Piekrītu, tā ir problēma "divi vienā", gan pa fakta apjoma, gan pa tā varbūtīguma novērtējuma asi.

TBH, man kā skatītājam no malas ir radies iespaids, ka tur vismaz nepalīdz arī pašreiz apritē esošā attieksme ar "neirodiversitātes" kā neapšaubāmi pozitīvas kvalitātes izcelšanu, līdz tam, ka "neirotipiskums" var un nereti mēdz tikt traktēts kā ja ne negatīva parādība, tad vismaz kaut kas nemoderns un iesīkstējis, ar ko asociēties nav progresīvi. Tas, protams, nav šīs problēmas cēlonis, bet man ir zināmas grūtības iedomāties, kādu pozitīvu pienesumu tas dod situācijas uzlabošanai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mums vajag paturēt visas smadzenes, kuras dod outputu. Tātad mums vajag tādu universālu soc. vidi, kurā max dažādi saprāti var sadarboties un jūtas labi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja labi pacenšas, tad kaut kādu outputu dod pat beigta laša smadzenes, daudz svarīgāka ir signāla-trokšņa attiecība šajā outputā. Prognozēju, ka sabiedrībā, kur jūtas labi un nejūt nekādu spiedienu attīstīt savu outputu pat beigts lasis, outputa līmenis pamazām slīdēs uz tieši to pusi, uz leju līdz mazākajam kopsaucējam. That which is subsidised is promoted.

Tas nenozīmē diskrimināciju vai citus sliktus vārdus, tas nozīmē tikai konstatēt faktu, ka ne viss outputs ir radīts vienlīdzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka tu domā par problēmu pilnīgi šķērsām, tb izejot no priekšstata "psihiski slims = značit kaut kāds dīvains alienis, no kura praktiski nav labuma, ja var būt labums, bet nestrādā, značit izlaidies", kas galīgi nav par to

Nu, teiksim, pieņemsim, ka kolektīvā ir cilvēks bez kājām, ratiņkrēslā. Speciālists viņš ir ļoti labs, darbam kājas nav vajadzīgas. Ja tā ir ne gluži jaunākā parauga biroja ēka, tad darbs birojā viņam saistās ar veselu virkni praktisku problēmu, kuru dēļ viņš ierodas darbā/uztaisa sev kafiju/aiziet uz sapulču zāli/aiziet uz WC ilgāk un sarežģītāk nekā pārējie. Obv ir tikai loģiski, ka darbs iegulda vides pieejamībā/universālajā dizainā (lai cilvēki varētu pārvietoties ātrāk un veiklāk - un jā, universālā dizaina principi paredz to, ka visiem ir ērti, nevis tikai ratiņniekam) un cilvēks ir apmierināts un produktīvs, plus tagad arī nākotnē viņi varēs mierīgāk pieņemt darbā cilvēkus ar fizisku invaliditāti.

Otrs variants: cilvēkam ir OCD. Darbam tas netraucē absolūti nemaz, vēl vairāk - darbā precizitāte un visa pārbaudīšana piecreiz ir liela vērtība, un cilvēks pats uzskata, ka šis perfekcionisms ir cieši saistīts ar viņa OCD. Tajā pašā laikā ierasties darbā / uztaisīt sev kafiju / aiziet uz sapulču zāli / aiziet uz WC viņam objektīvi prasa nesamērīgi daudz pūļu un iepriekšējas sagatavošanās. Šo situāciju *var* uzlabot, sarunājot ar priekšnieku risinājumus, kas cilvēkiem netraucē vai palīdz (piemēram, roku dezinfekcijas aparāts WC, visur pieejamas salvetītes virsmu noslaucīšanai/durvju atvēršanai, stingrs aizliegums lietot svešu kafijas krūzi, mudinājums bez vajadzības neslēgt iekšā ārā gaismu, whatever (tāpat kā ar ratiņnieku, man nav īsti priekšstata, kas ir labi un kas strādā)- tādas lietas, kas padarītu viņa dzīvi vieglāku. (Kamēr, pieņemu, cilvēki ar smagu OCD tagad vispār biroja darbu nevar strādāt vai arī, lai strādātu, viņiem ir obligāti jānozāļojas vai jākļūst par sisadminiem.)

