Nē, ir jau arī pasīvā eitanāzija - pārstājam viņam nest ēdienu un maksāt par viņa dzīvokli. AIZMIRSTAM, ka šāds cilvēks ir. Nomirs ātrāk. Varbūt uz ielas.
Bet nē, radi to nespēj. Saniknoti maksā, nes, cenšas pierunāt ārstēties un vienlaikus uzskata piespiedu ārstēšanu par kaut ko tādu, ko nedrīkst tuvam cilvēkam nodarīt.
Tuvais cilvēks tikmēr kļūst arvien neprātīgāks.
Par laimi, vismaz bērnu no turienes paņēma prom. Uz veselīgāku vidi. Bet to jau arī, jūsuprāt, laikam nedrīkstēja, jo rīcībnespēja un diagnoze taču netika pasludinātas par spīti acīmredzamajam. Nafig tāpēc kontrolēt kāda cilvēka dzīvi un viņa vecāku tiesības?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir OK to cikvēku, jebkuru praktiski cilvēku, atbalstīt, bet kāpēc tas jādara saniknoti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc, ka uz pieklājīgi izmisīgiem piedāvājumiem aiziet pie speciālista ("mēs samaksāsim, aizvedīsim, atvedīsim, tu tikai apģērbies un izej no mājas līdz mašīnai") padsmit gadus IKREIZ tika atbildēts "šodien ne, rīt es par to padomāšu", kamēr rezultāts kļuva tāds, kāds kļuva.
Trakākais, ka lielākā daļa cilvēku nesaprot, ka nav iespējams ar pierunāšanu un pārliecināšanu ietekmēt psihiski slimu cilvēku, kam jau ir mainīta smadzeņu ķīmija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti žēl, ka tā. :( Ir jāmācās labākas pārliecināšanas prasmes. Man tieši vakar bija svarīgs gala eksāmens, kurā jāpārliecina negribīgs pacients lietot zāles savai slimībai. Es gan smagi izgāzos, jo nekad neesmu bijis prasmīgs runātājs, bet nu tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka paradigma mainās, un vairs nav tā, ka ārsts ir autoritāte un pacientam viņš ir tikai jāklausa. Tā vietā ārsts ir profesionāls padomdevējs un sadarbībā ar pacientu atrod labāko veidu, kā īsteno terapiju.

(Reply to this) (Parent)