OK, situācija: ``man nav kāju, visi man palīdz`` ir pareiza. ``man nav kāju, es dabūnu aktīvās protēzes, problem solved`` ir pareiza. ``man nav kāju, protēzes es negribu, gribu lai visi man palīdz`` ir emmm, nadaudz iekšēji pretrunīga.

droši vien ka šito var ekstrapolēt arī uz galvas problēmām, tikai uzmanīgi, neiekrītot variantā - nu viņš bija pārlieku emocionāls, krita citiem uz nerviem, iztaisījām lobotomiju, tagad sēž stūrī, smaida. Mazgā grīdu pēc komandas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tur, iespējams, ir zināmas nianses ("man nav kāju, visi man palīdz" ir OK, "man nav kāju, es uzskatu, ka visu pašsaprotams pienākums ir man palīdzēt un esmu sašutis, ja man nedēļas laikā pie durvīm nestāv kolektīvi nofinansētas DARPA grāda ekstremitātes" ir mazāk OK), bet jā, kopumā piekrītu.

(Reply to this) (Parent)

imo ideāli ir "man nav kāju un vide + palīglīdzekļi ir tādi, ka man praktiski nekad nav nepieciešama palīdzība, jo es viesu varu izdarīt pats"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienā brīdī cost-benefit līknes sasniedz tādu punktu, kur efektīvāk un konstruktīvāk ir konkrētajiem indivīdiem ievilkt jaunas kājas, nevis pārbūvēt visu koplietošanas infrastruktūru viņu ērtībām. Jā, tā ir "normalizācija", bet, domāju, viens no tiem piemēriem, kur tāda tiešām meiko reālu sensu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuja, whatever works. bet, iespējams, tu īsti neaptver to cilvēku skaitu (jo īpaši ja ierēķina arī zīdaiņus ratiņos, bērnus, kam protēzes būtu jāmaina ik pēc gada utt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Droši vien, gan par kājām, gan galvām. Es jau nevienā punktā neapgalvoju, ka tās ir vieglas un vienkāršas situācijas.

(Reply to this) (Parent)

Nu tas ir variants ar pieejamām krutajām aktīvajām protēzēm.

(Reply to this) (Parent)