Tbš neirodiversitātes (un citas cilvēku ar disability iekļaušanas) spēks ir nevis "izdarīsim tā, lai cilvēks, kas nav spējīgs strādāt, ir spējīgs druuuuuusciņ strādāt, un jutīsimies kā baigie varoņi" (kas, protams, arī ir kruta), bet gan "izdarīsim tā, lai darbs kļūtu vieglāks un patīkamāks visiem cilvēkiem, tostarp tiem, kam darbs standarta vidē sagādā nopietnas problēmas".

Problēma ir tur, ka šobrīd tie, kas vispār var izdzīvot (nu, tur es ar savām panikas lēkmēm vai cilvēki ar vieglu OCD, vai hiperaktīvi cilvēki, vai cilvēki ar depresiju) to dara klusējot un nekomunicējot, lai arī varētu izstrādāt risinājumus, kas padarītu viņu dzīvi vieglāku. T.i., tas, ko tu neredzi (un neviens neredz) ir vesela kaudze visādu jocīgu variāciju, kas tiek rutinēti un ar lielām pūlēm slēptas un rezultātā mums ir nevis spožs darbinieks, bet gan cilvēks, kas strādā ar zemāku kapacitāti, jo pārējais laiks/enerģija aiziet savu psihisko problēmu menedžēšanai. (Bieži vien viņi pat neapzinās, ka x ir kaut kas tāds, kas pārējiem nemaz nesagādā grūtības, nu tb ja cilvēks spēj ēst tikai divu veidu ēdienu un katru dienu ir spiests braukt uz konkrētām vietām to ēst, viņam pat nav references, kā tas ir - varēt ēst dajebko un ar dajebko, un arī jautājot visbiežāk saņemsi atbildi "pfff, normāli, man tā patīk", jo galu galā ciest par to ir neproduktīvi.)

Rezultātā katru reizi, kad tu iedomājies par neirodiversitāti, tu iedomājies kaut kādus keisus, kurus var mierīgi salīdzināt ar beigtu lasi un taisīt drāmu par to, ka visa pasaule sabruks, ja viņus mēģinās iekļaut. Tajā pašā laikā tu totāli ignorē gan tos, kas iekļaujas, bet kuriem darba vietā ir jārisina kaut kādas debīlas īslaicīgas problēmas tipa "es vienreiz redzēju to lupatu, ar ko apkopēja slauka lifta pogas, un tagad nevaru tās nospiest, jo fuck ewww, nu labi, iestāstīšu kolēģiem, ka kāpju pa kāpnēm veselības uzlabošanas dēļ", gan arī tos, kuri var iekļauties, bet maksā par to nenormāli augstu cenu un nevar strādāt konkrētās nepielāgotās darba vietās (bet iekļauties vajag, jo izvēle ir vienkārša - vai nu tu ar asinīm pa degunu izliecies normāls, lai cik grūti tev nebūtu, vai arī viss, pizģec, diagnoze un beigta laša statuss).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Komentārs par beigto lasi bija domāts nevis kā nelāga metafora par cilvēkiem ar psihiskām problēmām, bet kā atbilde uz "vajadzētu tādu vidi, kur visi dabū medaļas, galvenais, lai izdod jelkādu outputu" tēzi, kas man liekas wrong on multiple levels if not fractally wrong. Pret Tavām piebildēm man ir daudz mazāk iebildumu.

