|
Maijs 27., 2017
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:17
Man šķiet, ka tu domā par problēmu pilnīgi šķērsām, tb izejot no priekšstata "psihiski slims = značit kaut kāds dīvains alienis, no kura praktiski nav labuma, ja var būt labums, bet nestrādā, značit izlaidies", kas galīgi nav par to
Nu, teiksim, pieņemsim, ka kolektīvā ir cilvēks bez kājām, ratiņkrēslā. Speciālists viņš ir ļoti labs, darbam kājas nav vajadzīgas. Ja tā ir ne gluži jaunākā parauga biroja ēka, tad darbs birojā viņam saistās ar veselu virkni praktisku problēmu, kuru dēļ viņš ierodas darbā/uztaisa sev kafiju/aiziet uz sapulču zāli/aiziet uz WC ilgāk un sarežģītāk nekā pārējie. Obv ir tikai loģiski, ka darbs iegulda vides pieejamībā/universālajā dizainā (lai cilvēki varētu pārvietoties ātrāk un veiklāk - un jā, universālā dizaina principi paredz to, ka visiem ir ērti, nevis tikai ratiņniekam) un cilvēks ir apmierināts un produktīvs, plus tagad arī nākotnē viņi varēs mierīgāk pieņemt darbā cilvēkus ar fizisku invaliditāti.
Otrs variants: cilvēkam ir OCD. Darbam tas netraucē absolūti nemaz, vēl vairāk - darbā precizitāte un visa pārbaudīšana piecreiz ir liela vērtība, un cilvēks pats uzskata, ka šis perfekcionisms ir cieši saistīts ar viņa OCD. Tajā pašā laikā ierasties darbā / uztaisīt sev kafiju / aiziet uz sapulču zāli / aiziet uz WC viņam objektīvi prasa nesamērīgi daudz pūļu un iepriekšējas sagatavošanās. Šo situāciju *var* uzlabot, sarunājot ar priekšnieku risinājumus, kas cilvēkiem netraucē vai palīdz (piemēram, roku dezinfekcijas aparāts WC, visur pieejamas salvetītes virsmu noslaucīšanai/durvju atvēršanai, stingrs aizliegums lietot svešu kafijas krūzi, mudinājums bez vajadzības neslēgt iekšā ārā gaismu, whatever (tāpat kā ar ratiņnieku, man nav īsti priekšstata, kas ir labi un kas strādā)- tādas lietas, kas padarītu viņa dzīvi vieglāku. (Kamēr, pieņemu, cilvēki ar smagu OCD tagad vispār biroja darbu nevar strādāt vai arī, lai strādātu, viņiem ir obligāti jānozāļojas vai jākļūst par sisadminiem.)
Tbš neirodiversitātes (un citas cilvēku ar disability iekļaušanas) spēks ir nevis "izdarīsim tā, lai cilvēks, kas nav spējīgs strādāt, ir spējīgs druuuuuusciņ strādāt, un jutīsimies kā baigie varoņi" (kas, protams, arī ir kruta), bet gan "izdarīsim tā, lai darbs kļūtu vieglāks un patīkamāks visiem cilvēkiem, tostarp tiem, kam darbs standarta vidē sagādā nopietnas problēmas".
Problēma ir tur, ka šobrīd tie, kas vispār var izdzīvot (nu, tur es ar savām panikas lēkmēm vai cilvēki ar vieglu OCD, vai hiperaktīvi cilvēki, vai cilvēki ar depresiju) to dara klusējot un nekomunicējot, lai arī varētu izstrādāt risinājumus, kas padarītu viņu dzīvi vieglāku. T.i., tas, ko tu neredzi (un neviens neredz) ir vesela kaudze visādu jocīgu variāciju, kas tiek rutinēti un ar lielām pūlēm slēptas un rezultātā mums ir nevis spožs darbinieks, bet gan cilvēks, kas strādā ar zemāku kapacitāti, jo pārējais laiks/enerģija aiziet savu psihisko problēmu menedžēšanai. (Bieži vien viņi pat neapzinās, ka x ir kaut kas tāds, kas pārējiem nemaz nesagādā grūtības, nu tb ja cilvēks spēj ēst tikai divu veidu ēdienu un katru dienu ir spiests braukt uz konkrētām vietām to ēst, viņam pat nav references, kā tas ir - varēt ēst dajebko un ar dajebko, un arī jautājot visbiežāk saņemsi atbildi "pfff, normāli, man tā patīk", jo galu galā ciest par to ir neproduktīvi.)
Rezultātā katru reizi, kad tu iedomājies par neirodiversitāti, tu iedomājies kaut kādus keisus, kurus var mierīgi salīdzināt ar beigtu lasi un taisīt drāmu par to, ka visa pasaule sabruks, ja viņus mēģinās iekļaut. Tajā pašā laikā tu totāli ignorē gan tos, kas iekļaujas, bet kuriem darba vietā ir jārisina kaut kādas debīlas īslaicīgas problēmas tipa "es vienreiz redzēju to lupatu, ar ko apkopēja slauka lifta pogas, un tagad nevaru tās nospiest, jo fuck ewww, nu labi, iestāstīšu kolēģiem, ka kāpju pa kāpnēm veselības uzlabošanas dēļ", gan arī tos, kuri var iekļauties, bet maksā par to nenormāli augstu cenu un nevar strādāt konkrētās nepielāgotās darba vietās (bet iekļauties vajag, jo izvēle ir vienkārša - vai nu tu ar asinīm pa degunu izliecies normāls, lai cik grūti tev nebūtu, vai arī viss, pizģec, diagnoze un beigta laša statuss).
|
Reply
|
|
|