Maijs 26., 2017
| 07:31
|
Comments:
" Ir arī pasīvie stāvokļi - smaga anoreksija, katatonija, dažādi intelekta traucējumi, kuru rezultātā cilvēks nav spējīgs dot piekrišanu ārstēšanai, bet nav spējīgs par sevi parūpēties pietiekami, lai nenosaltu vai nenomirtu badā." Jā, diemžēl esmu redzējusi gadījumu, kad cilvēks, kurš nebija pierunājams ārstēties, šādā veidā aizgāja viņpasaulē, nesasniedzis ij 40 gadu vecumu.
| From: | usne |
Date: | 26. Maijs 2017 - 10:27 |
---|
| | | (Link) |
|
Bet kāpēc cilvēks mākslīgi par katru cenu ir jānotur šaisaulē?
nu tad vienkāršāk viņu uzreiz nopotēt, nevis noskatīties, kā šis padsmit gadu garumā nonāk līdz aizvien šausmīgākam stāvoklim, kamēr šo atrod beigtu uz grīdas.
| From: | usne |
Date: | 26. Maijs 2017 - 11:52 |
---|
| | | (Link) |
|
Tobiš obligāti ir jāuzņemas kontrole un vara?
nu bet kaut kas taču jādara, citādi tas sagādā MAN ciešanas un neērtības!!!
Nu bet šitā jau empātija darbojas, ne? Tipa normālam empātiskam cilvēkam nepatīk, ja citi cieš.
vai ne! un tāpēc labāk izskalot viņiem smadzenes un/vai nopotēt, jo tad viņi necietīs, un attiecīgi arī pašam nebūs jācieš, win-win!
Neiet krastā - nopotēt: pēc tam ciešanas no tā, ka viņu vairs nav - izskalot smadzenes: tās pēc būtības tad ir citas, vienkāršākas personas, sākotnējo personu atliekas, no tā skalotājam labāk nepaliks, ja viņš pats nav psihopāts.
bet tādu psihopātu, kuram kļūst labāk no citu smadzeņu izskalošanas, gan vajadzētu piespiedu kārtā izārstēt no psihopātijas, ne? ;)
Par šito atceros V.Suvorova-Rezuna darbos lasīto. Viņiem tur (GRU, padomju armijas izlūkdienests) mācīja arī gūstekņu pratināšanas metodes, spiegošanas operāciju un karadarbības laikā tika arī praktiski lietotas. Un tur esot bijis dzelžains noteikums - tikko tiek manīts, ka kādam šāda pratināšana sagādā prieku pati par sevi, tā dotais indivīds no speciālā dienesta (un parasti tad no armijas vispār) momentā lido. VDK šitāda nostādne neesot bijusi un tāpēc VDK sastāvs bijis emmm, drusku nepatīkamāks. Un mazāk efektīvs.
Kāds ir tavs viedoklis par atšķirību starp "saprast kā otrs jūtas" un "justies kā otrs jūtas"? Manuprāt pirmais ir baigi labi, bet otrais ir traucējoši un nevēlami.
Nē, ir jau arī pasīvā eitanāzija - pārstājam viņam nest ēdienu un maksāt par viņa dzīvokli. AIZMIRSTAM, ka šāds cilvēks ir. Nomirs ātrāk. Varbūt uz ielas. Bet nē, radi to nespēj. Saniknoti maksā, nes, cenšas pierunāt ārstēties un vienlaikus uzskata piespiedu ārstēšanu par kaut ko tādu, ko nedrīkst tuvam cilvēkam nodarīt. Tuvais cilvēks tikmēr kļūst arvien neprātīgāks. Par laimi, vismaz bērnu no turienes paņēma prom. Uz veselīgāku vidi. Bet to jau arī, jūsuprāt, laikam nedrīkstēja, jo rīcībnespēja un diagnoze taču netika pasludinātas par spīti acīmredzamajam. Nafig tāpēc kontrolēt kāda cilvēka dzīvi un viņa vecāku tiesības?
| From: | usne |
Date: | 26. Maijs 2017 - 13:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Ir OK to cikvēku, jebkuru praktiski cilvēku, atbalstīt, bet kāpēc tas jādara saniknoti?
Tāpēc, ka uz pieklājīgi izmisīgiem piedāvājumiem aiziet pie speciālista ("mēs samaksāsim, aizvedīsim, atvedīsim, tu tikai apģērbies un izej no mājas līdz mašīnai") padsmit gadus IKREIZ tika atbildēts "šodien ne, rīt es par to padomāšu", kamēr rezultāts kļuva tāds, kāds kļuva. Trakākais, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, ka nav iespējams ar pierunāšanu un pārliecināšanu ietekmēt psihiski slimu cilvēku, kam jau ir mainīta smadzeņu ķīmija.
Ļoti žēl, ka tā. :( Ir jāmācās labākas pārliecināšanas prasmes. Man tieši vakar bija svarīgs gala eksāmens, kurā jāpārliecina negribīgs pacients lietot zāles savai slimībai. Es gan smagi izgāzos, jo nekad neesmu bijis prasmīgs runātājs, bet nu tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka paradigma mainās, un vairs nav tā, ka ārsts ir autoritāte un pacientam viņš ir tikai jāklausa. Tā vietā ārsts ir profesionāls padomdevējs un sadarbībā ar pacientu atrod labāko veidu, kā īsteno terapiju. |
|
|