That being said, mana galvenā problēma ar "neirodiversitāti" ir tā, ka šādā paradigmā tiek implicīti iedrošināta nekā nedarīšana savu problēmu risināšanai (un, tā, kā apskatāmās problēmas mēdz būt smagas un darbs ar to risināšanu – tikpat smags, tad ir liela varbūtība, ka nostrādās universālais "cilvēki ir slinki maitas" faktors, jo, atkal, whatever is subsidised is promoted). Tieši tas pats attiecas, piem., uz "body positivity", kur pats kā īpatnis ar lieko svaru bez man zināmiem ģenētiskiem faktoriem varu piebilst, ka es, domājams, tikai iegūtu no sabiedrības ar lielāku konstruktīvu spiedienu uz iedzīvošanos veselīgākā kompaktāka formfaktora korpusā.

Augstāk minētajam nepalīdz (anti-palīdz) arī sacerējumi par tēmu "psihiatrija ir krāpniecība, nekas nestrādā, psihisko slimību nemaz nav" utt. (sk. atsauci uz piemēra tekstu zemāk), ignorējot desmitiem gadu pētījumu un izstrādņu, kas, kaut nebūdamas perfektas (jo nekas nav perfekts), dod lielu un izmērāmu labumu gan šādu kondīciju profilaktikā, gan ārstēšanā un tuvā nākotne sola ļoti nozīmīgus izrāvienus šajās jomās.

Man izskatās, ka liela daļa manis aprunāto lietu novārās līdz vecajam truismam "lai varētu risināt problēmu, vispirms jāatpazīst, ka problēma ir". Tas viss ir pilnībā savietojami ar Tevis teikto par atbilstošu darba apstākļu u.c. nodrošināšanu, jo šādu problēmu risināšana, kā likums, ir ilgtermiņa pasākums, kura laikā ir jēga cilvēkam nodrošināt produktivitāti veicinošos un simptomus mazinošus apstākļus, kuros var justies iespēju robežās komfortabli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mani reizēm nedaudz izbesī koncepts "vispār jau cilvēkiem, kas iestājas par X, ir taisnība un problēmas ir reālas, un society at large tās ignorē, bet rekur te es atradu dažus cilvēkus, kas par to iestājas debīlā veidā, tāpēc mans svēts pienākums ir sēdēt maliņā un kritizēt to, ka viņi nepareizi cīnās par problēmām, par kurām es totāli cīnītos labāk un pareizāk, tikai man nav laika un enerģijas to darīt" :) Es apmēram saprotu, kāpēc tā, bet reizēm argh.

Bet vispār man šķiet, ka problēmas atpazīšana un iespēja runāt par risinājumiem&atbalstu drīzāk palīdz tās efektīvai risināšanai. Nu, piemēram, ja cilvēkam ir iespēja aiziet pie bosa un teikt "man ir depresijas saasinājums, vajag nedēļu vieglākā darba režīmā + jauno zāļu blaknes varot būt tādas un tādas, sorry", un viņu atbalstīs, tad ir dafiga lielāka iespēja, ka viņš lietos antidepresantus, nevis sociāli pieņemamāko "divi-četri aliņi katru vakaru" ārstēšanās metodi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, šim visam es piekrītu (izņemot "es totāli cīnītos labāk un pareizāk" daļu, jo, pirmkārt, manas antipātijas pret aktīvismu kā tādu prasa vismaz atsevišķu blogpostu to iztirzāšanai, un, otrkārt, problēmas pamanīšana, kā likums, prasa mazāku ekspertīzes daudzumu, kā problēmas salabošana (ļoti aptuveni salīdzinot, es šeit varbūt esmu testētāja, bet ne developera līmenī)).

TL;DR – mani iebildumi ir nevis pret uzstādījumu "atvieglosim dzīvi tiem cilvēkiem, kuru pienesums būtu lielāks šādos, atvieglotos apstākļos", kas var dot reālu, izmērāmu labumu, bet pret uzstādījumu "visi ir vienlīdz skaisti, problēmu un defektu nav, ir tikai slavējama diversitāte", kas ne tikai nav patiess kā apgalvojums, bet, on consequentialist grounds, reāli nepalīdz nevienam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu "lai arī problēma ir, es to nekādā gadījumā nemēģinātu labot, un tie, kas to mēģina darīt, dara to stulbi un nevienam nepalīdz" neizklausās pēc labākā problēmas risināšanas veida. un nav tā, ka būtu tikai divi varianti, bļaustīties demonstrācijās vai ņirgāties par tiem, kas bļaustās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es jau nesaku, ka nemēģinātu labot, ja man tam būtu laiks, resursi un ekspertīze (un, presumably, vēl vismaz viena sevis instance, jo pat ar visu augstāk minēto diennaktī ir fiksēts stundu skaits).

