja, ka viņas mātei ir šizofrēnija. Tas man atgādināja stāstu no SSC par to, kā pierunāt lietot zāles negribīgu pacientu, kuram ir halucinācijas, ka viņš psihiatriskajā slimnīcā ir galvenais ārsts. Psihiatrs noslēdz vienošanos ar pacientu, ka, lai būtu taisnīgi, abi – ārsts un pacients – iedzers šīs zāles. Un zāles palīdz – well, 50% gadījumu. Otrā pusē gadījumu izārstējas pats psihiatrs.

(Reply to this) (Parent)