(Reply to this) (Parent)

Tas uz ko es lecos drusku augstāk ir ``parastuma dominance`` kā x-risks, tb drusku cits aspekts. Nianse: runa ir nevis par defektiem bet par atšķirībām. Agresija uz atšķirībām ir tas, kad cilvēkam ar BCI brillēm viņas norauj, pa nakti nosper un sadedzina protēzi, jo tā ir kustīga, značit slikta un tml Tas pats droši vien ir ekstrapolējams uz smadzeņu darbības īpatnībām, tāpēc saprast kas tiešām ir defekts un kas nemaz nav ir svarīgi. Piemēram Spalancāni bērnībā uzskatīja par drusku jukušu jo puika ņemas ar kaut kādām fcking blaktīm kad jāpalīdz tēvam pārrakstīt tiesu papīri un tml.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka šādu lietu iekļaušana nevajadzīgi izpludina un trivializē x-risku kategoriju, novedot to praktiski līdz "viss, kas man šķiet nevēlams nākotnes perspektīvā".

Kas attiecas uz "atšķirībām", tad tas ir tik vaļīgs termins, ka tajā var ietilpināt faktiski jelko. Ne visas atšķirības ir defekti, bet visi defekti ir atšķirības, līdz ar to, acīmredzot, tur ir vajadzīgs sīkāks filtrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu la bi tas nav x-risks pats par sevi bet var nostrādāt sinerģiski, piemēram es mierīgi varu iedomāties kādu sabiedrību organizējošu faktoru, vienalga vai AI-singletons vai attiecīga sabiedriskā iekārta, kur saprāti tiek max standartizēti, lai sistēmas modelis būtu vienkāršāks un prognozējamāks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka psihisku vai kādu citu problēmu atzīšana par problēmām nav tas pats, kas maksimizēta standartizācija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, situācija: ``man nav kāju, visi man palīdz`` ir pareiza. ``man nav kāju, es dabūnu aktīvās protēzes, problem solved`` ir pareiza. ``man nav kāju, protēzes es negribu, gribu lai visi man palīdz`` ir emmm, nadaudz iekšēji pretrunīga.

droši vien ka šito var ekstrapolēt arī uz galvas problēmām, tikai uzmanīgi, neiekrītot variantā - nu viņš bija pārlieku emocionāls, krita citiem uz nerviem, iztaisījām lobotomiju, tagad sēž stūrī, smaida. Mazgā grīdu pēc komandas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur, iespējams, ir zināmas nianses ("man nav kāju, visi man palīdz" ir OK, "man nav kāju, es uzskatu, ka visu pašsaprotams pienākums ir man palīdzēt un esmu sašutis, ja man nedēļas laikā pie durvīm nestāv kolektīvi nofinansētas DARPA grāda ekstremitātes" ir mazāk OK), bet jā, kopumā piekrītu.

(Reply to this) (Parent)

imo ideāli ir "man nav kāju un vide + palīglīdzekļi ir tādi, ka man praktiski nekad nav nepieciešama palīdzība, jo es viesu varu izdarīt pats"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienā brīdī cost-benefit līknes sasniedz tādu punktu, kur efektīvāk un konstruktīvāk ir konkrētajiem indivīdiem ievilkt jaunas kājas, nevis pārbūvēt visu koplietošanas infrastruktūru viņu ērtībām. Jā, tā ir "normalizācija", bet, domāju, viens no tiem piemēriem, kur tāda tiešām meiko reālu sensu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuja, whatever works. bet, iespējams, tu īsti neaptver to cilvēku skaitu (jo īpaši ja ierēķina arī zīdaiņus ratiņos, bērnus, kam protēzes būtu jāmaina ik pēc gada utt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Droši vien, gan par kājām, gan galvām. Es jau nevienā punktā neapgalvoju, ka tās ir vieglas un vienkāršas situācijas.

(Reply to this) (Parent)

Nu tas ir variants ar pieejamām krutajām aktīvajām protēzēm.

(Reply to this) (Parent)

nu vai arī otrādi, ļaut cilvēkam pašam teikt, vai x ir defekts vai atšķirība. piemēram, kkādā punktā auguma atšķirība ir reāls defekts, bet, teiksim, 150 cm augums var būt gan-gan, atkarībā no kultūras, dzimuma, profesijas, paša ideāliem utt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Personīgi jau viņš var izlemt, ko vēlas, šiem personīgajiem spriedumiem tikai nebūtu jāatsaucas uz objektīviem vai metrikā bāzētiem lēmumiem (t.i., cilvēkam var šķist, ka balsis viņa galvā ir viņa labākie draugi, nevis informācijas apstrādes defekti, bet uz šādu šķitumu pamata man nevajadzētu būt pienākumam šo cilvēku pieņemt tādā darbā, kur no svara ir izsvērti lēmumi un augsts accountability līmenis).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh? balsis galvā taču neizslēdz accountability.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Halucinācijas, paranojas lēkmes, intermitējoša nespēja atšķirt realitāti no delūzijas, apgrūtināta domu gaita un citas nelāgas lietas (te es ņemu simptomus no šizofrēnijas DSM tādēļ, ka ilustratīvi, kaut arī admittedly ne reprezentatīvi visām psihiskajām saslimšanām) varētu gan būt faktori, kas to samazina un apgrūtina lietu darīšanu in general.

Jā, es zinu, ka liela daļa mentālo problēmu nav gluži tajā līmenī, es neierosinu visu kodu un diagnožu cilvēkus mērīt pēc vienas un pašas smagākās mērauklas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu cilvēki ar šizofrēniju totāli strādā, piemēram, par profesoriem universitātēs, tas, protams, ir grūtāk, bet strādā. manuprāt, ir tikai loģiski nevis neļaut viņiem strādāt ar studentiem un zinātniskajā darbā, bet gan mēģināt atrast risinājumus, lai tas nebūtu tik grūti.

turklāt tie ir tie, par kuriem mēs zinām; maigākus keisus mēs nezinām, jo viņi tak nav loši, lai visiem to atklātu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu, vai tas ir loģiski, bet faktu, ka viņi tur ir un strādā, jau es neapšaubu. Enīvej, es te secinu, ka no savas puses šādā tuvinājumā esmu visu relevanto pateicis un sāku atkārtoties. Apdomāšu šo visu.

(Reply to this) (Parent)

''Tas pats droši vien ir ekstrapolējams uz smadzeņu darbības īpatnībām, tāpēc saprast kas tiešām ir defekts un kas nemaz nav ir svarīgi.''

Man vispār šķiet dīvaini, ka starp kategoriski sperdzīgiem materiālistiem ir tik gara diskusija par visu šo. No jūsu paradigmas vieodokļa psihiska slimība ir tikai tad, kad cilvēkam kaut kas galvā pārstāj strādāt dēļ tā ka ar šrapneli dabūjis, audzējs izaudzis vai šūnas izmirušas. Viss pārējais ir metafora vai kulturāli determinētas sociālas normas. As in - nav fizioloģiska pamata definēt uzvedību x kā slimību, ja korelatīvi un kauzāli ar to nav novērojami fiziski bojājumi smadzenēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pag, datorvīruss arī nav fiziski bojājumi mikroshēmās. Bet strukturāla atšķirība tā ir, smadzenēs līdzīgi.

(Reply to this) (Parent)